Pāriet uz saturu

Latvijas—Vācijas robeža

Vikipēdijas lapa
Latvijas armijas Zemgales artilērijas pulka 1. diviziona karavīri zirgos un Vācijas robežsargi pie Latvijas un Vācijas robežas 1920. gadā.
Palangas robežpunkts 1901. gadā.
Latvijas-Vācijas robeža 1921. gadā.

Latvijas—Vācijas robeža bija starpvalstu robeža, kas pēc Pirmā pasaules kara beigām atdalīja Latviju un Vāciju (1918—1921). Tā bija īsākā no Latvijas robežām — tikai 6,4 km gara. Starptautiska arbitrāžas komisija Dž. J. Simpsona vadībā 1921. gadā nolēma piešķirt Palangas apkārtni Lietuvas Republikai un pārnest Latvijas—Lietuvas robežu uz ziemeļiem.

Pirms Pirmā pasaules kara Palangas pagasts ietilpa Grobiņas apriņķa sastāvā un dienvidos 6,4 km garumā robežojās ar Vācijas impērijas sastāvā esošo Mēmeles apgabalu. Latvijas brīvības cīņu laikā kaujās pret Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas vācu algotņiem Latvijas armijas vienības līdz 1919. gada 13. decembrim ieņēma Žagari, Mažeiķu staciju un Palangu.[1]

Jau Parīzes Miera konferences laikā 1919. gada pavasarī sākās Latvijas un Lietuvas delegāciju sarunas par kopējās robežas nospraukšanu, kurās no Latvijas puses piedalījās Jānis Čakste, Zigfrīds Meierovics, Marģers Skujenieks un Fēlikss Cielēns. Latvijas pārstāvji ierosināja ievērot vispirms Kurzemes guberņas un Kauņas guberņas administratīvās robežas, tomēr Lietuvas puse aizrādīja, ka jāņem vērā arī vēsturiskie, reliģijas un kultūras argumenti. Tādēļ ne vien Palangas apvidus, bet arī viss Ilūkstes apriņķis un Daugavpils pienākoties Lietuvai. Tā kā Latvijas puse to nepieņēma, sarunas turpinājās līdz 1920. gada augustam Rīgā, Tallinā, Tartu, Jelgavā un Bulduru konferences laikā, kurās Lietuvas puse vairs neprasīja Daugavpili, bet neatteicās no prasībām pēc Palangas un Ilūkstes. Tādēļ 1920. gada 25. septembrī tika izveidota starptautiska šķīrējtiesa Edinburgas profesora Džeimsa Simpsona (Simpson; 1873—1934) vadībā, loceklis no Latvijas bija A. Bērziņš, bet no Lietuvas Antans Smetona. Tā beidza savu darbu 1921. gada 20. martā un Palangas un Sventājas teritorijas piešķīra Lietuvai, motivējot ar to, ka Lietuvai tajā laikā nebija izejas pie jūras. 1921. gada 14. maijā pieņēma konvenciju par robežas novilkšanu dabā. 1923. gada janvārī Lietuvas armija ieņēma Klaipēdas apgabalu un pievienoja arī to Lietuvas valstij. Robežas izbūves darbus pabeidza 1927. gada 15. oktobrī, no Latvijas puses beigu protokolu parakstīja Rucelis, Jansons un Pēteris Mantnieks.[2]

  1. Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914—1929. Stokholma, 1967. 536.—538 lpp.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīcas X. sējuma 20 339.—20 345. slejas

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]