Stolbi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dabas rezervāts "Stolbi"
Государственный природный заповедник "Столбы"
IUCN Ia kategorija (stingra režīma dabas rezervāts)
Zapovednik Stolby Krasnojarskij Kraj 03.jpg
Dabas rezervāta ainava rudenī
Dabas rezervāts "Stolbi" (Krievija)
Dabas rezervāts "Stolbi"
Dabas rezervāts "Stolbi"
Atrašanās vieta Valsts karogs: Krievija Krasnojarskas novads, Krievija
Tuvākā pilsēta Krasnojarska
Koordinātas 55°32′N 92°28′E / 55.533°N 92.467°E / 55.533; 92.467Koordinātas: 55°32′N 92°28′E / 55.533°N 92.467°E / 55.533; 92.467
Platība 47 219 ha
Dibināts 1925. gada 30. jūnijs
Mājaslapa http://www.zapovednik-stolby.ru/

Dabas rezervāts "Stolbi" (krievu: Государственный природный заповедник "Столбы") ir rezervāts Krasnojarskas novadā, Krievijā. Tas atrodas 10 km uz dienvidiem no Krasnojarskas Austrumsajānu kalnu grēdas ziemeļrietumu daļā, kas robežojas ar Vidussibīrijas plakankalni. Rezervāta dabiskās robežas ir Jeņisejas labā krasta pietekas — Bazaiha ziemeļaustrumos, Mana un Lielā Slizņeva dienvidos un dienvidrietumos. Ziemeļaustrumos rezervāts robežojas ar Krasnojarskas aglomerāciju.

Tas tika dibināts 1925. gadā pēc pilsētas iedzīvotāju iniciatīvas, lai aizsargātu sienīta palikšņus un tiem pieguļošo teritoriju no mežizstrādes un kalnrūpniecības.[1] Šobrīd rezervāta teritorija ir 47 219 ha.

Rezervāts ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā[2] un Altaja-Sajānu ekoreģiona dabas rezervātu un nacionālo parku asociācijā.[3]

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klinšainos veidojumus Sibīrijas izpētes laikā 1624. gadā atklāja krievu kazaki, kas pie Kačas upes ietekas Jeņisejā bija uzcēluši apmetni. Viņus pārsteidza milzīgie akmens bloki, kas slējās virs bieza meža. Kazaki tiem deva bībelisku nosaukumu Столпы, kas laika gaitā pārveidojās par Столбы (tulkojumā: stabi, pīlāri).[4] Šis nosaukums saglabājās kā ģeoloģisks termins šiem un citiem līdzīgiem veidojumiem Sibīrijā un Krievijas Tālajos Austrumos.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilgu laiku klinšaino veidojumu atrašanās vietas bija zināmas tikai vietējiem medniekiem; piekļuve tiem bija sarežģīta, bet taku vietas tika rūpīgi sargātas.[5] Lielāka interese par šiem dabas veidojumiem radās 18. gadsimta 30. gados, kad aizsākās pamatīgāka šīs Sibīrijas daļas izpēte.

Klinšainie veidojumi ir veicinājuši Krasnojarskas alpīnisma kustības, kas tiek dēvēta par stolbismu, attīstību. Pirmais oficiālais kāpiens notika 1851. gadā — to paveica vietējā bērnunama bērni skolotāja vadībā.[6]

19. gadsimts beigās stolbu sarežģītā pieejamība piesaistīja brīvdomājošus jauniešus, kuriem nepatika vietējā vara. Jaunieši uz stolbiem rakstīja dažādus pretvalstiskus saukļus, piemēram, "Sociālisms", "Proletārieši", "Gubernators-krāpnieks". Šī iemesla dēļ tika rīkoti reidi, kuros stolbisti tika arestēti. Pierādījumu trūkuma dēļ viņi tika atbrīvoti pēc dažiem mēnešiem, bet pēc tam uz Otrā stolba parādījās divus metrus garš uzraksts "Brīvība".[7] Uzraksts ir saglabājies līdz mūsdienām, un vietējie stolbisti to regulāri apkopj un atjauno pret izbalēšanu.

19. gadsimta 30. gados Jeņisejas guberņā sākās zelta drudzis. Zeltrači Pirmā stolba pakājē izveidoja apmetni un uzsāka urbšanas darbus.[6] Tomēr zelts netika atrasts, un zeltrači ātri zaudēja interesi par stolbiem. Lai gan šī darbība klintis praktiski neietekmēja, urbumu vietas ir saskatāmas arī mūsdienās.

