Džeimss Džoiss

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džeimss Džoiss
James Joyce
Džeimss Džoiss ap 1918. gadu
Džeimss Džoiss ap 1918. gadu
Personīgā informācija
Dzimis 1882. gada 2. februārī
Dublina, Īrija
Miris 1941. gada 13. janvārī (58 gadi)
Cīrihe, Šveice
Tautība īrs
Dzīvesbiedre Nora Barnakle (1931-1941)
Paraksts James Joyce signature.svg
Literārā darbība
Nodarbošanās romānu rakstnieks, dzejnieks, skolotājs
Literatūras virzieni modernisms, imažisms
Slavenākie darbi "Dublinieši" (1914), "Mākslinieka portrets jaunībā" (1916), "Uliss" (1922), "Finegana vāķēšana" (1939)

Džeimss Džoiss (angļu: James Augustine Aloysius Joyce, dzimis 1882. gada 2. februārī, miris 1941. gada 13. janvārī) bija īru rakstnieks, dzejnieks un prozaiķis. Džoiss tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem 20. gadsimta rakstniekiem, vienu no modernisma un apziņas plūsmas literatūras aizsācējiem. Viņa pazīstamākie darbi ir stāstu krājums "Dublinieši" (Dubliners, 1914) un romāni "Mākslinieka portrets jaunībā" (A Portrait of the Artist as a Young Man, 1916), "Uliss" (Ulysses, 1922), "Finegana vāķēšana" (Finnegans Wake, 1939). Džoiss lielākoties dzīvoja ārpus Īrijas, tomēr dažādi ar Īriju saistīti motīvi un tēmas viņa darbos ieņem visai nozīmīgu vietu.

Džoisa slavenākais darbs ir romāns "Uliss", kas vēsta par vienu dienu (1904. gada 16. jūniju) Dublinas ebreja Leopolda Blūma dzīvē. Romāna sižetam, darbībai un varoņiem ir daudz paralēļu ar Homēra eposu "Odiseja". Darbs sarakstīts apziņas plūsmas tehnikā.

Dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dublina (1882-1904)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džeimss Džoiss dzimis Dublinas priekšpilsētā Ratgarā Romas katoļu ģimenē kā vecākais no desmit izdzīvojušajiem bērniem. Džoisa tēvs Džons Staņislavs Džoiss 1887. gadā kļuva par nodokļu iekasētāju, un ģimene pārvācās uz dzīvi prestižākā priekšpilsētā — Brejā.

1891. gadā, kad nomira nozīmīgais īru politiķis, īru nacionālās kustības līderis Čārlzs Stjuarts Pārnels, Džoiss uzrakstīja dzejoli "Et Tu Healy", un viņa tēvs panāca, ka tas tika nodrukāts, un pat nosūtījis kopiju uz Vatikāna bibliotēku. 1893. gadā Džons Džoiss tika atlaists no darba, un līdz ar to ģimene aizvien vairāk iegrima nabadzībā, galvenokārt Džona alkoholisma un nesekmīgās fiansiālās darbības dēļ.[1]

Džeimss Džoiss no 1888. līdz 1892. gadam mācījās Klongouzvudas koledžā (jezuītu vadītā internātskolā), bet bija spiests to pamest, jo tēvs vairs nevarēja to apmaksāt. Tad Džoiss izglītojās mājās, kā arī — neilgu laiku — Kristus Brāļu skolā Dublinā, līdz 1893. gadā viņam piedāvāja mācīties jezuītu vadītajā Belvederas koledžā (arī Dublinā). Iespējams, piedāvājums tika izteikts ar cerību, ka Džoiss iestāsies jezuītu ordenī, tomēr Džoiss 16 gadu vecumā jau bija atteicies no katolicisma, lai gan Akvīnas Toma filozofijas ietekme uz Džoisu vērojama visu viņa mūžu.[2]

1898. gadā Džoiss iestājās universitātē Dublinā, kur studēja modernās valodas, īpaši angļu, franču un itāliešu. Šajā laikā viņš sācis aktīvi darboties teātra un literārajās aprindās. Viņa pirmais publicētais darbs bija raksts par Henriku Ibsenu "Jaunā drāma" (New Drama, 1900). Šajā periodā Džoiss uzrakstījis vēl vairākus rakstus, kā arī vismaz divas lugas, kas nav saglabājušās.

1903. gadā, pabeidzis universitāti, Džoiss devās uz Parīzi, lai studētu medicīnu. Francijā iepazinies ar simbolisma dzeju un moderno filozofiju. Izšķiedis ģimenes grūti nopelnīto naudu, pēc dažiem mēnešiem, kad viņa mātei konstatēts vēzis, Džoiss atgriezies Dublinā. Džoisa māte nomira 1903. gada 13. augustā. Pēc viņas nāves Džoiss turpināja pastiprināti lietot alkoholu, dzīvodams no ienākumiem par grāmatu recenzijām, skolotāja darbu, kā arī dziedāšanu (viņš bijis labs tenors, pat ieguvis bronzas medaļu ikgadējajos īru dziesmu un deju svētkos Feis Ceoil 1904. gadā[3]).

