Smilšu kaķis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Smilšu kaķis
Felis margarita (Loche, 1858)
Smilšu kaķis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta Kaķveidīgie (Feliformia)
Dzimta Kaķu dzimta (Felidae)
Apakšdzimta Kaķu apakšdzimta (Felinae)
Ģints Kaķi (Felis)
Suga Smilšu kaķis (Felis margarita)
Izplatība
Sand Cat area.png
Smilšu kaķis Vikikrātuvē

Smilšu kaķis (Felis margarita) ir neliela auguma kaķu dzimtas (Felidae) tuksnesī dzīvojošs savvaļas kaķis. Tas sastopams Ziemeļāfrikā, Āzijas dienvidrietumos un centrālajā daļā. Kopš 2002. gada smilšu kaķis iekļauts apdraudēto dzīvnieku sarakstā, jo tā populācija ir ļoti sadrumstalota, neliela un ar tendenci samazināties.[1] Smilšu kaķis sastopams gan smilšainajos, gan akmeņainajos tuksnešos, spējot dzīvot teritorijās tālu no ūdenstilpnēm.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz kājām parasti ir tumšas svītras
Astes gals ir melns ar diviem vai trīs melniem gredzeniem
No acs ārējiem kaktiņiem pāri vaigiem stiepjas tumša svītra

Smilšu kaķis mājo smilšainos un akmeņainos tuksnešos Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos un Centrālāzijā.[1] Tas labprātāk uzturas līdzenās vietās vai vietās ar nelielu reljefu, kur aug asā tuksnešu zāle un citi augi. Smilšu kaķis izvairās no klajiem smilšu laukiem, kuros ir ļoti maz medījuma.

Ziemeļāfrikā tie mājo Marokā, Rietumsahārā, Alžīrijā, Tunisijā, Ēģiptē, Sīnāja pussalu ieskaitot. Tas sastopams arī Lībijā, Mali, Nigērijā, Mauritānijā, Senegālā, Čadā un Sudānā.[1] Tuvajos Austrumos tas dzīvo Izraēlā, Jordānijā, Sīrijā un Irākā, kā arī Arābijas pussalas dienvidaustrumos. Centrālāzijā tas sastopams uz austrumiem no Kaspijas jūras, cauri Karakuma un Kizilkuma tuksnešiem līdz Sirdarjas upei un Afganistānas ziemeļiem.[2]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smilšu kaķis ir mazākais visā kaķu ģintī (Felis). Lai arī tas ir mazs, tā ķermenis ir spēcīgi veidots, kompakts, ar īsām kājām un salīdzinoši garu asti. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes.[3] Ķermeņa garums ir 45—57 cm, papildu astes garums 28—35 cm, svars mātītei 1,4—3,1 kg, tēviņam 2,1—3,4 kg.[3][4]

Galva ir salīdzinoši liela un plata, arī ausis lielas, trīsstūrveidīgas, novietotas plaši, tādējādi vizuāli vēl paplatinot galvu.[5] Auss kanāls paplašināts, kas nodrošina kaķim izcilu dzirdi.[6] Priekšķepu nagi ir īsi un ļoti asi, bet pakaļkāju nagi ir neasi.[2]

Smilšu kaķa kažoks ir gaišā smilšu krāsā ar nedaudz tumšākiem raibumiem un svītrām. Kopumā mugura ir nedaudz tumšāka nekā vēders. Katram indivīdam raibumojums ir atšķirīgs. Dažiem nav izteikti nedz plankumiņi, nedz svītras, citam ir gan vieni, gan otri. Visbiežāk uz kājām ir tumšas svītras un astei ir tumšs astes gals ar diviem vai trīs tumšiem gredzeniem. Ziemeļu reģionos smilšu kaķa matojums ir ļoti biezs un samērā garš, sasniedzot apmēram 5 cm garumu.[2] Lūpas, zods un pakakle ir balti vai gandrīz balti. Ausis rudi brūnas ar melniem galiņiem. Pāri vaigiem stiepjas tumša svītra, kas sākas pie acu ārējiem kaktiņiem. Acis ir lielas, zaļgandzeltenas, tās aptver gaiša matojuma kontūra. Degungals melns.[7]

Smilšu kaķa pēdiņām ir biezs apspalvojums, kas tās pasargā no karstajām smiltīm un akmeņiem.[1] Šīs īpašības dēļ smiltīs tikpat kā nepaliek pēdu nospiedumi, tādēļ smilšu kaķi ir salīdzinoši grūti savvaļā atrast un tam sekot.[7] Turklāt nakts laikā, kad kaķis ir aktīvs, ja tam kāds tuvojas, smilšu kaķis aizver acis, lai tās tumsā nespīdētu un to nenodotu.[3]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smilšu kaķis tikpat kā neatstāj smiltīs pēdu nospiedumus
Smilšu kaķēns aug ātri un jau 6 mēnešos kļūst patstāvīgs

