Viļņas Universitātes bibliotēka

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Viļņas Universitātes bibliotēka
Atrašanās vieta Viļņa, Lietuva
Dibināta 1570. g.
Kolekcijas izmērs 5 331 189 dokumenti (2015. g. 31. dec.)
Lasītāji 44 683 reģistrēti lietotāji
1 231 071 apmeklējums (2015. g.)
764 ekskursijas, kurās VU bibliotēku apmeklēja 11 080 personu (2011. g.)
Direktors Irena Kriviene
Darbinieki 226
Mājaslapa www.mb.vu.lt
Viļņas Universitātes bibliotēka (skats no Sarbievijus pagalma puses)

Viļņas Universitātes bibliotēka (VUB) ir vecākā Lietuvas akadēmiskā bibliotēka. To 1570. gadā dibinājuši jezuīti. VUB ir 9 gadus vecāka nekā Viļņas Universitāte. Viena no nedaudzajām Eiropas bibliotēkām, kas darbojas tajā pašā ēkā, kurā ir dibināta. Vēsturiskā bibliotēkas atrašanās vieta ir Filoloģijas lasītava. VUB tiek glabāti apmēram 5,3 miljoni dokumentu. Kopējais plauktu garums ir 166 km (salīdzinājumam, tas ir attālums no Viļņas līdz Rokišķiem). Šobrīd bibliotēkai ir aptuveni 44 tūkstoši reģistrēto lietotāju. 1753. gadā VU dibināta viena no vecākajām Eiropā un pirmā Lietuvā astronomiskā observatorija: šobrīd tās telpās darbojas Viļņas Universitātes bibliotēka (VUB Baltā zāle). Bibliotēku katru gadu apmeklē apmēram 10 tūkstoši tūristu no visas Lietuvas un citām pasaules valstīm, tostarp no Dienvidāfrikas Republikas, Šrilankas, Taivānas, Argentīnas, Austrālijas, Ķīnas, Indijas, Čīles, Dienvidkorejas utt.

Bibliotēkā ir viesojušās dažādu pasaules valstu valdības un garīgie līderi — prezidenti, karaļi, prinči, kuru vidū ir Beļģijas karaliskā ģimene, Velsas princis Čārlzs, ASV prezidenta sieva Laura Buša, pāvests Jānis Pāvils II, Tibetas garīgais līderis Dalailama, Nīderlandes karaliene un daudzi citi.

Viļņas Universitātes bibliotēka sastāv no centrālās bibliotēkas, kas atrodas blakus Prezidentūrai, Zinātnisko sakaru un informācijas centra Saullēkta ielejā (Saulėtekis) un fakultāšu un centru, bibliotēkām, kas ir izkaisītas visā pilsētā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viļņas jezuītu kolēģijas un akadēmijas bibliotēka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliotēku (kopā ar Viļņas jezuītu kolēģiju) 1570. g. 17. jūlijā dibinājuši jezuīti, kas Lietuvā ieradās pēc bīskapa Valerijona Protaseviča uzaicinājuma. 1579. g. Viļņas jezuītu kolēģija tika pārorganizēta par Viļņas Universitāti, un bibliotēka kļuva par akadēmijas, vēl vēlāk — par universitātes bibliotēku. Par bibliotēkas pamatu kļuva tai nodotās Sigismunda II Augusta un Viļņas bīskapa sufragāna Georgija Albīnija grāmatu kolekcijas. Vēlāk lielas grāmatu kolekcijas bibliotēkai nodeva arī citi katoļu baznīcas pārstāvji un laicīgie augstmaņi: Viļņas bīskaps V. Protasevičs, kardināls Georgs Radvils, Viļņas bīskaps Eistahijs Valavičs, Viļņas garīdznieks Kazimirs Vaišnaravičs un citi.

No laicīgajām personām, kas dāvināja Viļņas Universitātes bibliotēkai personīgās grāmatu kolekcijas, īpaši jāpiemin lietuviešu muižnieki Sapehas. 1655. g. viņu dāvināto grāmatu reģistrā bija nosauktas aptuveni 3000 grāmatas, starp tām — visretākās inkunābulas un citi reti izdevumi. Vairāk nekā 200 gados, kuru laikā universitāti vadīja jezuīti, bibliotēkas fondi pieauga no 4,5 tūkstošiem līdz 11 tūkstošiem sējumu (1773. g.).

Bibliotēkas augšanu kavēja kari, ugunsgrēki un izlaupīšana. Daudzas universitātes grāmatas nokļuva ārzemēs — Krievijā, Polijā, Zviedrijā un citās valstīs.

Kad 1773. g. tika likvidēts Jezuītu ordenis, Viļņas Universitāte nokļuva Izglītības komisijas aizgādībā. 1781. g. universitāte tika nosaukta par Lietuvas galveno skolu, sāka mainīties zinātniskās pētniecības virzieni. Tajā laikā VU bibliotēkas fondi tika papildināti ar dabas zinātņu un medicīnas grāmatām.

Cariskajā Krievijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc traģiskajām 1794. g. sacelšanās beigām notika Abu Tautu Republikas trešā dalīšana, pēc kuras lielākā daļa Lietuvas kopā ar galvaspilsētu Viļņu piederēja cariskajai Krievijai. 1803. g. Lietuvas galvenā skola tika nosaukta par Viļņas Imperatora universitāti. 19. g.s otrajā desmitgadē Viļņas Universitāte jau bija viena no vadošajām Krievijas impērijas universitātēm. Zinātniskā darba atdzīvošanās labvēlīgi ietekmēja arī bibliotēku.

Par universitātes bibliotēkas vadītāju 1804. g. tika iecelts profesors Gotfrīdas Ernests Grodeks. Viņa pūļu rezultātā universitātes bibliotēka kļuva pieejama Viļņas sabiedrībai. No 1815. gada atļauts ņemt grāmatas uz mājām — atvērts abonements. Grāmatas mājās bija atļauts ņemt universitātes darbiniekiem un studentiem, apriņķa izglītības darbiniekiem, ģimnāzijas skolotājiem. Bibliotēka tika pārcelta uz Mazo aulu, tur ierīkota 90 vietu lasītava. Pēc G. E. Grodeka iniciatīvas sākts veidot alfabētisku kartīšu katalogu, vēlāk arī sistemātisku katalogu.

1832. g. 1. maijā cars Nikolajs I slēdza Viļņas Universitāti. Sākās viens no skumjākajiem bibliotēkas vēstures posmiem — liela daļa no tās fondiem tika izvesta no Viļņas un izdalīta dažādām cariskās Krievijas zinātniskajām institūcijām.

Ap 1834. g. no atlikušajām universitātes grāmatām tika mēģināts izveidot Viļņas publisko bibliotēku, tomēr plāns neizdevās. 1856. g. sāka darboties Arheoloģijas komisijas Senlietu muzejs, un tam blakus tika izveidots Lasīšanas kabinets. 1865. g. Senlietu muzejs un Lasīšanas kabinets tika pārorganizēti par Viļņas publisko bibliotēku un muzeju. Bibliotēkai tika atdotas pēc 1831. un 1863. g. sacelšanās slēgto skolu, klosteru, konfiscēto muižu, privātpersonu grāmatu kolekcijas — aptuveni 200 tūkstoši sējumu vērtīgu grāmatu un manuskriptu. 1914. g. Viļņas publiskajā bibliotēkā bija vairāk nekā 300 tūkstoši sējumu, un tā ieņēma 4 vietu starp Krievijas impērijas bibliotēkām, tomēr Pirmā pasaules kara laikā tā atkal tika izpostīta, grāmatas atkal tika vestas uz Krieviju.

Pēc pasaules kariem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

400 gadu jubilejai veltītā piemiņas plāksne, kas pie bibliotēkas sienas piestiprināta 1970. gadā

1919. g. 21. aprīlī Viļņu okupēja Polija. 11. oktobrī atjaunotā Viļņas Universitāte tika nosaukta Stefana Batorija vārdā. Universitātes bibliotēkas fondi, lai arī izpostīti, saglabājās diezgan bagātīgi, bet grāmatu lietuviešu valodā bija ļoti maz.