1904. gada janvārī viņš mēģināja nopublicēt estētikai veltītu eseju—stāstu "Mākslinieka portrets" (A Portrait of the Artist), tomēr tas neizdevās. Viņš nolēma to pārstrādāt par romānu, kura plānotais nosaukums bija "Stīvens Varonis" (Stephen Hero). Tajā pašā gadā viņš iepazinās ar Noru Bārnaklu, jaunu sievieti no Konnemaras; 1904. gada 16. jūnijā viņiem bija norunāta pirmā satikšanās, un šis notikums vēlāk ļāva datēt "Ulisa" darbības laiku.

Džoiss vēl kādu laiku turpināja dzīvot Dublinā, līdz 1904. gadā kopā ar Noru pameta Īriju.

Trieste un Cīrihe (1904-1920)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēls:Joyce in Trieste.jpg
Džeimsa Džoisa statuja Triestē.

Džoiss un Nora vispirms devās uz Cīrihi Šveicē, kur ar kāda Anglijas aģenta starpniecību it kā bija ieguvis angļuvalodas pasniedzēja vietu Berlica valodu skolā. Izrādījās, ka aģents viņu ir piekrāpis, taču skolas direktors nosūtīja Džoisu uz Triesti, kas līdz Pirmajam pasaules karam bija Austroungārijas sastāvā. Tomēr arī tur vieta Džoisam neatradās, taču ar Triestes Berlica valodu skolas direktora Almidano Artifoni palīdzību viņam beidzot izdevās kļūt par skolotāju Pulā (mūsdienu Horvātijā). Tur no 1904. gada oktobra līdz 1905. martam viņš mācīja angļu valodu galvenokārt Austroungārijas flotes virsniekiem, līdz varasiestādes pilsētā atklāja spiegu tīklu un izraidīja no pilsētas visus nepilsoņus. Ar Artifoni palīdzību Džoiss atgriezās Triestē un sāka mācīt angļu valodu tur. Turpmākos desmit gadus viņš dzīvoja galvenokārt tieši Triestē.

Nākamajā gadā Nora dzemdēja viņu pirmo bērnu Džordžu. Džoisam izdevās pierunāt savu brāli Staņislavu Džoisu, kurš strādāja par ierēdni Dublinā, pievienoties viņiem Triestē un sagādāja viņam skolotāja vietu. Domājams, tādējādi viņš cerējis papildināt savas ģimenes trūcīgos ienākumus ar brāļa ienākumiem.[4] Brāļu attiecības Triestē bija visai saspringtas — galvenokārt Džeimsa vieglprātīgās attieksmes pret naudu un alkoholisma dēļ.

Neapmierināts ar dzīvi Triestē, 1906. gada nogalē Džoiss devās uz Romu, tomēr šī pilsēta viņam stipri nepatika, un 1907. gada sākumā viņš atgriezās Triestē. Šī gada vasarā piedzima viņa meita Lūsija.

1909. gada vasarā Džeimss Džoiss kopā ar Džordžu devās uz Dublinu, kur apciemoja tēvu un Noras ģimeni, kā arī apsprieda stāstu krājuma "Dublinieši" izdošanas iespējas. Atpakaļ uz Triesti viņš devās kopā ar savu māsu Evu, lai tā palīdzētu Norai mājas darbos. Triestē viņš pavadīja tikai mēnesi, tad atkal devās uz Dublinu — šoreiz kopā ar kādiem kino īpašniekiem, lai ierīkotu Dublinā pastāvīgu kino. (Iecere tika veiksmīgi īstenota, taču Džoisa prombūtnē kino ātri vien pārtrauca darbību.) 1901. gada janvārī viņš kopā ar māsu Eilīnu agriezās Triestē. Eva pēc dažiem gadiem atgriezās Dublinā, bet Eilīna visu turpmāko mūžu nodzīvoja kontinentālajā Eiropā.

1912. gada vasarā Džoiss uz īsu laiku atkal atgriezās Dublinā, lai beidzot mēģinātu nokārtot "Dubliniešu" izdošanu ar izdevēju Džordžu Robertsu, taču ceļojums atkal izrādījās neveiksmīgs. Šī bija pēdējā reize, kad Džoiss apmeklēja Īriju — par spīti vēlākajiem viņa tēva lūgumiem, kā arī Viljama Batlera Jeitsa aicinājumiem.

