Ziemeļāfrikas kampaņa
| Ziemeļāfrikas kampaņa | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Otrā pasaules kara | |||||||||
 Britu Crusader tanki Lībijas tuksnesī. | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
|
Sabiedrotie (Otrais pasaules karš) .svg){kind=small} ASV.svg){kind=small} Brīvā Francija.svg){kind=small} Polija.svg){kind=small} Grieķija Čehoslovākija |
Ass valstis Trešais reihs .svg){kind=small} Višī Francija[2] | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
|
| |||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
|
ASV: 2715 nogalināti8978 ievainoti 6528 pazuduši[6] Materiālie zaudējumi: 2000 tanki iznīcināti 1400 lidmašīnas bojātas |
.svg){kind=small} Fašistiskā Itālija: 22 341 nogalināti[7]250 000–350 000 sagūstīti[8] .svg){kind=small} Trešais reihs: 18 594 nogalināti3400 pazuduši 180 000 sagūstīti Višī Francija: 1346 nogalināti1997 ievainoti Materiālie zaudējumi[9] : 2550 tanki iznīcināti 70 000 mašīnas zaudētas 6200 lielgabali zaudēti 8000 lidmašīnas iznīcinātas 2 400 000 bruto tonnas kuģniecības kravu | ||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Otrā pasaules kara Ziemeļāfrikas kampaņa norisinājās Ziemeļāfrikā no 1940. gada 10. jūnija līdz 1943. gada 13. maijam. Tā ietvēra kampaņas Lībijas un Ēģiptes tuksnešos (Rietumu tuksneša kampaņa, zināma arī kā Tuksneša karš) un Marokā un Alžīrijā. (Operācija "Lāpa"), kā arī Tunisijā (Tunisijas kampaņa). No 1940. gada septembra līdz 1942. gada oktobrim kaujas Ziemeļāfrikā notika ar mainīgām sekmēm. 1942. gada 23. oktobrī ģenerāļa Montgomerija 8. britu armija devās ofensīvā un izlauzās cauri itāļu-vācu karaspēka frontei pie Alameinas. Tajā pašā laikā amerikāņu karaspēks ģenerāļa Eizenhauera vadībā izkāpa Kasablankā (Maroka) un Alžīrā (Alžīrija). Itālijas un Vācijas spēki tika padzīti atpakaļ uz Tunisiju un kapitulēja Bonas pussalā 1943. gada 13. maijā.
Karojošo pušu armiju izvietojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Itālijas armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziemeļāfrikā atradās divas itāļu armijas: 5. armija, kuru vadīja ģenerālis Italo Gariboldi (astoņas itāļu divīzijas un viena Lībijas divīzija) un 10. armija, kas dislocēta Austrumkirenaikā, kuru vadīja ģenerālis Gvidi (viena Lībijas un četras Itālijas divīzijas, no kurām divas veidoja "melnie krekli"). Kopējais karaspēka skaits bija: 236 tūkstoši cilvēku, 1800 lielgabali un 315 lidmašīnas. Šīs grupas virspavēlnieks bija Lībijas ģenerālgubernators maršals Italo Balbo. Itālijas ekonomikas tehniskā atpalicība daudzās jomās skāra arī armiju. Gandrīz visu veidu tanki un bruņumašīnas, ar kurām itāļu spēki bija aprīkoti, ātruma, ieroču un bruņu kvalitātes ziņā bija vājākas par britu tankiem un bruņumašīnām.
Britu impērijas armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdz 1940. gada 10. jūnijam britu karaspēks, ieskaitot domīniju un koloniju militārās vienības, bija izkliedēts plašā teritorijā: 66 tūkstoši Ēģiptē (tostarp 30 tūkstoši ēģiptiešu karavīru), 27,5 tūkstoši Kenijā, aptuveni 1,5 tūkstoši — Lielbritānijas Somālijā, 2,5 tūkstoši — Adenā. Sudānā, Somālijā un Kenijā izvietotajam karaspēkam nebija ne tanku, ne prettanku artilērijas. Lielbritānijas gaisa spēki, kuru rīcībā bija 168 lidmašīnas Ēģiptē un Palestīnā un tikai 85 lidmašīnas Adenā, Kenijā un Sudānā, bija ievērojami mazāki par Itālijas aviācijas spēkiem. Lielbritānijas spēku virspavēlnieks Tuvajos Austrumos bija ģenerālis Arčibalds Persivals Veivels.