Kad 1939. g. Lietuva atguva Viļņu, vecā Viļņas Universitātes bibliotēka atdzīvojās. Diemžēl drīz tās darbu atkal pārtrauca Otrais pasaules karš. Bibliotēkas darbinieki kara gados visiem spēkiem glāba grāmatu krājumus no izlaupīšanas un ugunsgrēkiem. Pēc kara bija steidzami jāsakārto sagrautā universitāte un bibliotēka. Īsā laika periodā tika ierīkotas lasītavas, organizēts informācijas un bibliogrāfiskais darbs. Bibliotēkai izdevās atgūt aptuveni 13 tūkstošus dažādos laikos izvestu vērtīgu izdevumu.

1962. g. un 1968. g. izcēlās ugunsgrēki, kuros sadega tūkstošiem grāmatu. Vecajiem bibliotēkas fondiem bija nepieciešama restaurācija, tāpēc 1968. g. ar toreizējā bibliotēkas direktora Jurģa Tornau gādību tika izveidota Restaurācijas nodaļa. 1969. g. pirmo reizi bibliotēkas vēsturē atvērts Grafikas kabinets.

No 1958. gada ar pārtraukumiem iznāca Viļņas Universitātes bibliotēkas gadagrāmata (iznāca 7 sējumi).

1970. gadā bija bibliotēkas 400 gadu jubileja. Trīs dienas ilga ceremonijas ar daudziem viesiem no toreizējās PSRS un Eiropas valstu augstskolām. Panākumus guva jubilejas izstāde sv. Jonu baznīcā un dokumentāla filma par bibliotēku. Jubilejas svinību laikā tika atklāta jaunā grāmatu krātuve.

1965. g. bibliotēka kļuva par Baltijas valstīs vienīgo ANO depozītbibliotēku.

1979. g. VU bibliotēkai piešķirta pirmā kategorija, kas ļāva palielināt darbinieku algas. Šajā laikā bibliotēkas amatu un struktūrvienību skaits bija lielākais visā tās darbības laikā: tās struktūrā bija 28 nodaļas, kopā 51 sektors, un tajā bija nodarbināti vairāk nekā 280 darbinieku.

Pēc universitātes ēku rekonstrukcijas 1984. g. tika pabeigta vēl vienas krātuves būvniecība. Uz to tika pārcelti agrāk koridoros, pagrabos uz laiku glabātie līdzekļi.

1988. g. bibliotēkā uzstādīts pirmais displejs, kas bija savienots ar universitātes Skaitļošanas centru. Desmitajā desmitgadē bibliotēka bija vienīgā Baltijas valstīs, kurai bija interneta pieslēgums un mājaslapa, viena no pirmajām, kas izmantoja elektronisko pastu — sākumā no viena datora.

Pēc Lietuvas Neatkarības atjaunošanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1993. gada bibliotēkā darbojas elektronisks katalogs. Tas ir pirmais elektroniskais katalogs Baltijas valstīs, un no 1994. gada tas ir pieejams internetā.

Sadarbībā ar UNESCO 1998. g. izdotais kompaktdisks "Vēsturiskās Viļņas Universitātes bibliotēkas kolekcijas" bija otrais šāda veida elektroniskais izdevums visā Lietuvā.

2000. g. kopā ar citām Lietuvas bibliotēkām sākts abonēt datu bāzes, pirmā no tām bija universālā pilnu tekstu dokumentu datu bāze EBSCO.

Vēl viens nozīmīgs notikums — pirmās lietuviešu grāmatas, Martīna Mažvīda Katehisma gadadienai veltīto pieminekļa durvju ierīkošana 2001. gadā.

No 2001. g. 1. decembra bibliotēkā sāka darboties lietotāju apkalpošanas apakšsistēma. Viļņas Universitātes studenti, bibliotēkas lietotāji no šīs dienas var pasūtīt izdevumu, kas ir iekļauts elektroniskajā katalogā, no jebkuras datorizētas darba vietas, uzzināt, vai tas ir pieejams, un tikai pēc tam nākt uz bibliotēku.

2003. g. VUB kļuva par atjaunotās Viļņas Grāmatu iesējēju ģildes (dibināta 1664. g.) atrašanās vietu (priekšsēdētājs — Cezars Poļakevičs). 2003. g. izdots katalogs "Viļņas Universitātes bibliotēkas paleotipi".