Pirmā pasaules kara laikā Džoiss pārcēlās uz Cīrihi, kur iepazinās ar Frenku Badgenu, vienu no nozīmīgākajiem saviem draugiem. Cīrihē Ezra Paunds viņu iepazīstināja ar angļu feministi un izdevēju Herietu Šovu Vīveri, kas kļuva par Džoisa aizgādni un turpmākos 25 gadus apgādā viņu ar naudu, tā ļaudama Džoisam pārtraukt skolotāja darbu un nodarboties tikai ar rakstīšanu. Pēc kara Džoiss uz laiku atgriezās Triestē, bet pilsēta bija stipri mainījusies, un viņa attiecības ar brāli Staņislavu kļuva vēl saspringtākas. 1920. gadā Ezra Paunds ielūdza Džoisu uz kādu nedēļu paviesoties Parīzē, un galu galā Džoiss palika tur uz dzīvi turpmākos divdesmit gadus.

Parīze un Cīrihe (1920-1941)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvodams Parīzē, viņš bieži devās uz Šveici, lai ārstētu ar šizofrēniju slimo Lūsiju, kā arī pats savu redzi (tā bija pasliktinājusies jau Triestē). 1940. gada nogalē, bēgot no nacistu okupētās Francijas, Džoiss devās uz Cīrihi. 1941. gada 11. janvārī viņš pārcieta smagu operāciju, rezultātā nākamajā dienā nokļuva komā. 13. janvārī 2 naktī viņš pamodās, palūdza medicīnas māsai izsaukt sievu un dēlu, pirms viņš atkal zaudējis samaņu. Džoiss nomira pēc piecpadsmit minūtēm, kamēr viņa sieva un dēls vēl bija ceļā. Džoiss apglabāts Flunternas kapsētā Cīrihē. Nora, ar kuru viņš 1931. gadā Londonā bija apprecējies, nomira 1951. gadā.

Nozīmīgākie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Dublinieši"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Dubliniešu" pirmā izdevuma titullapa.

Stāstu krājuma "Dublinieši" (Dubliners, 1914) pamatā ir Džoisa Īrijas dzīves pieredze; darbība stāstos risinās Īrijā, tajos dziļi analizēta Dublinas sabiedrības stagnācija. Stāstos atrodamas epifānijas — pēkšņi atklāsmes brīži, kas iezīmē radikālas pārmaiņas galvenajos varoņos. "Dublinieši" lielā mērā ir reālistisks stāstu krājums. Daudzi stāstos sastopamie tēli vēlāk marginālās lomās parādās romānā "Uliss".

"Mākslinieka portrets jaunībā"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāna "Mākslinieka portrets jaunībā" (A Portrait of the Artist as a Young Man, 1916) pamatā ir reiz iesāktais romāns "Stīvens Varonis", kura manuskriptu Džoiss daļēja iznīcinājis kāda strīda ar Noru laikā. Romānā attēlota jauna apdāvināta mākslinieka Stīvena Dedala dzīve jaunībā, viņa garīgās izaugsmes ceļš. Stīvena Dedala tēls ir daļēji autobiogrāfisks.[5] Romānā Džoiss izmantojis vairākus modernistiskus paņēmienus, kas raksturīgi viņa vēlākajiem darbiem, piemēram, iekšējo monologu un tēla psihiskās realitātes dominanti pār apkārtējās vides attēlojumu.[6]

"Uliss"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Ulisa" sākotnējā sludinājuma publikācija.

Strādājot ar "Dubliniešiem", 1906. gadā Džoiss apsvēra iespēju pievienot krājumam vēl vienu stāstu ar nosaukumu "Uliss" (Ulysses), kurā darbotos ebreju izcelsmes reklāmas aģents Leopolds Blūms. Lai gan ideju tolaik viņš tālāk neattīstīja, 1914. gadā viņš sāka darbu pie romāna ar tādu pašu nosaukumu un pamatvaroni. Romāns tika pabeigts 1921. gada oktobrī, bet vēl trīs mēnešus prasīja teksta rediģēšana.

Pateicoties Ezram Paundam, 1918. gadā tika uzsākta darba publicēšana sērijveidā ASV žurnālā The Little Review (žurnālu tolaik ar laikmetīgās mākslas kolekcionāra Džona Kvinna atbalstu izdeva Margarēta Andersone un Džeina Hīpa). Publikācijas nācās pārtraukt cenzūras dēļ 1920. gadā, kad izdevējas tika apsūdzētas "neķītru" tekstu publicēšanā. Romāns ASV palika aizliegts līdz pat 1933. gadam.

Izdot "Ulisu" atsevišķā grāmatā bija ļoti grūti. Galu galā romānu 1922. gadā izdeva Silvija Bīča un viņas dibinātais un vadītais grāmatu veikals un bibliotēka Shakespeare and Company Parīzē. Romāns tika aizliegts gan ASV, gan Lielbritānijā.

"Uliss" uzrakstīts izteikti modernistiskā stilā, Džoisam intensīvi lietojot apziņas plūsmas tehniku. