Pāriet uz saturu

Nikolajs Kuzņecovs

Vikipēdijas lapa
Nikolajs Kuzņecovs
Николай Герасимович Кузнецов
Karogs: Padomju Savienība PSRS Jūras kara flotes Tautas komisārs
Amatā
1939. gada 29. aprīlī — 1946. gada 25. februārī
Priekštecis Mihails Frinovskis
Pēctecis Josifs Staļins (Jūras kara flotes TK iekļauts Bruņoto spēku TK)
Karogs: Padomju Savienība PSRS Jūras kara ministrs
Amatā
1951. gada 20. jūlijā — 1953. gada 15. martā
Priekštecis Ivans Jumaševs
Pēctecis Nikolajs Bulgaņins (Jūras kara ministrija iekļauta Aizsardzības ministrijā)
Dzimšanas dati 1904. gada 24. jūlijā
Medvedku ciems, Veļikoustjugas apriņķis, Vologdas guberņa, Krievijas Impērija (mūsdienu Kotlasas rajons, Arhangeļskas apgabals, Krievija)
Miršanas dati 1974. gada 6. decembrī (70 gadu vecumā)
Maskava, Krievijas PFSR, PSRS
Apglabāts Novodevičjes kapsēta
Tautība krievs
Politiskā partija Padomju Savienības Komunistiskā partija
Bērni 3
Augstskola Jūras kara akadēmija

Nikolajs Kuzņecovs (krievu: Николай Герасимович Кузнецов) bija Padomju Savienības Flotes admirālis, vairākkārtējs PSRS Jūras kara flotes vadītājs, Padomju Savienības Varonis, PSKP CK loceklis, PSRS Augstākās Padomes otrā un ceturtā sasaukuma deputāts.

Dienests

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedzimis 1904. gada 24. (pēc vecā stila — 11.) jūlijā Veļikoustjugas apriņķa Medvedku ciemā, Vologdas guberņā. Tēvs Gerasims Kuzņecovs (1861—1915) — valsts zemnieks. No 13 gadu vecuma strādāja par izsūtāmo (kurjeru) Arhangeļskas ostā. 1919. gadā, norādīdams par savu dzimšanas gadu 1902., iestājās Ziemeļdvinas Upes kara flotilē. No 1923. līdz 1926. gadam mācījās Frunzes Jūras kara skolā, kuru absolvēja ar izcilību. Par dienesta vietu izvēlējās Melnās jūras floti, kreiseri "Červona Ukraina". No 1929. līdz 1932. gadam mācījās Jūras kara akadēmijā, kuru pabeidza ar izcilību. 1932.—1933. gadā bija kreisera "Krasnij Kavkaz" komandiera vecākais palīgs. No 1933. gada novembra līdz 1936. gada augustam — kreisera "Červona Ukraina" komandieris. 1936. gada augustā aizsūtīts uz Spānijas pilsoņu karu kā republikāņu valdības galvenais padomnieks jūras kara jautājumos, darbojās ar pseidonīmu Nikolass Lepanto (par godu Lepanto kaujai).

No 1938. gada janvāra līdz 1939. gada martam — Klusā okeāna flotes komandieris, šajā laikā flote atbalstīja sauszemes spēkus Hasanas kaujās. 1939. gada martā Kuzņecovs iecelts par PSRS Jūras kara flotes Tautas komisāra vietnieku un tā paša gada 29. aprīlī — par Jūras kara flotes Tautas komisāru, tā kļūdams par pirmo jūrnieku šajā amatā un visjaunāko (34 gadi) Tautas komisāru Padomju Savienībā. 1939. gadā pēc Kuzņecova iniciatīvas 24. jūlijā ieviesta Jūras kara flotes diena. 1941. gadā pēc viņa pavēles izveidota pirmā kaujas ūdensnirēju specializētā vienība.

Naktī uz 1941. gada 22. jūniju, tieši pirms Vācijas uzbrukuma PSRS, Kuzņecovs pavēlēja Jūras kara flotē ieviest kaujas gatavību, tādēļ kara sākumā padomju jūras spēku zaudējumi bija ievērojami mazāki nekā sauszemes un gaisa spēkiem. Kara gaitā flote Kuzņecova vadībā piedalījās Sevastopoles aizstāvēšanā un citās kaujās, apsargāja Sabiedroto kuģus, kas veica lendlīzes piegādes. No 1945. gada 2. februāra Kuzņecovs bija Valsts Aizsardzības komitejas loceklis, tajā pašā gadā padomju delegācijas sastāvā piedalījās Jaltas un Potsdamas konferencē. 1945. gadā, būdams PSRS Bruņoto spēku Tālajos Austrumos virspavēlnieka Aleksandra Vasiļevska vietnieks, piedalījās PSRS—Japānas karā 1945. gada augustā.

