Sergejs Jeseņins

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sergejs Jeseņins
Сергей Александрович Есенин
Sergejs Jeseņins 1922. gadā
Sergejs Jeseņins 1922. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1895. gada 3. oktobrī
Konstantinovas ciems, Ribnovskas rajons, Rjazaņas apgabals, Krievijas Impērija
Miris 1925. gada 28. decembrī (30 gadi)
Ļeņingrada, PSRS
Pilsonība Krievijas Impērija, PSRS
Tautība krievs
Vecāki Aleksandrs Jeseņins (1873—1931)
Tatjana Titova (1875—1955)
Dzīvesbiedre Anna Izrjadnova (civillaulība, 1913—)
Zinaida Raiha (1917—1921)
Aisedora Dunkane (1922—1925)
Nadežda Voļpina (civillaulība)
Sofija Tolstoja (1925—līdz nāvei)
Bērni Jurijs (1914—1937)
Tatjana Jeseņina (1918—1992)
Konstantīns Jeseņins (1920—1986)
Aleksandrs Jeseņins-Voļpins (1924—2016)
Paraksts Yesenin signature 1915.jpg
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks
Valoda krievu
Rakstīšanas laiks 1910—1925
Žanri dzejoļi, poēmas
Literatūras virzieni jaunzemnieku dzeja (1914—1918)
imažinisms (1918—1923)
liriskā dzeja (1910—1925)

Sergejs Jeseņins (krievu: Сергей Александрович Есенин; dzimis 1895. gada 3. oktobrī Konstantinovas ciemā, Rjazaņas guberņā, miris 1925. gada 28. decembrī Ļeņingradā) bija ievērojams krievu dzejnieks, imažinisma pārstāvis.

Agrīnie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jeseņins dzimis Rjazaņas guberņas Rjazaņas apriņķa Kuzminas pagasta Konstantinovas ciemā, zemnieku ģimenē, kurā viņam bija divas māsas un dvīņubrālis. Tēvs — Aleksandrs Jeseņins (1873—1931), māte — Tatjana Titova (1875—1955). No 1904. gada mācījās Konstantinovas pagastskolā, no 1909. gada – baznīcas draudzes skolā Spas Klepikos. Sācis rakstīt dzeju deviņu gadu vecumā. Pabeidzis mācības, no 1912. gada dzīvojis Maskavā, kur strādāja gaļas tirgotavā, kurā strādāja arī viņa tēvs, pēc tam tipogrāfijā. No 1913. gada neilgu laiku studējis Maskavas Tautas universitātē kā brīvklausītājs. Draudzējās ar surikoviešiem – Maskavas rakstnieku un muzikantu apvienību. Jeseņina agrīno dzeju stipri ietekmējusi krievu folklora. [1]

Daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lirika un liroepika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Jeseņina dzeja publicēta 1914. gadā bērnu žurnālā «Мирок» ("Pasaulīte") ar pseidonīmu Аристон (Aristons). 1915. gadā pārvācies uz Petrogradu, Krievijas Impērijas galavaspilsētu, apmeklēja literatūras vakarus. Iepazīstināja ar saviem darbiem Aleksandru Bloku, Sergeju Gorodecki un citus dzejniekus.

1916. gadā tika izdots Jeseņina pirmais dzejoļu krājums «Радуница» (mirušo piemiņas diena pareizticīgajiem). 1918. gadā iznāca krājums «Сельский часослов» ("Lauku orologions" /orologions ir lūgšanu grāmata/). Jeseņina dzejai bija raksturīgs smalks lirisms, dabas ainavas, zemnieka dzīves tēlojums. Šajā daiļrades posmā Jeseņinu var pieskaitīt pie dzejniekiem jaunzemniekiem (Новокрестьянские поэты), kas bija krievu dzejnieki 20. gadsimta sākumā, kuri nāca no zemniekiem (viņi gan sevi tā neapzīmēja, terminu ieviesa literatūras kritiķi).[2]

Vēlāk, 1918. — 1920. gadā, Jeseņins iepazinās ar Anatoliju Marienhofu un pievērsās imažinismam. Savā daiļradē viņš vienmēr bija liriskās dzejas virziena pārstāvis.