Rietumu tuksneša kampaņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Operācija "Lāpa"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Operācija "Lāpa" 1942. gada novembrī bija kompromisa operācija, kas atbilda Lielbritānijas mērķim nodrošināt uzvaru Ziemeļāfrikā, vienlaikus dodot ASV bruņotajiem spēkiem iespēju ierobežotā mērogā iesaistīties cīņā pret nacistisko Vāciju.[10] Turklāt, tā kā Padomju Savienības līderis Josifs Staļins jau sen lūdza atklāt otru fronti, lai piesaistītu Vērmahta spēkus un mazinātu spiedienu uz Sarkano armiju, tas nodrošināja zināmu atvieglojumu Sarkanajai armijai austrumos novirzot Ass valstu spēkus uz Ziemeļāfrikas karadarbības teātri. Vairāk nekā puse no vācu Ju 52 transporta lidmašīnām, kas bija nepieciešamas, lai apgādātu Staļingradas ielenktos Ass valstu spēkus, bija saistītas ar Ass spēku apgādi Ziemeļāfrikā.[11]
Augstākie ASV komandieri asi iebilda pret ierosināto desanta operāciju Ziemeļrietumu Āfrikā. Pēc tam, kad 1942. gada 30. jūlijā Londonā tikās Rietumu sabiedroto apvienotā štāba priekšnieki (Combined Chiefs of Staff, CCS), ģenerālis Džordžs Māršals un admirālis Ernests Kings atteicās apstiprināt plānu. Māršals un citi ASV ģenerāļi iestājās par iebrukumu Ziemeļeiropā vēlāk tajā pašā gadā, ko briti noraidīja.[12] Pēc tam, kad 1942. gadā premjerministrs Vinstons Čērčils pieprasīja desantu Francijas Ziemeļāfrikā, Māršals tā vietā prezidentam Franklinam D. Rūzveltam ieteica ASV atteikties no "Vācija pirmā" stratēģijas un uzsākt ofensīvu Klusajā okeānā. Rūzvelts iebilda, ka tas neko nepalīdzēs Krievijai. Tā kā Māršals nespēja pārliecināt britus mainīt savas domas,[13] prezidents Rūzvelts deva tiešu pavēli, ka operācijai "Lāpa" ir jābūt prioritārai pār citām operācijām un tai jānotiek pēc iespējas agrākā datumā, kas ir viens no diviem tiešiem rīkojumiem, ko viņš deva militārajiem komandieriem kara laikā.
Desanta operācija sākās 8. novembrī un beidzās 16. novembrī. Mēģinot atspiest Vācijas un Itālijas spēkus, sabiedroto spēki desantējās Višī kontrolētajā Francijas Ziemeļāfrikā, pieņemot, ka pretestība būs maza vai vispār nebūs. Neskatoties uz to, Višī franču spēki izrādīja spēcīgu un asiņainu pretestību sabiedrotajiem Orānā un Marokā, bet ne Alžīrā, kur Francijas pretošanās spēku kaujiniekiem 8. novembrī izdevās neitralizēt franču XIX korpusu pirms desanta un arestēt Višī spēku komandierus. Līdz ar to izsēšanās Alžīrā nesastapa praktisku pretestību, un pilsētu ieņēma pirmajā dienā kopā ar visu Višī Āfrikas spēku štābu. Pēc trīs dienu ilgām sarunām un draudiem ģenerāļi Marks Klārks un Dvaits Eizenhauers piespieda Višī admirāli Fransuā Darlānu un ģenerāli Alfonsu Žuinu dot rīkojumu no 10. līdz 11. novembrim pārtraukt Višī spēku bruņoto pretošanos Orānā un Marokā, solot Darlānu iecelt par Brīvās Francijas administrācijas vadītāju. Operācijas lāpa laikā amerikāņi cīnījās ar Višī Francijas un Vācijas flotes kuģiem Kasablankas jūras kaujā, kas beidzās ar amerikāņu uzvaru.
Sabiedroto desanta dēļ Ass valstu spēki okupēja Višī Franciju (Case Anton). Turklāt itāļi sagrāba Francijas floti Tulonā, kas viņiem nedeva nekādu labumu, jo lielāko flotes daļu francūži iznīcināja, lai novērstu to, nonākšanu ienaidnieku rokās.