19.-20. gadsimta mijā būvniecības vajadzībām tika izcirsti koki un spridzinātas klintis. Akmeņi no saspridzinātajām klintīm ir izmantoti pirmā dzelzceļa tilta būvniecībā Krasnojarskā.[8] Tas aktualizēja jautājumu par klinšu veidojumu aizsardzību, un 1919. gadā, kad Krievijas Ģeogrāfu biedrības Krasnojarskas nodaļa, novada zemes dienests un Krasnojarskas mākslinieku savienība iesniedza lūgumu izveidot īpašu dekrētu klinšu aizsardzībai.[8] 1920. gadā 4 km2 meža tika atzīti par aizsargājamiem, tomēr tas neapturēja klinšu iznīcināšanu un koku izciršanu, tāpēc 1925. gada 30. jūnijā Jeņisejas guberņas izpildkomiteja izdeva rīkojumu, ar kuru tika izveidots rezervāts 3960 ha platībā.[8] Tā teritorija bija atvērta sabiedrībai, bet jebkāda saimnieciska ietekme uz vidi tikai aizliegta.

Ģeoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klintis pārsvarā veido nogulumieži un vulkāniskas izcelsmes ieži, kas veidojušies no kembrija (vairāk nekā 600 milj. gadus veci) līdz karbonam.[2] Masīvs, ko veido klintis, sastāv no sarkanīga kvarca sienīta. Tas stiepjas ziemeļaustrumu virzienā ar ķēdes veidā izvietotiem stolbiem. Petrogrāfiskā struktūra ir vienkārša, ieži galvenokārt sastāv no kālija laukšpata — ortoklaza.

Saskaņā ar ģeofiziskajiem datiem, masīvs iesniedzas dziļi zemē. Stolbi veidojušies no magmas, kas no 500-1500 metru dziļuma iespiedās peneplēnā un atdzisa. Neizturīgākie ieži pakāpeniski noārdījās atmosfēras ietekmes rezultātā, atsedzot klinšu veidojumus. Sienīta reģionā ir vairāk nekā 600 klinšu atsegumu, 60 no tiem ir 50-100 metru augstumā.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas rezervāts atrodas teritorijā, kur Altaja-Sajānu kalni saskaras ar Vidussibīrijas plakankalni un Rietumsibīrijas līdzenumu. Rezervātā ir izteikta pārejas zona starp meža stepi un kalnu taigu. Stāvajās dienvidu nogāzēs starp meža masīviem sastopami nelieli (līdz 3 ha) stepju apgabali, kas ir seno stepju paliekas. Šo apgabalu kopējā teritorija nepārsniedz 1% no rezervāta teritorijas. Atsevišķi pētījumi liecina, ka pirms 4—5 tūkstošiem gadu stepe klāja ievērojamu rezervāta teritoriju. Šajās vietās ir atrastas stepju iedzīvotāju — pelēkā murkšķa un Sibīrijas zokora — kaulu atliekas.[2]

Rezervāta teritorijā ir labi attīstīts hidrogrāfiskais tīkls (0,63 km/ha), kura kopējais garums pārsniedz 300 km.[9]

Gada vidējā temperatūra rezervāta kalnu taigas zonā ir —1,2°С, kas ir par 2,1°С zemāka nekā meža stepju zonā. Rezervāta pastāvēšanas laikā zemākā reģistrētā temperatūra bija —44,9°С, bet augstākā temperatūra bija +31,6°С.[10]

Rezervāta teritorijā bieži sastopama lielā strutene

Daba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teritorijā atrodamas 762 vaskulāro augu sugas, no kurām 150 ir īpaši aizsargājamas.[11] Vairākas sugas, piemēram, bruņcepuru dzegužpuķe, Eiropas spalvzāle, platlapu purva orhideja, dzeltenā dzegužkurpīte, ir ierakstītas Krievijas Sarkanajā grāmatā. Pārsvarā dominē priežu un sudrabegļu meži, Sibīrijas priedes un lapegles ir mazāk izplatītas. Vietās, kur notikusi selektīva koku izciršana vai mežu ugunsgrēki, dominē bērzu un apšu audzes.[2]