Tika izdoti dzejoļu krājumi «Кобыльи корабли» ("Ķēves kuģi") (1920), «Трерядница» ("Trīsrindu Svētbilde") (1921), «Исповедь хулигана» ("Huligāna grēksūdze") (1921), «Стихи скандалиста» ("Skandālista dzejoļi") (1923), «Москва кабацкая» ("Krogu Maskava") (1924), kā arī poēmas «Пугачёв» ("Pugačovs") (1921), «Чёрный человек» ("Melnais cilvēks") (1925).[1]

Viņš sarakstījis Baku komisāriem veltītu poēmu «Баллада о двадцати шести» ("Balāde par divdesmit sešiem") (1924), kā arī dzejoļu krājumu «Русь Советская» ("Padomju Krievzeme") (1925) un poēmu «Анна Снегина» ("Anna Sņegina") (1925). 1924. — 1925. gadā Jeseņins apmeklēja Azerbaidžānu, kur tika izdots viņa dzejas krājums un kur viņš publicējās vietējā izdevniecībā.

1924. gadā nesaskaņu ar A. Marienhofu dēļ Jeseņins pameta imažinistu grupu, kopā ar Ivanu Gruzinovu publicējot atklāto vēstuli par grupas pastāvēšanas beigām.

Darbu tēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jeseņins sāka savu radošo darbību, apdzejodams Krievijas dabu, visu dzīves skaistumu. Vēlāk, ap 1913. gadu, dzejā parādās bībeliski motīvi. Dzejnieks pats ir atklājis, ka gan dzīvē, gan daiļradē viņam bijuši laika posmi, kuriem pārmaiņus raksturīgs tad reliģiskums, tad reliģijas zaimošana. Jeseņina dzejā atspoguļota arī Oktobra revolūcija, lai arī viņa attieksme pret padomju režīmu bija visai pretrunīga.

Dzejnieka novērtējums sabiedrībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā pasaules kara laikā, formāli dienējot armijā, mēdza uzstāties imperatores un viņas meitu priekšā Carskoje Selo.

1927. gadā, pēc Jeseņina nāves, Pravdā tika publicēts Nikolaja Buharina raksts "Dusmīgās piezīmes", tajā kritizēti Jeseņina darbi un aicināts uz cīņu ar jeseņinismu. [3] Ilgāku laiku dzejnieka darbi netika iespiesti, taču tas neietekmēja viņa atzīšanu tautā, kura izplatīja ar roku pārrakstītus krājumus, dziedāja dziesmas ar viņa dzejas vārdiem.

Personīgā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1913. gadā Jeseņins iepazinās ar tipogrāfijas korektori Annu Izrjadnovu. Nākamajā gadā viņi sāka dzīvot kopā, un viņiem piedzima dēls Jurijs (viņš 1937. gadā tika nepatiesi apsūdzēts un nošauts, 1956. gadā reabilitēts).

1916. gada janvārī (Pirmais pasaules karš) viņu iesauca armijā. Pēc draugu pūliņiem un ar Grigorija Rasputina un Nikolaja Kļujeva ieteikumiem viņš aizvadīja dienestu imperatores Aleksandras sanitārajā vilcienā numur 143.

1917. gadā Jeseņins apprecējās ar krievu aktrisi Zinaidu Raihu. Viņiem piedzima meita Tatjana (1918–1992), žurnāliste un rakstniece, un dēls Konstantīns (1920–1986) — būvinženieris, futbola statistiķis, žurnālists. Pēc šķiršanās 1921. gadā bērni palika pie mātes (Raiha vēlāk apprecējās ar teātra režisoru Vsevolodu Meierholdu, kurš adoptēja abus bērnus un kuram 1940. gadā piespriests un izpildīts nāvessods, reabilitēts 1956.), bet Jeseņins pameta ģimeni, tas ir, Zinaīdu stāvoklī un pusotru gadu veco meitu, jau 1919. gada beigās vai 1920. gada sākumā.

1919. — 1921. gadā viņš uzturēja tuvas attiecības ar dzejnieci Jekaterinu Ejgesu. 1920. gadā viņš dzīvoja pie savas sekretāres Gaļinas Beņislavskas. 1926. gadā Beņislavska nošāvās uz Jeseņina kapa.

20. gadu sākumā Jeseņins Maskavā nodarbojās ar grāmatu izdošanu un pārdošanu. Viņš devās braucienos, vairākkārt apmeklēdams Kaukāzu, Ļeņingradu, dzimto Konstantinovu.