Smilšu kaķis ir vienpatis un ir aktīvs nakts laikā, barības meklējumos noceļojot lielus attālumus, apmēram 5—10 km. Katram indivīdam ir sava teritorija, tēviņam tā ir apmēram 16—40 km²[1] Smilšu kaķis ir lieliski piemērojies dzīvei ļoti skarbos apstākļos, kur dienā temperatūra var uzkāpt līdz +51°C, bet naktī nokristies līdz -0,5°C.[3]

Smilšu kaķis nav veikls lēcējs vai kokos kāpējs, bet tas spēj ļoti ātri rakt smiltis. Dienas laikā, kad tuksnesis sakarst, kaķis ierokas smiltīs un noslēpjas no saules seklā alā.[3] Alu var izmantot vairāki smilšu kaķi, bet vienā alā vienlaicīgi nekad nav vairāk par vienu dzīvnieku. Kad diena sāk atdzist, kaķi iznāk no slēptuves un arī dzesējas, guļot uz muguras, ar plānāk apmatoto vēderu uz augšu.[3]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smilšu kaķis ir plēsējs un barojas galvenokārt ar maziem grauzējiem (65—88%[1]), piemēram, gerbiliem, adatpelēm, smilšu pelēm, lēcējpelēm un jauniem Kāpzemes zaķiem. Tas medī arī nelielus putnus, piemēram, pupuķcīruļus un tuksneša cīruļus, kā arī dažādus rāpuļus, piemēram, pelēkos varānus, smilšu iguānas, smilšu scinkus, īspirkstu gekonus un dažādas tuksnešu odzes, un kukaiņus.[1]

Smilšu kaķis medījuma pārpalikumus aprok smiltīs, vēlāk atgriežoties pie paslēptās barības. Padzerties tas spēj, barojoties ar saviem upuriem, bet, ja ir iespēja, smilšu kaķis dzer arī ūdeni.[1] Visnozīmīgākā maņa smilšu kaķim medījot ir dzirde, ar kuras palīdzību tas nosaka upura atrašanās vietu, pat, ja tas paslēpies zem smiltīm. Kaķis spēj ātri izrakt medījumu.[4][8]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkarībā no izplatības reģiona smilšu kaķiem ir atšķirīgs vairošanās sezonas periods — Sahāras tuksnesī tas ir laikā no janvāra līdz aprīlim, bet Turkmenistānā sezona tikai sākas aprīlī, toties Pakistānā tā ir no septembra līdz oktobrim.[3] Dzimumbriedumu smilšu kaķi sasniedz 9—14 mēnešu vecumā, bet neatkarīgi no mātes tie ir jau 6—8 mēnešu vecumā. Grūsnības periods ilgst apmēram 59—63 dienas, piedzimst 1—8 kaķēni, visbiežāk apmēram 4—5 mazuļi.[3] Mazuļi ir akli un nevarīgi, tie sver apmēram 80 gramus, bet tie ļoti ātri aug un skarbajos apstākļos ātri spēj gadāt paši par sevi.[4]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smilšu kaķim ir 4 pasugas:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 IUCN: Felis margarita
  2. 2,0 2,1 2,2 Geptner, V. G., Sludskii, A. A. (1972). Mlekopitaiuščie Sovetskogo Soiuza. Vysšaia Škola, Moskva. (In Russian; English translation: Heptner, V. G., Sludskii, A. A., Komarov, A., Komorov, N.; Hoffmann, R. S. (1992). Mammals of the Soviet Union. Vol II (2): Carnivora (Hyaenas and Cats). Smithsonian Institution Libraries and the National Science Foundation, Washington D.C.)
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 ADW: Felis margarita
  4. 4,0 4,1 4,2 ARKive: Sand cat (Felis margarita)
  5. Osborn, D. and Helmy, I. (1980). The contemporary land mammals of Egypt (including Sinai) Fieldiana Zoology, New Series No. 5: 444–447
  6. Schauenberg, P. (1974). Données nouvelles sur le Chat des sables Felis margarita Loche, 1858. [New data on the sandcat Felis margarita Loche, 1858.] Revue Suisse De Zoologie 81(4): 949–969
  7. 7,0 7,1 Sunquist, M.; Sunquist, F. (2002). Wild cats of the World. Chicago: University of Chicago Press. pp. 67–74. ISBN 0-226-77999-8.
  8. Nowell, K. and Jackson, P. (1996). Sand Cat Felis margarita. in: Wild Cats. Status Survey and Conservation Action Plan. IUCN/SSC Cat Specialist Group, Gland, Switzerland and Cambridge, UK.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]