1946. gada 25. februārī Jūras kara flotes Tautas komisariāts tika apvienots ar Aizsardzības Tautas komisariātu un iekļauts Bruņoto spēku Tautas komisariātā, Kuzņecovs kļuva par PSRS Jūras kara flotes virspavēlnieku un Bruņoto spēku Tautas komisāra vietnieku. 1946. gada martā TK tika pārveidots par ministriju. Pēckara laikā starp Kuzņecovu un Staļinu sākās nesaskaņas, 1947. gadā Kuzņecovs tika atlaists no flotes virspavēlnieka amata un iecelts par Jūras kara mācību iestāžu pārvaldes priekšnieku. 1948. gadā Kuzņecovs kopā ar admirāļiem Ļevu Galleru, Vladimiru Alafuzovu, Georgiju Stepanovu tika tiesāts Bruņoto spēku ministrijas Goda tiesā maršala Leonīda Govorova vadībā. Admirāļi tika vainoti tajā, ka kara gados nodevuši ASV un Lielbritānijai izpletņtorpēdas rasējumus, vairākas slepenas jūras kartes u.c. Goda tiesa atzina admirāļus par vainīgiem un viņi ar PSRS Ministru Padomes (MP) lēmumu tika nodoti PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijai. Tā atzina Kuzņecovu par vainīgu, taču, ievērojot viņa nopelnus, nepiemēroja soda līdzekļus, kādi pienākas kriminālatbildības gadījumā, bet lūdza MP pazemināt viņu dienesta pakāpē. Pārējiem admirāļiem tika piespriesti dažāda ilguma cietumsodi.

1948. gada jūnijā iecelts par PSRS Bruņoto spēku Tālajos Austrumos virspavēlnieka vietnieku, 1950. gada februārī — par Klusā okeāna flotes komandieri. 1951. gada 20. jūlijā kļuva par PSRS Jūras kara ministru.

1953. gada 15. martā Jūras kara ministrija apvienota ar Kara ministriju un iekļauta Aizsardzības ministrijā, Kuzņecovs kļuva par Jūras kara flotes virspavēlnieku un Aizsardzības ministra vietnieku. Līdz 1955. gadam Kuzņecovam ar Hruščovu un Žukovu bija radušās nesaskaņas. 1955. gada sākumā Kuzņecovs pārcieta infarktu un šī gada maijā vērsās pie Žukova, Aizsardzības ministra, ar lūgumu atlaist viņu no ieņemamā amata veselības stāvokļa dēļ. Atbilde netika sniegta, bet jūnijā flotes virspavēlnieka pienākumus sāka pildīt Sergejs Gorškovs. Kuzņecovs tika atlaists no viņa amata 1955. gada decembrī, par iemeslu izmantojot to, ka viņš esot atbildīgs par 1955. gada 29. oktobrī uz līnijkuģa "Novorossijsk" notikušo sprādzienu.

Pēc dienesta izbeigšanas papildus jau apgūtajai spāņu, franču, vācu valodai iemācījās angļu valodu. Tulkoja ar kara floti saistītos ārzemju rakstus, kuri tika izdoti padomju publicistikā. Rakstīja rakstus un memuārus, kuros cita starpā kritizēja partijas iejaukšanos bruņoto spēku lietās.

Pēc Žukova atlaišanas no Aizsardzības ministra amata 1957. gadā un Hruščova atcelšanas 1964. gadā vairāki flotes veterāni lūdza valdību atgriezt Kuzņecovam viņa dienesta pakāpi un iekļaut viņu Aizsardzības ministrijas ģenerālo inspektoru grupā, šos priekšlikumus noraidīja Kuzņecova amata pēctecis Gorškovs.

Nomiris 1974. gada 6. decembrī Maskavā.

Ģimene

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bija precējies divreiz. Pirmajā laulībā 1932. gadā piedzima dēls Viktors. Bērni no otrās laulības: dēli Nikolajs (1940—2005) un Vladimirs (1946—2016).

Dienesta pakāpes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS apbalvojumi

Citu valstu apbalvojumi

Piemiņa

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nikolajs_Kuzņecovs&oldid=4027334"