1921. gadā Jeseņins kopā ar čekistu Jakovu Bļumkinu apmeklēja Vidusāziju un Urālus. 13. maijā — 3. jūnijā Taškentā ciemojās pie dzejnieka Aleksandra Širjajeveca, apmeklēja Samarkandu, Buhāru, Poltoracku, uzstājās ar dzejoļu lasījumiem. Vinš brauca un dzīvoja Satiksmes tautas komisariāta darbinieka vagonā.

Sergejs Jeseņins ar sievu Aisedoru Dunkani (1923. gads)

Otro reizi Jeseņins apprecējās 1922. gadā ar slaveno amerikāņu dejotāju Aisedoru Dunkani, kas bija par viņu 18 gadus vecāka. Jeseņins nebija spējīgs pilnvērtīgi sazināties angliski, tāpat kā Dunkane to nevarēja krieviski. Jeseņins viņu pavadīja turnejās pa Eiropu un ASV, taču laulība drīz izjuka, un 1923. gadā Jeseņins atgriezās Maskavā. [4]

1923. gadā notika iepazīšanās ar aktrisi Augusti Miklaševsku, starp viņiem, pēc Augustes vārdiem, pastāvēja platoniska mīlestība (attiecības, kurām piemīt augstas jūtas un pilnīga fizisko attiecību neesamība).

Kādu laiku Jeseņins tikās ar dzejnieci un tulkotāju Nadeždu Voļpinu, un 1924. gadā (jau pēc šķiršanās) viņiem piedzima dēls Aleksandrs Jeseņins-Voļpins (1924—2016, kļuva par matemātiķi, filozofu un dzejnieku; viens no disidentu kustības ievērojamākajiem pārstāvjiem PSRS, miris ASV).

1925. gadā Jeseņins apprecējās trešo reizi. Viņa sieva Sofija Tolstoja (1900—1957), Rakstnieku savienības bibliotēkas pārzine, bija slavenā krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja mazmeita (vēlāk viņa ilgus gadus strādāja par Ļeva Tolstoja Valsts muzeja direktori Maskavā).

S. Jeseņins un S. Tolstaja, 1925

Laikrakstos parādījās Jeseņinu nosodoši raksti, vainojot viņu dzeršanā, kautiņos un tamlīdzīgās pretsabiedriskās darbībās, pret viņu tika uzsākts kriminālprocess par huligānismu. Bažas par Jeseņina veselības stāvokli sasniedza pat valsts vadošās amatpersonas, tā ka PSRS vēstnieks Apvienotajā Karalistē Hristiāns Rakovskis rakstīja čekas (tobrīd — Valsts politiskā pārvalde) vadītājam Feliksam Dzeržinskim vēstuli, kurā lūdza "glābt dzīvību pazīstamajam dzejniekam Jeseņinam — nešaubīgi pašam talantīgākajam mūsu Savienībā" un piedāvāja nosūtīt viņu uz sanatoriju kāda čekista uzraudzībā, kurš nepieļautu dzejnieka dzeršanu. Dzeržinskis nodeva vēstuli pārvaldes sekretāram ar savu rezolūciju, kurā lūdza viņu atrisināt šo problēmu. Vēstulē blakus ir šī darbinieka pierakstīts, ka viņš ir vairākkārt zvanījis, taču Jeseņinu nav izdevies atrast.

Pēdējā laulība bija ļoti īslaicīga (tikai nedaudz ilgāk par 3 mēnešiem), jo Jeseņins nomira. Vēlāk Sofija daudz darīja Jeseņina literārā mantojuma saglabāšanā, kā arī uzrakstīja savas atmiņas par dzejnieku. 1925. gada novembra beigās Sofija iekārtoja dzejnieku maksas psihoneiroloģiskajā klīnikā. 21. decambrī Jeseņins pameta klīniku, atcēla visas pilnvaras Valsts izdevniecībā, izņēma gandrīz visus savus uzkrājumus skaidrā naudā, nākamajā dienā aizbrauca uz Ļeņingradu un apmetās "Angleterre" viesnīcā. Pēdējās dzīves dienās Jeseņins tikās ar vairākiem literātiem.

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sergeja Jeseņina portrets uz PSRS pastmarkas

Jeseņinu atrada mirušu rakstnieks Georgijs Ustinovs ar savu sievu 1925. gada 28. decembrī "Angleterre" viesnīcas numurā, tas ir, durvis bija aizslēgtas un tās vispirms nācās uzlauzt. Dzejnieka līķis gulēja uz dīvāna, uz kakla atradās mezgls, sasiets no saplēsta palaga.

Pēdējais viņa atvadu dzejolis bija «До свиданья, друг мой, до свиданья» ("Uz redzēšanos, draugs mans, uz redzēšanos"), kuru Jeseņins esot nodevis dzejniekam Volfam Erliham, kuram viņš arī esot pasūdzējies, ka numurā nav tintes un viņam nācās rakstīt ar savām asinīm.

Tiesas medicīniskajā ekspertīzē noteikts, ka Jeseņins nomiris nosmakšanas, kuru izraisīja pakāršanās, dēļ.

Pēc atvadām Ļeņingradā Rakstnieku savienībā Jeseņina ķermenis 29. decembrī pārvests uz Maskavu, kur atvadas norisa Drukas namā. Apglabāts 31. decembrī Vagaņkovas kapsētā.

Pastāv versija, ka viņš patiesībā ticis nogalināts un pašnāvība bijusi inscenēta. Tomēr 1989. gadā Krievijas Zinātņu akadēmijas A. Gorkija Pasaules literatūras institūta speciāli izveidotai komisijai, kuru vadīja Jeseņina daiļrades zinātājs Jurijs Prokuševs, tika sniegts medicīnas ekspertu ziņojums, kurā šī versija tika atspēkota.

Dzīvesvietas un citas nozīmīgas adreses[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • с. Константиново, Рыбновский р-н, Рязанской обл. (Konstantinovas ciems, Rjazaņas apgabals) — dzimtās mājas, dzīvesvieta pirmos 17 gadus, tagad S. A. Jeseņina Valsts brīvdabas muzejs
  • Б. Строченовский пер., 24, стр. 2 (Lielā Stročenovskas šķērsiela 24, 2. celtne, Maskava) — tēva dzīvesvieta, dzejnieks tur bija deklarēts no 1911. līdz 1918. gadam, tagad S. A. Jeseņina Maskavas Valsts muzejs
  • пер. Чернышевского, 4, стр. 2 (Černiševska šķērsiela 4, 2. celtne, Maskava) — no 1913. līdz 1915. gadam Jeseņins tur apmeklēja surikoviešu literatūras sanāksmes, tagad S. A. Jeseņina Maskavas Valsts muzeja filiāle, blakus atradās žurnāla Парус ("Bura") redakcija
  • Петровский (Богословский) пер., 5 (Petrovskas (tolaik Bogoslovskas) šķērsiela 5, Maskava) — 1918.—1921. gadā Jeseņins kopā ar Marienhofu īrēja 3 istabas
  • Б. Никитская ул., 15 (Lielā Ņikitskas iela 15, Maskava) — imažinistu grāmatu veikals
  • Тверская ул., 37 (Tveras iela 37, Maskava) — kafejnīca «Стойло Пегаса» ("Pegasa steliņģis"), kurā līdz 1922. gadam pulcējās imažinisti
  • Б. Садовая ул., 10 (Lielā Dārza iela 10, Maskava) — tur 1921. gada 3. oktobrī Jeseņins mākslinieka Jakulova darbnīcā iepazinās ar Dunkani
  • Пречистенка, 20 (Prečistenkas iela 20, Maskava) — Dunkanes māja un studija, kurā Jeseņins dzīvoja 1921. un 1922. gadā
  • Брюсов пер., 2/14, стр. 3 (Brjusa šķērsiela 2/14, 3. celtne, Maskava) — Beņislavskas dzīvesvieta, tur Jeseņins dzīvoja 1922.—1924. gadā
  • Гагаринский пер., 20 (Gagarina šķērsiela 20, Maskava) — Svētā Vasīlija baznīca, kurai trīsreiz apkārt apbrauca Jeseņina un Dunkanes pajūgs
  • Померанцев пер., 3 (Pomeranceva šķērsiela 3, Maskava) — Tolstajas dzīvesvieta, kur Jeseņins dzīvoja 1925. gadā
  • Ваганьковское кладбище, участок № 17 (Vagaņkovas kapsēta, iecirknis numur 17, Maskava) — Jeseņina apglabāšanas vieta
  • М. Посадская ул., 14, кв. 8 (Mazā Posadskas iela 14, 8, Petrograda) — Gorodecka dzīvoklis, 1915. gads
  • Набережная р. Фонтанки, 149, кв. 9 (Fontankas krastmala 149, 9, Petrograda) — Rasšepinas dzīvoklis, 1915. gada decembris — 1916. gada marts
  • Литейный пр., 33 (Lietuves prospekts 33, Petrograda) — Jeseņina īrēta dzīvesvieta 1917.—1918. gadā
  • 7-я Советская (Рождественская) ул. (7. Padomju (tolaik Ziemsvētku) iela, Petrograda) — rakstnieka Orešina dzīvoklis, 1917.— 1918. gads
  • М. Морская ул. (ул. Гоголя), 24 (Mazā Jūras (tolaik Gogoļa) iela 24, Petrograda) — viesnīca "Angleterre" ("Anglija"), 1922. gada sākums
  • Михайловская ул. (ул. Ласаля), 1 (Mihajlovskas (tolaik Lasalla) iela 1, Ļeņingrada) — vienīca Европейская ("Eiropas"), 1924. gada aprīlis
  • Гагаринская ул., 1, кв. 12 (Gagarina iela 1, 12, Ļeņingrada) — Zaharova dzīvoklis, 1924. gada aprīlis — jūlijs
  • М. Морская ул. (ул. Гоголя), 24 (Mazā Jūras (tolaik Gogoļa) iela 24, Ļeņingrada) — viesnīca "Angleterre" ("Anglija"), 1925. gada 24.—28. decembris, pašnāvības vieta

