Pāriet uz saturu

Šengenas zona

Vikipēdijas lapa
Šengenas zona
Šengenas zona
Šengenas zonas karte
  Šengenas zona
  Valstis de facto iesaistītas
  Valstis, kuras ir Šengenas zonā gaisa un jūras satiksmē
  ES dalībvalstis ar līgumu apņēmušās nākotnē pievienoties Šengenas zonai
Daļa no Valsts karogs: Eiropas Savienība Eiropas Savienības politikas
Tips Atvērto robežu zona
Izveidota 1995. gada 26. martā
Dalībvalstis
Platība 4,595,131 km2 (1,774,190 sq mi)
Iedzīvotāju skaits 453 234 255
Blīvums 98,7/km2
IKP (Nomināli) US$19.213 triljoni[1]

Šengenas zona (angļu: Schengen Area, franču: Espace Schengen, vācu: Schengen-Raum, itāļu: Spazio Schengen) ir bezvīzu ceļošanas zona Eiropā, kurā dalībvalstis ir atteikušās no iekšējām robežkontrolēm un uzņēmušās kopēju ārējo robežu kontroli. Šī zona ir nosaukta Luksemburgas pilsetas Šengenas vārdā, kur 1985. gadā tika parakstīta Šengenas līgums. Sākotnēji Šengenas zona tika izveidota, lai atvieglotu cilvēku pārvietošanos starp dalībvalstīm un veicinātu saimniecisko un kultūras sadarbību. Pašreizējā Šengenas zona ir izveidota balstoties uz vienošanām un līgumiem starp dažādām Eiropas valstīm. Lai iestātos Šengenas zonā, valstij ir jāizpilda noteikti kritēriji attiecībā uz robežkontroli, drošību un vīzu politiku.[2]

2024. gadā Šengenas zonā ietilpst 25 Eiropas Savienības dalībvalstis — Austrija, Beļģija, Bulgārija, Čehija, Dānija, Horvātija, Igaunija, Grieķija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Ungārija, Vācija un Zviedrija —, kā arī Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice, kuras nav ES dalībvalstis. Pēdējā valsts, kura kļuvusi par par Šengenas zonas dalībnieci, ir Horvātija, kas pievienojās līgumam 2023. gada 1. janvārī.[3] 2024. gada 31. martā šai zonai daļēji pievienojās Bulgārija un Rumānija, taču to sauszemes robežas joprojām paliek kontrolētas un pārrunas par pilnīgu iekļaušanos turpinās.[4]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]