Atkrieviskošana
Atkrieviskošana jeb derusifikācija ir pārkrievošanā zaudētās nacionālas valsts vai tautas identitātes, valodas, kultūras un vēsturiskās atmiņas atjaunošana. Pirmais atkrieviskošanas vilnis norisinājās jaundibinātajās valstīs bijušās Krievijas Impērijas teritorijā pēc Krievijas Impērijas sabrukuma, bet otrais atkrieviskošanas vilnis sākās pēcpadomju valstīs pēc Padomju Savienības sabrukuma, ko paātrināja Krievijas 2022. gada iebrukums Ukrainā.
Pēc Krievijas Impērijas sabrukuma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atkrieviskošana norisinājās valstīs, kas 1918. gadā, sabrūkot Krievijas Impērijai, pasludināja neatkarību — Polijā, Somijā, Ukrainā, Gruzijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kā arī Karsas apgabalā, kas ar 1921. gada Maskavas līgumu tika pievienots Turcijai.
Polijā un Somijā krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvars bija neliels, tāpēc pirmais atkrieviskošanas vilnis noritēja samērā mierīgi; Somijā revolūcijas priekšvakarā krievu valodu par savu dzimto valodu uzskatīja vien 0,3 % iedzīvotāju, kas lielākoties dzīvoja Viborgā (7 %) un Helsinkos (12 %). Pēc tam, kad saskaņā ar 1940. gada Maskavas miera līgumu Somija bija spiesta PSRS atdot Karēlijas zemesšaurumu, tostarp tajā esošo Viborgu un Sortavalu, beidzās arī Somijas tur īstenotie atkrieviskošanas centieni, un atsākās to pārkrievošana.
Pēc PSRS sabrukuma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1991. gadā, sabrūkot PSRS, beidzās 1930. gados sāktā pārkrievošanas politika, un krievu valoda daudzviet zaudēja savu lietvedības valodas statusu. 36 miljoni krievvalodīgo, no kuriem 25 miljoni bija krievi, nokļuva ārpus jaunizveidotās Krievijas Federācijas robežām. Daudzās neatkarību ieguvušajās vai atguvušajās valstīs par galvenajiem pēcpadomju valodas politikas mērķiem kļuva atkrieviskošana un vietējo tautu valodu lietojuma nostiprināšana.
Ukrainā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Neraugoties uz samērā lielo iedzīvotāju skaitu, kas sevi uzskatīja par krieviem un ikdienā lietoja krievu valodu, Ukraina pēc neatkarības pasludināšanas izvēlējās vienas valsts valodas politiku un 1996. gada konstitūcijā par vienīgo valsts valodu noteica ukraiņu valodu, bet krievu valodu iedzīvotāji turpināja plaši lietot ikdienas saziņā. Šādas oficiālās politikas izvēles iemesli bija attīstīta nacionālā kustība, ukraiņu valodas saprotamība Ukrainas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem un valsts politiskā orientācija uz Rietumiem, tomēr šāda ukrainizācijas politika saskārās ar pretestību Austrumukrainas apgabalos un Krimā, ko pārkrievošana vēsturiski bija skārusi vissmagāk.
2014. gadā, piesaucot krievvalodīgo iedzīvotāju aizsardzību, ar Krimas okupāciju un karu Donbasā Krievija uzsāka karu ar Ukrainu. 2022. gadā Krievija atkārtoti iebruka Ukrainā, kas vēl vairāk paātrināja Ukrainas atkrieviskošanu. 2022. gadā 86% Ukrainas iedzīvotāju atbalstīja ukraiņu valodu kā valsts valodu un tikai 2% piekrita Krievijas valdības apgalvojumam, ka Ukrainā pret krievvalodīgajiem tiekot īstenots genocīds. 92% Ukrainas iedzīvotāji kā savu tautību norādīja ukraiņu, bet tikai 5% — krievu tautību (salīdzinājumā ar 22% 1989. gadā un 17% — 2001. gadā). Tikai 4% ukraiņu bija Krievijas Pareizticīgo baznīcas locekļi, salīdzinājumā ar 54%, kuri sevi uzskatīja par Ukrainas Pareizticīgās baznīcas locekļiem. Ukrainā sabiedriskās vietās arī novākti pieminekļi Aleksandram Puškinam, Fjodoram Dostojevskim un citiem krievu rakstniekiem, skolās pārtraukta krievu valodas un krievu literatūras mācīšana, kā arī nomainīti tūkstošiem vietvārdu un ielu nosaukumi.[1]
Baltijas valstīs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lietuva, Latvija un Igaunija kopš to neatkarības atgūšanas 1991. gadā ir veikušas atkrieviskošanu. Pēc Baltijas valstu okupācijas Baltijas valstīs, jo īpaši Latvijā un Igaunijā, iebrauca liels skaits krievu un citu krievvalodīgo, kas vietējās valodas lielākoties neapguva. Atkrieviskošana sākās ar lietvedības valodas maiņu no krievu valodas uz vietējām valodām, tomēr līdzīgi kā Ukrainā, pirmajos neatkarības gados lielākas pūles tika veltītas dekomunizācijai.