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muzeji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • S. A. Jeseņina Valsts brīvdabas muzejs Konstantinovā
  • S. A. Jeseņina Valsts brīvdabas muzeja filiāle Spas Klepikos
  • S. A. Jeseņina Maskavas Valsts muzejs
  • S. A. Jeseņina Tautas muzejs Voroņežā
  • S. A. Jeseņina Valsts literatūras muzejs Taškentā
  • S. A. Jeseņina māja un muzejs Mardakjanā, Baku piepilsētā

Pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jeseņina piemineklis Jeseņina bulvārī, Maskavā

Vairāki pieminekļi Maskavā, Sanktpēterburgā, Rjazaņā, pieminekļi desmitiem pilsētu Krievijā un citās valstīs.

Vietas, iestādes un citi piemiņas nosaukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jeseņina parks Sanktpēterburgā
  • S. A. Jeseņina Rjazaņas Valsts universitāte
  • Sergeja Jeseņina 641. skola Maskavā
  • Sergeja Jeseņina koncertzāle Rjazaņā
  • Sergeja Jeseņina starptautiskā literatūras prēmija «О Русь, взмахни крылами…» ("O, Krievija, noplāti spārnus...")
  • Vilciens Maskava—Rjazaņa "Sergejs Jeseņins"
  • Simtiem ielu, šķērsielu, laukumu, kas nosaukti par godu Jeseņinam bijušajās PSRS teritorijās

Kino[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1965. gada ir uzņemtas vairākas dokumentālās filmas par Jeseņinu.

Mākslas filmas, kurās attēlots Jeseņins:

Gads Valsts Nosaukums
1968 Apvienotā Karaliste

Francija

"Isedora"

("Aisedora")

1969 PSRS «Анна Снегина»

("Anna Sņegina")

1971 PSRS «Пой песню, поэт…»

("Dziedi dziesmu, dzejniek...")

2004 Krievija «Золотая голова на плахе»

("Zelta galva uz bluķa")

2005 Krievija «Есенин» ("Jeseņins")
2013 Krievija «Маяковский. Два дня»

("Majakovskis. Divas dienas")

Filatēlija, sigilatija, peridromofīlija un numismātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2020. gada Krievijas pastmarka Jeseņina 125. dzimšanas gadadienai

Kopš 1950. gadiem vairākkārt izdotas pastmarkas ar Jeseņina portretu. Jeseņins attēlots uz Albānijas pastmarkas 1995. gadā. [5] Padomju Savienībā izdotas pasta aploksnes un metro biļetes ar Jeseņina portretu. 1995. gadā Krievijas Centrālā banka izlaida subraba rubļa monētu, veltītu dzejnieka simtgadei.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]