Pupuķis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pupuķis
Upupa epops (Linnaeus, 1758)
Pupuķis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Degunragputnveidīgie (Bucerotiformes)
Dzimta Pupuķu dzimta (Upupidae)
Ģints Pupuķi (Upupa)
Suga Pupuķis (Upupa epops)
Izplatība

Upupa distribution.png

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā
  Sastopams visu gadu kā nometnieks
  Āfrikas pupuķis sastopams visu gadu kā nometnieks
  Madagaskaras pupuķis sastopams visu gadu kā nometnieks
Pupuķis Vikikrātuvē

Pupuķis (Upupa epops) ir vidēja auguma pupuķu dzimtas (Upupidae) degunragputnveidīgais putns. Pupuķim ir sešas pasugas.[1] Tā tuvākie radinieki ir Āfrikas pupuķis un Madagaskaras pupuķis, kurus nesenā pagātnē sistematizēja kā pupuķa pasugas.

Sastopams Eirāzijā un Āfrikā. Samērā reti sastopams arī Latvijā, kas atrodas tuvu sugas izplatības areāla ziemeļu robežai. Pupuķis ir izraudzīts par 2014. gada Gada putnu Latvijā.[2] Pupuķis ir Izraēlas nacionālais putns.

Pupuķi latviešu valodā mēdz saukt arī par bada dzeguzi. Ornitologs Edmunds Račinskis domā, ka šāds nosaukums putnam dots tādēļ, ka "pupuķi pārsvarā dzīvo smilšainos piejūras apgabalos — no zemnieka viedokļa nabadzīgās vietās, kur nekāda labā raža nav gaidāma, ja nu vienīgi kāds lopiņš paganāms."[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pupuķim ir plašs izplatības areāls, tas ir sastopams Eirāzijā un Āfrikā.[4] Pupuķa Japānas pasuga U. e. saturata sastapta arī Ziemeļamerikā: 1975. gadā novērota arī Aļaskā Jukonas upes deltā.[5] Pupuķis mājo skrajos mežos un krūmājos, pļavās ar smilšainu, nabadzīgu augsni, stepēs un savannā. Pupuķi var novērot arī lauksaimniecībā izmantotās zemēs, kā olīvu birzīs, augļu koku dārzos, vīnogu laukos un parkos. Eiropā kopš 19. gadsimta pupuķu skaits ir ievērojami samazinājies. Kopš tā laika pupuķi izzuduši Dānijā, Zviedrijā, Beļģijā, Nīderlandē un lielā daļā Vācijas.[6]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā pupuķis ir samērā reti sastopams, jo tā atrodas tuvu sugas izplatības areāla ziemeļu robežai. Izplatība pārsvara koncentrējusies Piejūras zemienes kāpu mežos un Rīgas apkārtnes mazdārziņos. Uz ziemeļiem no Latvijas pupuķis ligzdo vēl tikai Igaunijā. Lietuvā ligzdo apmēram 200—500 pāru, Latvijā 100—300, bet Igaunijā 20—50 pupuķu pāru. Pupuķis ir iekļauts visu Baltijas valstu Sarkanajās grāmatās. Latvijā tāpat kā visā Eiropā pupuķu skaits samazinās.[7]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pupuķim ir labi attīstīti sejas muskuļi, kas ilgstoši notur atvērtu knābi, kamēr pupuķis pārmeklē augsni

Pupuķis ir vidēja auguma putns, nedaudz mazāks par kovārni. Tā ķermeņa garums ir 25—32 cm, spārnu plētums 44—48 cm, svars 46—89 g. Pupuķi var viegli atpazīt. Tam ir garš, smails un izliekts knābis, kas ir melnā krāsā, bet pie pamatnes dzeltenbrūns. Pupuķim ir labi attīstīti sejas muskuļi, kas ļauj tam ilgstoši turēt vaļā knābi, kamēr tiek pārmeklēta augsne. Tam ir plati, noapaļoti spārni. Pupuķis ļoti labi lido. Tā spēcīgais lidojums ir īpatnējs un viegli atpazīstams, jo atgādina milzīga tauriņa plivināšanos.[4] Ziemeļu pasugu pupuķiem spārni ir lielāki.

Pupuķa apspalvojums ir rūsganbrūns. Spārni melnbalti raibi, arī uz melnās astes ir balta šķērssvītra. Pupuķim ir krāšņs cekuls, ko veido rūsganas spalvas ar melniem galiem. Cekuls lielāko daļu laika ir saglausts uz aizmuguri un pacelts tiek tikai tad, kad putns ir uztraucies. Tās var būt gan dusmas uz svešinieku, kas atrodas pārāk tuvu ligzdai, vai patīkams satraukums, ieraugot kādu lielu vaboli.[7]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pupuķis apmetas uz dzīvi tādās vietās, kur zemi nesedz bieza veģetācija, jo pamatā tas barību meklē uz zemes. Pupuķim, lai ligzdotu, ir nepieciešami koki vai klintis, tas labprāt apmetas putnu būros. Reizēm pupuķa ligzdas var atrast siena kaudzē.[8] Lielākā daļa Eiropas un Āzijas populāciju ziemas periodā migrē uz tropu joslu.[9] Toties Āfrikas un Dienvidāzijas populācijas pupuķi ir nometnieki.

Pupuķis ļoti labprāt peras pa smilšu vanniņām un sauļojas: spārni plaši izplesti, aste nolaista līdz zemei, bet galva atliekta atpakaļ. Ilgu laiku pastāvēja viedoklis, ka tā ir pupuķa aizsargpoza.[10]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pupuķi pamatā barojas uz zemes, un, meklējot kukaiņus, tie rūpīgi pārbauda augsni
Pupuķi ir izteikti teritoriāli un agresīvi sargā savu teritoriju

Pupuķis galvenokārt barojas ar kukaiņiem, bet reizēm nomedī mazus rāpuļus un vardes. Nelielos apmēros tas barojas arī ar augiem, sēklām, ogām un citiem augļiem. Barību pupuķi meklē pa vienam un parasti barojas uz zemes. Priekšroka tiek dota atklātai ainavai ar nabadzīgu veģetāciju. Pupuķis ar atvērtu knābi zemē nosaka, kur atrodas kukaiņi un citi bezmugurkaulnieki, tad tos izrok ar savām spēcīgajām kājām. Salīdzinoši retāk pupuķis kukaiņus medī gaisā, kaut gan ir veikls kukaiņu mednieks, jo tā lidojums ir ātrs ar ļoti labām manevrēšanas spējām. Iecienītākie kukaiņi ir sienāži, siseņi, vaboles, spīļastes, cikādes, skudras, blaktis un skudrulauvas. Pupuķis izvēlas bezmugurkaulniekus, kas ir 10—150 mm gari, bet vislabprātāk tas ēd 20—30 mm garus kukaiņus. Lielākos tas sit pret zemi vai kādu akmeni līdz nogalina. Pupuķis neēd kukaiņu spārnus un kājas.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pupuķa olas

Pupuķis ir monogāms, bet pāris parasti tiek izveidots tikai uz vienu pārošanās sezonu. Tas ir arī teritoriāls, tēviņš ieņem teritoriju un tad sauc pie sevis mātīti. Kautiņi un strīdi starp viena dzimuma putniem, mātītes ieskaitot, notiek diezgan bieži. Plēšanās var būt diezgan brutāla un agresīva.[4] Tie parasti cenšas viens otram ieknābt, līdz ar to reizēm tiek traumētas acis, kas var izraisīt aklumu.[11]

Ligzdu pupuķis būvē koka dobumā vai klints sienā, arī ēku sienās. Pupuķim patīk, ja ieeja dobumā ir šaura. Ligzda ir ļoti vienkārša, bieži nav pat oderēta ar smalkāku un mīkstāklu materiālu.[8] Perē tikai mātīte. Ziemeļu reģiona pupuķiem dējumi ir lielāki kā dienvidos, kā arī augstāk kalnos dējumi ir lielāki kā ielejās. Ziemeļu reģionos dējumā ir apmēram 12 olas, kamēr dienvidos apmēram 4 olas. Olas ir apaļas un gaiši zilas, bet tās ātri zaudē krāsu netīrajā ligzdā.[4] Ja dējums aiziet postā, mātīte dēj olas vēlreiz.[8]

Pupuķim ir labi attīstīta ligzdas aizsardzība pret ienaidniekiem. Mātīte, kamēr perē olas, izdala smirdīgu šķidrumu, arī mazie putnēni izdala šādu šķidrumu. Tā smaka atgādina pūstošu gaļu. Šķidrums noklāj pupuķa apspalvojumu, atbaida plēsējus, kā arī parazītus un, iespējams, tam piemīt arī antibakteriālas īpašības.[12] Sekrēts pārstāj izdalīties drīz pēc tam, kad jaunie pupuķi pamet ligzdu.[10] Papildus tam, ka mazie putnēni izdala smirdīgu sekrētu, tie no 6 dienu vecuma spēj ar ekskrementiem apšļākt ienaidnieku, ja tāds cenšas ielīst ligzdā, turklāt tie šņāc tāpat kā čūskas.[4] Putnēni arī cenšas ieknābt nelūgtajam viesim vai iesist ar spārniem.[10]

Inkubācijas periods ilgst 15—18 dienas. Kamēr mātīte perē olas, tēviņš to baro. Perēt mātīte sāk līdzko ir izdēta pirmā ola. Līdz ar to putnēni izšķiļas dažādos laikos. Izšķiļoties tiem ir pūkas, bet jau pēc dienas tiem sāk augt spalvas. Putnēniem šķiļoties, mātīte paliek ligzdā un mazuļus nepamet pirmās 9—14 dienas. Pēc tam abi vecāki baro putnēnus. No ligzdas jaunie pupuķi izlido pēc 26—29 dienām, paliekot kopā ar vecākiem vēl kādu nedēļu.[8]

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pupuķim ir 6 pasugas:[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 World Bird List: Todies, motmots, bee-eaters, hoopoes, wood hoopoes & hornbills
  2. 2014.gada putns būs pupuķis
  3. Ko sola dzeguze un kā kūko pupuķis
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Kristin, A (2001). "Family Upupidae (Hoopoes)". In Josep, del Hoyo; Andrew, Elliott; Sargatal, Jordi. Handbook of the Birds of the World. Volume 6, Mousebirds to Hornbills. Barcelona: Lynx Edicions. pp. 396–411. ISBN 84-87334-30-X.
  5. Heindel, Matthew T.; Jonathan Alderfer (ed.) (2006). Complete Birds of North America. National Geographic Society. pp. 360. ISBN 0-7922-4175-4.
  6. Pupuķu apraksts LOB.lv
  7. 7,0 7,1 Pupuķis – sengrieķu valdnieks un dārzkopju draugs
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 Pforr, Manfred; Alfred Limbrunner (1982). The Breeding Birds of Europe 2: A Photographic Handbook. London: Croom and Helm. pp. 82. ISBN 0-7099-2020-2.
  9. Reichlin, Thomas; Michael Schaub, Myles H. M. Menz, Murielle Mermod, Patricia Portner, Raphaël Arlettaz & Lukas Jenni (2008). "Migration patterns of Hoopoe Upupa epops and Wryneck Jynx torquilla : an analysis of European ring recoveries". Journal of Ornithology 150: 393. doi:10.1007/s10336-008-0361-3
  10. 10,0 10,1 10,2 Fry, Hilary C. (2003). Christopher Perrins. ed. Firefly Encyclopedia of Birds. Firefly Books. pp. 382. ISBN 1-55297-777-3.
  11. Martín-Vivaldi, Manuel; José J. Palomino & Manuel Soler (2004). "Strophe Length in Spontaneous Songs Predicts Male Response to Playback in the Hoopoe Upupa epops". Ethology 110 (5): 351–362. doi:10.1111/j.1439-0310.2004.00971.x
  12. Characterization of Antimicrobial Substances Produced by Enterococcus faecalis

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]