Operācijas rezultātā Višī armija Ziemeļāfrikā pievienojās sabiedrotajiem.
Tunisijas kampaņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc operācijas Lāpa desanta operācijas – no 1942. gada novembra sākuma – vācieši un itāļi uzsāka karaspēka palielināšanu Tunisijā, lai aizpildītu vakuumu, ko atstāja Višī karaspēks, kurš bija atkāpies. Šajā vājuma periodā sabiedrotie izlēma pret strauju virzību uz Tunisiju, kamēr viņi veica pārrunas ar Višī varas iestādēm. Daudzi sabiedroto karavīri bija saistīti ar garnizona pienākumiem Višī spēku nenoteiktā statusa un nākotnes nodomu dēļ.
Līdz novembra vidum sabiedrotie spēja pavirzīties uz Tunisiju, taču tikai vienas divīzijas spēka lielumā. Līdz decembra sākumam Austrumu taktiskā grupa, kas tika pārveidota par Lielbritānijas pirmo armiju ģenerālleitnanta Keneta Andersona vadībā, un sastāvēja no Lielbritānijas 78. kājnieku divīzijas, Lielbritānijas 6. bruņotās divīzijas, 1. izpletņlēcēju brigādes, 6. "komando" bataljona un elementiem no ASV 1. bruņotās divīzijas. Taču līdz tam laikam no Eiropas bija nosūtīta viena vācu un piecas itāļu divīzijas, un sabiedroto lidlauku attālums no frontes līnijas deva ass valstu spēkiem nepārprotamu gaisa kontroles pārākumu pār kaujas lauku. Sabiedrotie tika apturēti un atstumti, virzoties uz austrumiem līdz 30 kilometru attālumā no Tunisas.
Decembra sākumā sabiedrotie sastapās ar realitāti, ka viņiem neizdosies ieņemt galvenās pilsētas Tunisu un Bizertu. Ass spēku gaisa kampaņas izrādījās grūts izaicinājums britu spēkiem. Tomēr sabiedrotajiem palika priekšrocība apgādājot Maltas salu, ļaujot sabiedrotajiem veikt turpmākās gaisa operācijas. Turklāt uz sauszemes sabiedroto britu un amerikāņu spēki spēja noturēt savas iekarotās teritorijas. 1942. gada 4. decembrī Sabiedroto spēku štābs Ziemeļāfrikā ziņoja, ka Teburbas apgabalā notiek militāras operācijas. Pēc neveiksmīgā mēģinājuma 1. decembrī ass valstu karaspēks mēģināja veikt otru pretuzbrukumu Teburbas apkaimē. Sabiedroto spēki uzbrukumu veiksmīgi atvairīja, un ienaidnieks guva ievērojamus zaudējumus gan tehnikas gan dzīvā spēka ziņā. Ziemā iestājās statisks periods, kura laikā abas puses turpināja uzkrāt savus spēkus. Līdz jaunajam gadam Lielbritānijas pirmajā armijā bija viens britu, viens ASV un viens franču korpuss (otrā Britu korpusa štābs tika aktivizēts aprīlī). Februāra otrajā pusē Tunisijas austrumos Rommelam un fon Arnimam bija daži nelieli panākumi pret pārsvarā nepieredzējušajiem Francijas un ASV spēkiem, jo īpaši izceļot ASV II korpusu, ko Kaserīnas pārejas kaujā komandēja ģenerālmajors Loids Fredendels.
Līdz marta sākumam Lielbritānijas astotā armija, kas virzījās uz rietumiem gar Ziemeļāfrikas piekrasti, bija sasniegusi Tunisijas robežu. Rommels un fon Arnims atradās sabiedroto "divu armiju" spīlēs. Tā rezultātā Rommels it kā veselības apsvērumu dēļ atgriezās Vācijā, un viņu aizstāja itāļu ģenerālis Mese.
Britu astotā armija marta beigās apejot Ass spēku aizsardzību Maretas līnijā pēc smagām kaujām , un Pirmā armija Tunisijas centrālajā daļā aprīļa vidū sāka savu galveno ofensīvu, lai aplenktu ass spēkus, līdz to pretestība Āfrikā sabruka. Ass spēki padevās 1943. gada 13. maijā, sabiedrotie ieguva vairāk nekā 275 000 karagūstekņu. Pēdējā ass spēku vienība, kas padevās Ziemeļāfrikā, bija ģenerāļa Meses 1. Itālijas armija.[14] Šis milzīgais pieredzējušo karaspēka vienību zaudējums ievērojami samazināja ass spēku militārās spējas Āfrikā, lai gan dažām vienībām izdevās izbēgt no Tunisijas. Šīs sakāves Āfrikā rezultātā, Itālija zaudēja visas savas kolonijas Āfrikā.
