Sudrabu Edžus

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sudrabu Edžus
Morics Eduards Zilbers
Sudrabu Edžus kā Gramzdas skolotājs (Alberta Kisnera foto)
Sudrabu Edžus kā Gramzdas skolotājs (Alberta Kisnera foto)
Personīgā informācija
Dzimis 1860. gada 11. septembrī
Meņģeles pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1941. gada 30. janvārī (80 gadi)
Maskava, KPFSR (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, dzejnieks
Valoda latviešu valoda
Slavenākie darbi Dullais Dauka

Sudrabu Edžus (īstajā vārdā Morics Eduards Zilbers; dzimis 1860. gada 11. septembrī, miris 1941. gada 30. janvārī) bija latviešu pedagogs un rakstnieks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Meņģeles pagastā "Siliņos" amatnieka Friča Zilbera ģimenē, kas bijis arī Meņģeles baznīcas ērģelnieks. Sākotnēji viņu mācīja tēvs, vēlāk sāka mācības Madlienas draudzes skolā. Pēc tam mācījās Baltijas skolotāju seminārā Rīgā. Šajā laikā dziļi iepazina vācu un krievu klasisko literatūru.

1882. gadā Zilbers sāka strādāt par palīgskolotāju Dzērbenes draudzes skolā. Pēc tam vairākus gadus (1884-1887) strādāja Ufas guberņā, Baškīrijas Austrumciema latviešu kolonijā par skolotāju. Tulkoja, rakstīja dzeju un prozu, ko ar pseidonīmu Sudrabu Edžus publicēja laikrakstos „Balss” un „Austrums”. Pirmie dzejoļi "Ķeistuta loms" (Austrums, 1885), "Lietavas virsaitis" (1885).

1887. gadā atgriezās Latvijā. Bija Gramzdas ministrijas skolas pārzinis.[1] Pārdzejoja latviski labāko poļu dzejnieku darbu fragmentus: Ādama Mickēviča Dziady (Veļi), "Pans Tadeušs", Malčevska poēmu "Marja", Slovacka traģēdiju "Mintauts". Ā. Mickeviča ietekmē Sudrabu Edžus sadzejoja "Konrādu Vallenrodu" (Mājas Viesa Mēnešraksts, 1900), Sirokomļas ietekmē "Marģeru" (Austrums, 1899). Pēc 1905. gada revolūcijas viņš strādāja par skolotāju Sibīrijā un Baku (1907-1918). Pēc Krievijas pilsoņu kara dzīvoja Maskavā, tad Pleskavā, kur laida klajā vairākus jaunus darbus vai agrāko pārstrādājumu (Atmiņas par divām dzimtīm, Pirms vētras, 1922). 1924. gadā pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Maskavā.

Kaut arī PSRS Lielā terora laikā NKVD "latviešu operācijas" genocīdā 1937. un 1938. gadā tika iznīcināta teju visa PSRS latviešu inteliģence, Sudrabu Edžus bija viens no nedaudzajiem, kuriem izdevās no nošaušanas paglābties. Kā skaidroja pats rakstnieks, viņš bijis pārāk vārgs, lai varētu doties līdzi viņu Maskavas dzīvoklī arestēt atnākušajiem čekistiem[2][3].

− Es paliku dzīvs vienīgi gadījuma pēc, − Sudrabu Edžus runā klusi, sagumis, un viņa baltie, gaŗie mati šķipsnām noguļas uz pleciem, − Es tai reizē gulēju slims. Pie manis ciemojās Alvils Ceplis. Naktī ieradās attiecīgas iestādes pārstāvji. Prasa pēc manis, bet man nav spēka piecelties...

(...) Satikšanās ar Sudrabu Edžu atstāj mums sirdī rūgtus nosēžņus. Tātad pamats runām par milzīgajām represijām trīsdesmit septītajā gadā tomēr ir.

J. Niedre, Diena dienu māca...

Maskavā Sudrabu Edžus mitinājies pieticīgos apstākļos. Jau pēc tam, kad 1940. gadā bija notikusi Latvijas okupācija, Sudrabu Edžu Maskavā apmeklējis rakstnieks Andrejs Upīts. Viņš gribējis Sudrabu Edžu pārvest uz Latviju, bet varasiestādes viņam to nav ļāvušas[4].

Miris 1941. gada 30. janvārī Maskavā, kur kremēts un pārapbedīts Raiņa kapos Rīgā.

Sudrabu Edžus piemineklis Rīgā, Kanālmalas apstādījumos, Kronvalda parkā netālu no Kongresu nama

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1985. gadā Meņģeles pagasta „Siliņu” mājas tika izremontētas, un tur iekārtota muzeja ekspozīcija par Sudrabu Edžus dzīvi un radošo darbību, 2012. gadā ekspozīciju pārcēla uz bijušā bērnudārza "Auseklītis" pirmā stāva telpām. Meņģeles centrā uzstādīts tēlnieka Viļņa Titāna 1984. gadā veidotais Sudrabu Edžus piemineklis un iestādīta Dullā Daukas birzs. Pie pagasta robežas starp „Zvaniņu” un „Gnēžu” mājām Ogres upes senkrastā ozolu un bērzu birzī akmens ar iekaltu ierakstu "Dullais Dauka". Kronvalda parkā netālu no Kongresu nama Rīgā atrodas Sudrabu Edžus piemineklis. Rīgā, Liepājā un Jelgavā ir Sudrabu Edžus vārdā nosauktas ielas.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēteris Kains (1896),
  • Kā gāzenieši tika pie jauna skolas nama (1896),
  • Bez nodrošinātas nākotnes (1896),
  • Atmiņas par divām dzimtām (poēma, Mājas Vieša Mēnešraksts, 1898),
  • Kā Pēters izlīga ar Mozu (poēma, Mājas Vieša Mēnešraksts, 1899),
  • Čauksts (1900),
  • Dullais Dauka (1900)
  • Kopotie raksti trīs sējumos (1926): ietverti stāsti Pusmāsas dēls, Dullais Dauka, Laimzemes skola (Eņģelīšu skola), Purva tvaikos, Ingula grēks, Par sulaini, Kaukšķītis.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Sudrabu Edžus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 31. janvārī. Skatīts: 2013. gada 22. jūlijā.
  2. Uldis Ģērmanis. «Latviešu darbība un likteņi Padomju Savienībā 20. un 30. gados», 1977. Skatīts: 30.10.2018.
  3. Jānis Niedre. Diena dienu māca... Rīga : Liesma, 1969. 172.–173.. lpp.
  4. Kārlis Draviņš. «Sudrabu Edžum nācās nomirt Maskavā», 1977. Skatīts: 20.10.208.