Rezervātā sastopamas 56 zīdītāju sugas, no kurām lielākā daļa ir meža zvēri.[11] Biežāk sastopamās no tām ir pelēkais vilks, lācis, tinis, zaķis, garastes susliks, Sibīrijas muskusbriedis, Sibīrijas stirna, stepes sesks. 20. gadsimta 50. gados rezervātā atkārtoti tika aklimatizēts sabulis, bet Amerikas ūdele un ondatra tika izlaista ar mērķi aklimatizēties Krasnojarskas apkārtnē.[12]

Novērotas 199 putnu sugas, no kurām 42 suga rezervātā dzīvo pastāvīgi.[12] Ziemas sezonā biežāk sastopamās sugas ir meža zīlīte, garastīte, dzilnītis, zīdaste, parastais ķeģis, mežirbe, riekstrozis un dižraibais dzenis, bet vasarā — rudsānu zilastīte, pelēkā zīlīte, zaļganā čipste, Sibīrijas ķauķītis, meža zīlīte, žubīte, lielā zīlīte, riekstrozis un dižraibais dzenis.

Tūrisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rezervāts ir iedalīts trīs zonās — tūristiem atvērtajā zonā, buferzonā un stingra režīma dabas rezervātā. Apmeklētājiem brīvi pieejami mazāk nekā 3% no rezervāta platības,[13] un šīs rezervāta daļas taku kopējais garums ir 67 km.[14] Tā ir pilsētai tuvākā rezervāta teritorija, kurā atrodami arī lielākie un slavenākie sienīta klinšu veidojumi, piemēram, Ķīnas mūris, Pagoda, Zelta ērglis, Spalvas, Zvirbuļi, Mūks, Grēcinieks. Četriem stolbiem nav īpaša nosaukuma — tos apzīmē ar kārtas numuriem.[5]

Apmēram 90% rezervāta teritorijas apmeklētājiem ir pilnībā slēgti. Piekļuve tai ir tikai rezervāta darbiniekiem, kā arī vides aizsardzības un zinātniskās izpētes darbiem. Starp slēgto un apmeklētājiem pieejamo zonu atrodas apmēram 7% liela buferzona, kurā atļauts atrasties tikai ar rezervāta administrācijas izsniegtām atļaujām.[15]

2018. gadā rezervātu apmeklēja vairāk nekā 750 tūkstoši apmeklētāju.[14]

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «О заповеднике». www.zapovednik-stolby.ru. Skatīts: 2019-03-22.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 UNESCO World Heritage Centre. «Krasnoyarsk Stolby». UNESCO World Heritage Centre (angļu). Skatīts: 2019-03-22.
  3. «Члены Ассоциации». altai-sayan.ru. Skatīts: 2019-03-22.
  4. «Красноярские Столбы: Столбы назвали Столбами». www.stolby.ru. Skatīts: 2019-03-22.
  5. 5,0 5,1 «Красноярские столбы - История, факты». Это Сибирь! (ru-RU). Skatīts: 2019-03-22.
  6. 6,0 6,1 «По Столбам в калошах». rusplt.ru. Skatīts: 2019-03-22.
  7. «Красноярские Столбы: «неприступная» колыбель российского альпинизма / Горы мира. Урал / Mountain.RU». www.mountain.ru. Skatīts: 2019-03-22.
  8. 8,0 8,1 8,2 «История создания». www.zapovednik-stolby.ru. Skatīts: 2019-03-22.
  9. «Физико-географические условия». www.zapovednik-stolby.ru. Skatīts: 2019-03-23.
  10. «Климат». www.zapovednik-stolby.ru. Skatīts: 2019-03-23.
  11. 11,0 11,1 «Биологическое разнообразие». www.zapovednik-stolby.ru. Skatīts: 2019-03-23.
  12. 12,0 12,1 «Krasnoyarsk Stolby». Greenpeace Russia (en-RU). Skatīts: 2019-03-23.
  13. «Состояние экосистем». www.zapovednik-stolby.ru. 2018-07-23. Skatīts: 2019-03-22.
  14. 14,0 14,1 «ЗАПОВЕДНИК В ЦИФРАХ». www.zapovednik-stolby.ru. Skatīts: 2019-03-22.
  15. «Территориальное устройство». www.zapovednik-stolby.ru. Skatīts: 2019-03-23.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]