Latvijas derusifikācija bija latviešu tautas izdzīvošanas jautājums un viens no Atmodas pamatmērķiem. Tajā brīdī pastāvēja zināmas cerības, ka daļa no forsētas migrācijas rezultātā iesūtītajiem cilvēkiem brauks prom un tādējādi mēs iegūsim drošākas pozīcijas savai nākotnei. Tautas fronte drīz pēc dibināšanas panāca, ka tiek pieņemts likums par migrācijas pārtraukšanu. (...) Pārkrievošana Latvijā bija sasniegusi kritisko robežu, ūdens smēlās mutē. Mēs skaitījām, cik latviešu vēl runā savā valodā.
— Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns[2]
Baltijas valstu atkrieviskošanu paātrināja Krievijas iebrukums Ukrainā. 2022. gada maijā publiciste un dzejniece Liāna Langa uzsāka kampaņu „Runā latviski! Atkrievisko Latviju!”.[3] Viena no ievērojamām pārmaiņām bija Latvijas lēmums no 2023. gada septembra visas esošās valsts skolas pāriet tikai uz latviešu valodu. Līdz 2025. gada septembrim visās Latvijas skolās mācības notiks tikai valsts valodā.[4]
Vidusāzijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lielākajā daļā bijušās PSRS Vidusāzijas valstu krievvalodīgo iedzīvotāju (gan krievu, gan krievvalodīgo cittautiešu iebraucēju) īpatsvars ir ievērojami samazinājies. To veicināja gan krievvalodīgo masveida izceļošana uz Krieviju, gan vietejo tautu pārstāvju demogrāfiskā izaugsme. Tadžikistānā pirmo desmit neatkarības gadu laikā krievu skaits samazinājās no 400 000 līdz 60 000. To pastiprināja no 1992. līdz 1997. gadam notikušais Tadžikistānas pilsoņu karš, kas izraisīja krievu masveida bēgšanu no valsts. 2010. gadā Tadžikistānā krievu valodai tika atņemts starptautu saziņas valodas statuss, tomēr gadu vēlāk krievu valodai šis statuss atkal atjaunots.
Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā krievu iedzīvotāju īpatsvars no 1989. līdz 2009. gadam samazinājās no 55,8 % līdz 26,1 %. Mazākā mērā atkrieviskošana norisinājās arī Kazahstānā, kur līdztekus kazahu valodai lietoja arī krievu valodu. Astanā krievu iedzīvotāju īpatsvars no 1989. līdz 2009. gadam samazinājās no 54,5 % līdz 24,9 %, savukārt Almati — no 59,1 % līdz 33,2 %. Pašlaik notiek Kazahstānas vietvārdu maiņa no krievu uz kazahu nosaukumiem, un šobrīd Kazahstānā ir pārdēvēti jau vairāk nekā 1500 apdzīvoto vietu.
Skatīt vēl[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Krievijas pašiznīcinošais iebrukums: Kāpēc Vladimirs Putins ir uz visiem laikiem zaudējis Ukrainu». sargs.lv. Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija. 2022. gada 9. septembris. Skatīts: 2023. gada 25. novembrī.
- ↑ «Kaleidoskopa tvērums. Žurnāla 'Domuzīme' diskusija par Latvijas nākotni». Delfi. 2023. gada 4. augusts. Skatīts: 2023. gada 25. novembrī.
- ↑ Linda Lauze (2023). "Kampaņas „Runā latviski! Atkrievisko Latviju!” sociolingvistiskie aspekti". Valodas upē. Veltījumkrājums profesores Inas Druvietes 65 gadu jubilejā (Latvijas Universitātes Lībiešu institūts): 125.—137. lpp. ISBN 978-9934-23-951-9.
- ↑ Raivis Spalvēns. «2025. gadā mācības Latvijā notiks tikai valsts valodā, lemj valdība». Delfi, 2022. gada 7. jūnijs. Skatīts: 2023. gada 25. novembrī.