Apvienojot 3 fakultāšu (Komunikācijas, Tiesību, Ekonomikas) bibliotēkas, 2004. g. izveidots Saullēkta informācijas centrs. Tā paša gada beigās bibliotēkā sagatavota dāvana Viļņas Universitātei — virtuālā izstāde "Viļņas Universitātes arhitektūras ansamblis" (lietuviešu, angļu valodā). Nodibināta arī VUB Komunikācijas ar sabiedrību nodaļa.

2005. g. pirmo reizi Lietuvas akadēmisko bibliotēku vēsturē VU bibliotēkā atvērts Kompetences centrs cilvēkiem ar invaliditāti — ODISEJS.

2006. g. pabeigts jaunās bibliotēkas ēkas Saullēkta ielejā tehniskais projekts un izveidota jaunā Zinātnisko sakaru centra koncepcija. 2006. g. VU centrālajā bibliotēkā sākts veidot mediatēku. Tā ir dokumentālu, mācību un izglītojošu kino filmu DVD kolekcija. 2006. g. uzsākta VU centrālās bibliotēkas telpu rekonstrukcija.

2007. g. VU centrālajā bibliotēkā izveidots Humānistikas un informācijas centrs. Tajā pašā gadā bibliotēka uzaicināja neatkarīgu eksperti darbības analīzei un ieteikumiem no ASV — Fulbraita programmas speciālisti Bārbiju E. Keiseri.

2009. g. 26. martā parakstīta trīspusēja vienošanās (starp Lietuvas Republikas Izglītības un zinātnes ministriju, Centrālo projektu pārvaldības aģentūru un Viļņas Universitāti) par jaunās Viļņas Universitātes bibliotēkas ēkas projekta "Nacionālā atvērtas piekļuves zinātnisko sakaru un informācijas centra" (ZSIC) finansēšanu un administrēšanu.

2013. g. 6. februārī atklāts ZSIC.

Vadība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

VU bibliotēkas vadītāji:

  • prof. Jons Hejus (līdz 1575. g.)
  • Lorenss Rīdzevskis (1756—1757)
  • Staņislavs Rostovskis (1765—1765)
  • Jozs Pažovskis (1778—1787)
  • Tadeušs Mackievičs (1787—1792)
  • Rapols Litvinskis (1792—1799)
  • Augustīns Tomaševskis (1805) — adjunkts
  • Fransuā de la Žumeljē (1807) — adjunkts
  • Gotfrīds Ernests Grodeks (1804—1825)
  • Ludvigs Soboļevskis (1826—1830)
  • prof. Pāvels Kukolniks (1830—1832)
  • Aleksejs Vladimirovs (1866—1869)
  • Jakovs Golovackis (1871—1888)
  • Julijans Kračkovskis (1888—1902)
  • Flavians Dobrjanskis (1902—1913)
  • Dmitrijs Daugēla (1913—1915)
  • Eduards Valters (1919)
  • Stepons Henriks Rīgielis (1924—1929)
  • Adoms Gracijnas Līsakovskis (1930—1939)
  • prof. Vaclovs Biržiška (1940—1941)
  • Elena Eimaitīt-Kačinskiene (1941, 1943 — direktora pienākumu pagaidu izpildītāja)
  • prof. Jozs Baldžus (1944—1946)
  • Marija Burokiene (1946—1948 — direktora pienākumu pagaidu izpildītāja)
  • prof. Ļevs Vladimirovs (1948—1964)
  • Stase Vaidinauskaite-Vaškeliene (1964—1968)
  • dr. Jurģis Tornau (1968—1985)
  • Birute Butkevičiene (1985—2006; no 2006. g. septembra līdz 2008. g. — direktore zinātnes un kultūras mantojuma jautājumos)
  • prof. Audrone Glosiene (1958. g. 4. okt. — 2009. g. 26. janv.) (ģenerāldirektore no 2006. g. septembra līdz 2009. g. janvārim)
  • Irēna Kriviene (direktore ekonomikas un attīstības jautājumos no 2006. gada septembra līdz 2009. gada martam. No 2009. gada marta — ģenerāldirektore)
  • doc. Marija Prokopčika (direktore informācijas un kultūras mantojuma jautājumos no 2008. gada septembra)
  • Jūrate Kupriene (direktore ekonomikas un attīstības jautājumos no 2010. g. 4. janv.)

Pakalpojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sudraba lasītava, HIC

Bibliotēkas pakalpojumi tiek sniegti ne tikai Viļņas Universitātes studentiem un akadēmisko aprindu pārstāvjiem, bet arī visiem Lietuvas Republikas un ārvalstu pilsoņiem. Zinātniskā literatūra uz mājām tiek izsniegta tikai VU piederīgajiem, reģistrēti lietotāji var saņemt uz mājām brīvā laika literatūru.

Bibliotēka sniedz visus tradicionālos un arī ārkārtas bibliotēkas pakalpojumus, piemēram, darba vietu, telpu rezervēšanu, ekskursijas, trīsdimensiju druku.


Meklēt bibliotēku resursus lietotāji var, izmantojot virtuālo bibliotēku. Internetā var arī rezervēt darba vietu vai telpu, apskatīt bibliotēkas digitālās kolekcijas, apmeklēt virtuālās izstādes un tūri pa bibliotēku.

Bibliotēka ir aprīkota ar redzes un kustību kompensācijas iekārtām.

VU CB jaunās lasītavas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļā periodisko izdevumu lasītava, HIC
Lituānistikas lasītava
J. Lebeda zāle

Humānistikas informācijas centrs (HIC, latīņu: hic — 'šeit') atklāts 2007. g. 7. septembrī. HIC darbojas bezvadu internets. Semināru telpas bez maksas var rezervēt studenti, mācībspēki. HIC fondu veido humānistikas studiju virziena izdevumi. HIC ir atrodama dokumentālo un mākslas filmu DVD kolekcija.

HIC sastāv no 4 telpām (lasītavām):

  • Sudraba: tā brīvpieejas fondā ir jaunākās mūsdienu humānistikas publikācijas, galveno humanitāro zinātņu un starpnozaru pētījumu grāmatas un žurnāli (mediatēka);
  • Apelsīnu — grupu darba telpa (ir iespēja rezervēt);
  • Riekstu — informācijas tehnoloģiju laboratorija;
  • Zaļā (periodisko izdevumu lasītava), kuras brīvpieejas fondā ir dažādas tematikas jaunākie žurnāli lietuviešu un angļu valodā.

Lituānistikas lasītava tika atklāta 2008. g. pēc VUB rekonstrukcijas. Lasītavā ir ierīkotas datorizētas individuālas darba vietas. Tā sastāv no 2 telpām, kurās tiek vēkti zinātniski pētījumi par Lietuvas vēsturi, valodu, literatūru, kultūru un mākslu, dokumenti, kas ir izdoti Lietuvā un ārvalstīs kopš 1918. gada. Viena Lituānistikas lasītavas telpa ir moderna lasītava, kurā ir savākta starpkaru periodika, vērtīgākie zinātniskie pētījumi par Lietuvas vēsturi, ģeogrāfiju, kultūru, mākslu utt. Otra lasītavas telpa ir nosaukta prof. Jurģa Lebeda vārdā, un tā ir veltīta lietuviešu valodas un literatūras studijām. Tajā ir atrodama J. Lebeda privātā kolekcija un piemiņas izstāde. Telpā ir individuālas darba vietas; ir iespēja rezervēt telpu lekcijām vai semināriem.

Filozofijas lasītava atvērta 2010. g. 2. martā. Lasītava ir pārcelta no Filozofijas fakultātes, uzsākot fakultāšu bibliotēku integrāciju galvenajās Viļņas Universitātes bibliotēkas telpās. Lasītava sastāv no 4 telpām, kurās ir ierīkotas 40 individuālu un 11 datorizētu darba vietu. Brīvpieejas fondos ir izglītības, filozofijas, psiholoģijas, socioloģijas, sociālā darba un medicīnas studiju literatūra. Lasītavā darbojas bezvadu internets.