Kampaņas rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc sabiedroto uzvaras Ziemeļāfrikas kampaņā bija iespējams sākt jaunu uzbrukumu vāciešiem un itāļu spēkiem jau Eiropā, Itālijas kampaņu. Pēc diviem mēnešiem sekoja iebrukums Sicīlijā. Gandrīz 400 000 Ass valstu un sabiedroto karavīru tika nogalināti, ievainoti vai miruši no slimībām līdz Ziemeļāfrikas kampaņas beigām.
Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ https://www.heritage.nf.ca/articles/politics/royal-artillery.php
- ↑ 1942. gada 8.–11. novembris. Višī oficiāli īstenoja bruņotas neitralitātes politiku un veica militāras darbības pret Ass un sabiedroto karojošo pušu bruņotiem iebrukumiem. Višī karaspēka uzticības solīšana Francijas Ziemeļāfrikā sabiedrotajiem pārliecināja Asi, ka Višī nevar uzticēties šīs politikas turpināšanai, tāpēc viņi iebruka un okupēja Francijas apakšvalsti (Case Anton)
- ↑ Carell, Paul (1960). Le volpi del deserto. 1941–1943: le armate italo-tedesche in Africa settentrionale [The wolves of the desert. 1941–1943: the Italo-German armies in North Africa]. New York: Bantam.
- ↑ Zabecki, David T. (2007). "North Africa (1940–1943)". The War. PBS. Archived from the original on 12 April 2010. Retrieved 8 September 2010.
- ↑ Cartier, Raymond. La Seconde Guerre Mondiale, vol4: 1943-Juin1944 [The Second World War, vol4: 1943-June1944]. Press Pocket. p. 40.
- ↑ Atkinson, Rick (2004) [2002]. An Army at Dawn: The War in North Africa, 1942–1943. Abacus. ISBN 0-349-11636-9.
- ↑ Roma: Instituto Centrale Statistica' Morti E Dispersi Per Cause Belliche Negli Anni 1940–45 Roma 1957.
- ↑ Colin F. Baxter. "The War in North Africa, 1940–1943: A Selected Bibliography". 1996. Page 38. 500,000 prisoners are listed as being taken in North Africa, East Africa, and Sicily; as 150,000 POWs were taken in the Allied invasion of Sicily and about 100,000 in East Africa, this would leave ~250,000 to be taken in North Africa; 130,000 during Operation Compass, and 120,000 afterwards.
- ↑ Barclay, Brigadier C. N. "Mediterranean Operations". GI – World War II Commemoration. Archived from the original on 21 January 1997. Retrieved 8 September 2010.
- ↑ Willmott, H.P. (1984). June, 1944. Poole, Dorset: Blandford Press. ISBN 0-7137-1446-8.
- ↑ Hayward, Joel S.A. (1998). Stopped at Stalingrad: The Luftwaffe and Hitler's Defeat in the East, 1942—1943. Lawrence: University Press of Kansas. pp. 219, 248. ISBN 0-7006-1146-0 — via Internet Archive Book Reader.
- ↑ Zabecki, David T., ed. (1999). World War II in Europe : an encyclopedia. New York: Garland Publishing. p. 1270. ISBN 9780824070298. Retrieved 10 May 2020 — via Google Books.
- ↑ Routledge Handbook of US Military and Diplomatic History. Hoboken: Taylor & Francis. 2013. p. 135. ISBN 9781135071028. Retrieved 10 May 2020 — via Google Books.
- ↑ Walker, Ian (2006). Iron Hulls, Iron Hearts: Mussolini's Elite Armoured Divisions in North Africa. Ramsbury: Crowood. ISBN 1-86126-839-4.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- The Jews of North Africa and the Holocaust Arhivēts 31 July 2013 Wayback Machine vietnē. an e-Newsletter for Holocaust educators by Yad Vashem
- BBC's flash video of the North African campaign
- Timeline of the North African campaign
- Canadian World War 2 Online Newspaper Archives — The North African Campaigns, 1940—1943
- North African Campaign Desert War.net
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |