Mohandass Karamčands Gandijs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par indiešu sabiedrisko darbinieku un Indijas valsts pamatlicēju. Par citām jēdziena Gandijs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Mohandass Karamčands Gandijs
मोहनदास करमचन्द गांधी
મોહનદાસ કરમચંદ ગાંધી
Mohandass Karamčands Gandijs 1940. gadā.
Mohandass Karamčands Gandijs 1940. gadā.
Personīgā informācija
Dzimis 1869. gada 2. oktobrī
Valsts karogs: Britu Indija Porbandara, Britu Indija
Miris 1948. gada 30. janvārī (78 gadi)
Valsts karogs: Indija Ņūdeli, Indijas domīnija
Tautība Valsts karogs: Indija indietis

Mohandass Karamčands Gandijs (dēvanāgarī: मोहनदास करमचन्द गांधी, gudžaratu: મોહનદાસ કરમચંદ ગાંધી, angļu: Mohandas Karamchand Gandhi; dzimis 1869. gada 2. oktobrī, miris 1948. gada 30. janvārī), saukts arī Mahatma Gandijs[1], bija Indijas politiskais un garīgais līderis, kā arī Indijas neatkarības kustības vadītājs. Viņš bija arī indiešu politiķis, jurists, domātājs, viens no Indijas nacionālās atbrīvošanās kustības iedvesmotājiem un ideologiem, kura izveidotā nevardarbīgās pretošanās koncepcija satjagraha (sanskritā: सत्याग्रह satyāgraha, "taisnības spēks") 20. gadsimta vidū ietekmēja koloniālisma izzušanu visā pasaulē. Indiešiem Gandijs bija pašaizliedzības un augsta ideālisma simbols. Viņa gara skaidrības dēļ viņu cienīja pat lielākie pretinieki.[2]

Lielā mērā pateicoties Gandijam, Indija un Pakistāna (tai laikā Bangladeša bija Pakistānas sastāvā) 1947. gadā kļuva par britu domīnijām, vēlāk par pilnīgi neatkarīgām valstīm.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandijs ar sievu (1902.)
Gandijs "Sāls marša" laikā (1930.)

Dzimis 1869. gada 2. oktobrī Porbandaras pilsētā, Indijā, Gudžaratas pavalstī (štatā), tirgotāju ģimenē, kas piederēja pie vaišju kastas (jeb vaišju varnas). 13 gadu vecumā Mohandass apprecējās ar savu vienaudzi vārdā Kasturba.

19 gadu vecumā devās uz Londonu iegūt augstāko izglītību jurisprudencē. 1891. gadā, absolvējis universitāti, atgriezās Indijā. Strādāja par advokātu Bombejā, bet 1893. gadā bija spiests[3] pārcelties uz dzīvi Lielbritānijas kolonijās Dienvidāfrikā, kur pelnīja iztiku kā grāmatvedis un jurists. Pārstāvot tiesas prāvās pamatā indiešus ("kulijus", kuri bija lielā vairumā atvesti uz Dienvidāfriku kā melnstrādnieki), Mohandasam nācās iesaistīties arī politikā, cenšoties kaut pastāvošajā jurisdikcijā mazināt indiešu diskrimināciju. Šajā laikā, redzot cik nežēlīgi britu varas iestādes izrēķinās ar vismazākajām neapmierinātības izpausmēm, viņš izveidoja savu t.s. nevardarbīgās pretošanās metodi, lai panāktu sociālas un politiskas pārmaiņas. [4]

1914. gadā Mohandass Gandijs atgriezās Indijā, kur uzreiz aktīvi iesaistījās nacionālās pretošanās kustībā, propagandējot nevardarbīgo pretošanos. Nesadarbošanās ar koloniālajām varas iestādēm, metropoles preču boikots[5] izrādījās daudz efektīvāki līdzekļi pārmaiņu izraisīšanā, nekā atklāta nepaklausība (ko koloniālās varas iestādes bez žēlastības apspieda ar bruņotu spēku). 1915. gadā Rabindranats Tagore pirmais publiski Mohandasu Gandiju nosauca par Mahatma (dev. महात्मा - "dižā dvēsele")[1] 1920. gadā Gandijs izsludināja vispārējas pasīvas pretošanās kampaņu, boikotējot valdības iestādes, tiesas un valdības skolas, kam vēlāk pievienoja ārzemju preču boikotu, 1921. gadā ieviešot mājas vērpšanu, lai Indiju padarītu neatkarīgu no angļu tekstilrūpniecības. 1921. gadā Gandijs kļuva par Indijas nacionālā kongresa (INK) vadītāju, viņa nopietnības, askētiskā dzīvesveida un vienkāršo vārdu pārliecinātas, tautas masas viņu uzskatīja par svēto. 1922. gadā Gandiju arestēja un notiesāja uz sešiem gadiem cietumā, bet 1924. gadā slimības dēļ apžēloja. Nākošos gados Gandijs atturējās no politiskās darbības, taču 1929. gada visas Indijas kongresā pieņēma Gandija rezolūciju par pilnīgu Indijas neatkarību. Lai piespiestu Britu Indijas valdību atteikties no sāls nodokļa, 1930. gadā viņš organizēja 388 km garu "Sāls maršu" no savas dzīvesvietas pie Ahmedabadas līdz jūras krastam, kur gājiena dalībnieki paši ieguva jūras sāli. Gandiju apcietināja,[2] bet drīz atbrīvoja un 1931. gadā viņš sarunās ar Indijas vicekarali Deli panāca visu marša laikā apcietināto protestētāju atbrīvošanu. 1931. gada rudenī viņš devās uz Londonu, kur piedalījās Otrajā Britu-Indiešu apaļā galda konferencē un tikās ar Čaplinu, Šovu, Rolānu un citiem pacifisma ideju aizstāvjiem. Pēc atgriešanās Indijā viņu 1932. gadā atkal apcietināja un ieslodzīja Punes cietumā, kur viņš pieteica bada streiku. 1934. gadam Gandijs atkāpās no INK vadītāja amata, jo nespēja saskaņot savu pozīciju ar citu partijas vadītāju viedokli. Kopš 1936. gada viņš dzīvoja Sevagramas ciema ašramā Maharaštrā.

Otrā pasaules kara laikā 1942. gada augustā Gandiju apcietināja kopā ar citiem INK darba komitejas locekļiem un divus gadus viņš pavadīja apcietinājumā. 1944. gadā viņam neizdevās izveidot kopīgu INK fronti kopā ar Musulmaņu līgu. 1947. gada 14. un 15. augustā Britu Indija tika sadalīta Pakistānas un Indijas domīnijās, kas izraisīja lielas deportācijas un Pirmo Indijas-Pakistānas karu Kašmiras dēļ.

1948. gada 30. janvārī publiskas reliģiskas ceremonijas laikā viņu atentātā nogalināja hinduistu reliģiozs fanātiķis Nathurams Godze, nāvējoši sašaujot Gandiju ar revolveri.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Satyagraha in South Africa (1928)
  • The Gita According to Gandhi (1929)
  • From Yeravda Mandir (1932)
  • Key to Health (1942)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Gandijs līdz mūža galam kategoriski bija pret to, ka viņu dēvē par Mahatmu Gandiju
  2. 2,0 2,1 Latviešu konversācijas vārdnīca. V. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 9723-9725. sleja.
  3. Saskaņā ar tā laika konservatīvo hinduistu uzskatiem, pametot dzimteni un pārbraucot pāri okeānam kādu laiku dzīvot ārpus Indostānas pussalas, cilvēks "aptraipās" un zaudē savu piederību kastai, savukārt pašā Indijā tajā laikā neviens neuzsāks darba attiecības ar ārpus kastām esošo, praktiski "nepieskaramo".
  4. Biogrāfi min, ka lielu iespaidu uz viņu atstājušas 1906. gada britu-zulusu kara (Zulu War) šausmas, kurā viņš bija spiests piedalīties, gan esot medicīnas dienestā.
  5. Nonāca pat tik tālu, ka indieši masveidā devās uz okeāna krastu no tā ūdens tvaicēt vārāmo sāli, lai nevajadzētu veikalos pirkt ievesto.