Pēc remonta VU bibliotēkas centrālajā ēkā atvērta Avīžu lasītava. Lasītava ir 3. stāvā blakus Filozofijas lasītavai, kas atrodas gaiteņa beigās. Lasītavā atrodami jaunākie galvenie Lietuvā izdotie dienas un nedēļas laikraksti, kā arī laikrakstu arhīva komplekti: "7 meno dienos", "Atgimimas", "Dialogas", "Dienovidis", "Lietuvos rytas", "Lietuvos žinios", "Literatūra ir menas", "Mokslo Lietuva", "Šiaurės Atėnai", "Tremtinys", "Voruta", "XXI amžius". Lasītavā darbojas bezvadu internets.

Austrumu lasītava atvērta 2011. g. 15. februārī. Lasītava izveidota līdz šim neizmantotās, arhitektoniski sarežģītās, bet vienlaikus visinteresantākajās un visaugstākajās bibliotēkas telpās. Šī lasītava ir visklusākā bibliotēkas vieta klusam, ilgas pārdomas prasošam darbam. Austrumu lasītavā tiek glabāti zinātniski un izglītojoši Āzijas valodu, kultūru, reliģiju, filozofijas, antropoloģijas un mākslas vēstures izdevumi, izdevumi oriģināla valodā un svešvalodās, kā arī daiļliteratūra, Alfrēda Bindera orientālikas kolekcija.

Vēstures avotu lasītava atvērta 2015. g. 15. oktobrī, svinot VUB 445 gadu jubileju. Lasītava ir paredzēta tiem, kas interesējas par vēstures avotiem, to pētījumiem, vēstures zinātni un studijām. Lasītavā uzkrātais fonds ir īpašs tā pilnīgumā un kvalitātē. Par tā izveidi rūpējās vēstures zinātnes eksperti no VU Vēstures fakultātes un šīs tematikas informācijas avotu spektru pārzinoši bibliotekāri.

Kultūras mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reto grāmatu nodaļā ir apmēram 160 tūkstoši izdevumu ar augstu zinātnisko, kultūras un vēsturisko vērtību, kas izdoti līdz 1800. g.: 315 inkunābulu, 1650 paleotipu, lielākā Lietuvā seno lietuviešu grāmatu (1547-1917) kolekcija. Šeit tiek glabāts kartogrāfijas fonds, kas sastāv no aptuveni 1000 senajiem atlantiem un 10 tūkstošiem karšu.

Manuskriptu nodaļā tiek glabāti vairāk nekā 226 tūkstoši XIII—XX gs. dokumentu dažādās pasaules valodās .

Grafikas kabinetā tiek glabāti aptuveni 92 tūkstoši darbu. Tajā ir arī ekslibru kolekcija.

A. Mickēviča muzejā atrodams vēsturiskais materiāls, kas ir saistīts ar A. Mickēviča darbiem un aktivitātēm.

Senākie VUB eksponāti: "Zemes donācija" (datēta ar 1209. g.); iluminēta grāmata rokrakstā "Psalterium Mariae"; inkunābula "Rabanus Maurus. Opus de universo" (Strasbūra, 1467. g.).

Turklāt VUB glabājas arī: Martīna Mažvīda Katehisms, kas ir digitalizēts un ievietots Viļņas Universitātes bibliotēkas digitālajā kolekcijā; Kazimira Semenaviča grāmata "Lielā artilērijas māksla" (1650. g.); Mazākā Lietuvas drukātā grāmata 475 (1997. g.) (grāmatas izmēri ir 10x11 mm); Viļņas (Ribišķu) dārgumi, slavenu lietuviešu un pasaules zinātnes un kultūras darbinieku, karalisko ģimeņu un Lietuvas Dižkunigaitijas valdnieku autogrāfu kolekcija.

VU bibliotēkas vēsturiskās zāles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franciska Smugleviča zāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

F. Smugleviča zāle

Joahima Leleveļa zāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

J. Leleveļa zāle

Baltā zāle (vecā observatorija)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltā zāle
Lietuvas augstmaņa Mīkola Kazimiera Radzivila Žuveles dāvinātais pirmais Viļņas astronomijas observatorijas teleskops. (Bibliotēkas Baltā zāle)

Filoloģijas lasītava[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filoloģijas lasītava

Profesoru lasītava[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Profesoru lasītava

Zinātnisko sakaru un informācijas centrs (ZSIC)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ZSIC būvniecība (2011. g. 26. janvāris.)

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]