Zaļžubīte

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zaļžubīte
Chloris chloris (Linnaeus, 1758)
Augšā — tēviņš, apakšā — mātīte
Augšā — tēviņš, apakšā — mātīte
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Apakškārta Dziedātājputni (Passeri)
Dzimta Žubīšu dzimta (Fringillidae)
Apakšdzimta Dadzīšu apakšdzimta (Carduelinae)
Ģints Zaļžubītes (Chloris)
Suga Zaļžubīte (Chloris chloris)
Sinonīmi
  • Carduelis chloris
Izplatība
Carduelis chloris distribution map.png
  Mūsdienu izplatības areāls
  Mūsdienu izplatības areāls
  Mūsdienu izplatības areāls
  Introdukcijas teritorijas
Zaļžubīte Vikikrātuvē

Zaļžubīte (Chloris chloris) ir žubīšu dzimtas (Fringillidae) Latvijā ligzdojošs dziedātājputns. Izdala 10 pasugas.[1][2] Tā sastopama Eiropā, Āzijas rietumu un centrālajā daļā, un Ziemeļāfrikā. Zaļžubīte ir introducēta arī Austrālijā un Jaunzēlandē.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļžubīte Latvijā ir parasta ligzdotāja
Tēviņam izceļas koši dzeltenās spārnu lidspalvas
Zaļžubītes ligzdo nelielās kolonijās

Zaļžubīte mājo gandrīz visā Eiropas teritorijā, izņemot Skandināvijas kalnu rajonus un Krievijas ziemeļus. Tās izplatības areāla dienvidu robeža sasniedz Ziemeļāfriku un Tuvos Austrumus, austrumu virzienā areāls plešas līdz Vidusāzijai, Rietumsibīrijai un Kazahijai. Zaļžubītes ziemo galvenokārt ligzdošanas areālā. Izņēmums ir tālākās ziemeļu un austrumu populācijas, kuras ziemas periodā pārvietojas uz izplatības areāla centrālo un dienvidu daļu, vai pat ārpus vasaras areāla, sasniedzot Irāku un Afganistānu.[2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļžubīte Latvijā ir parasta un izplatīta ligzdotāja un ziemotāja. Bieži sastopama arī ceļošanas laikā, kad caurceļo putni no ziemeļiem. Lai gan lielākā daļa pārziemo ligzdošanas areālā, tomēr daļa no vietējiem Latvijas ligzdotājiem aizlido. Ziemojošās zaļžubītes pulcējas lielākos baros nekā citās sezonās. Latvijā mājo zaļžubītes nominālpasuga — Chloris chloris chloris.[2] Sastopama parkos un dārzos, apstādījumos, skrajākos lapkoku un jauktos mežos, birzīs.[4]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļžubīte ir neliels, zvirbuļa lieluma putns ar kompaktu ķermeni un spēcīgu, konusveidīgu knābi.[5] Tās ķermeņa garums ir apmēram 14—16 cm, spārnu plētums 24,5—27,5 cm,[5] svars 17—35 g.[6][7]

Zaļžubītes apspalvojuma pamatkrāsa ir dzeltenīgi zaļa, vēders dzeltenīgāks kā mugura. Tēviņam primāro lidspalvu un stūrspalvu apmales koši dzeltenas. Mātītei apspalvojums blāvāks, pelēcīgāks, dzeltenā krāsa mazāk izteikta, dominē pelēkbrūni toņi. Jauniem putniem vēderpusē un mugurpusē tumši, gareni raibumi.[4][5] Sastopamas arī albīnas zaļžubītes.[8] Zaļžubītes lidojums ir viļņveidīgs, mijoties enerģiskai spārnu sišanai ar spārnu sakļaušanu. Tēviņiem raksturīgi lidošanas laikā čivināt, dziesma atgādina kanārijputniņa vīterošanu. Riesta laikā tēviņam raksturīgs lidojums, atgādinot tauriņa plivināšanos, tādējādi tiek demonstrētas koši dzeltenās spārnu un astes malu spalvas.[5]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļžubīte ir graudēdāja, un sēklu saspiešanai izmanto savu spēcīgo knābi. Tā barojas uz zemes vai krūmu un koku zaros. Ziemas periodā zaļžubītes pulcējas baros un var apvienoties kopīgā barā arī ar citām žubīsu sugām.[5] Ziemā tās var novērot arī putnu barotavās.

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļžubītes ligzdo nelielās kolonijās, ligzdu vijot koku zaros vai krūmos,[5] apmēram 1—5 metru augstumā, retos gadījumos līdz 12 metriem.[7] Lai arī tās ir teritoriālas, putni aizsargā pavisam nelielu teritoriju ap ligzdu. Zaļžubītes uz vienu sezonu veido monogāmus pārus. Ligzdu būvē mātīte, bet tēviņš reizēm pienes veidošanas materiālu. Tā vīta no zāles stiebriņiem un sūnām, izklāta ar saknītēm, zīdītāju vilnu un putnu spalvām. Gadā divi vai trīs perējumi.[4][7] Dējumā ir 4—6 olas, kuras perē tikai mātīte. Inkubācijas periods ilgst apmēram 13—14 dienas.[7] Mazuļi ligzdguļi, tos baro abi vecāki. Jaunie putni izlido apmēram 18 dienu vecumā.[5]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa zaļžubīšu pārziemo ligzdošanas areālā

Zaļžubītei ir 10 pasugas:[1][6]

  • Chloris chloris chloris — nominālpasuga, sastopama Skotijas ziemeļos, Francijas ziemeļos un centrālā daļā, izplatība turpinās pāri ziemeļu un austrumu Eiropai līdz Sibīrijas rietumiem;
  • Chloris chloris aurantiiventris — sastopama, sākot ar Spānijas dienvidiem, austrumu virzienā cauri visai Eiropas dienvidu daļai līdz Grieķijas rietumiem;
  • Chloris chloris bilkevitchi — sastopama Ukrainas dienvidos, kaukāzā, Turcijas ziemeļaustrumos, Irānas ziemeļos un Turkmenistānas dienvidrietumos;
  • Chloris chloris chlorotica — sastopama Turcijas centrālajā un dienvidu daļā, Ēģiptes ziemeļaustrumos;
  • Chloris chloris harrisoni — sastopama Lielbritānijā, izņemot Skotiju, un Īrijā;
  • Chloris chloris madaraszi — sastopama Korsikā un Sardīnijā;
  • Chloris chloris muehlei — sastopama Balkānos, Moldovā un Bulgārijā;
  • Chloris chloris turkestanica — sastopama southern Kazakhstan to Kyrgyzstan and central Tajikistan
  • Chloris chloris vanmarli — sastopama Spānijas ziemeļrietumos, Portugālē un Marokas ziemeļrietumos;
  • Chloris chloris voousi — sastopama, sākor ar Marokas centrālo daļu un beidzot ar Alžīrijas ziemeļiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]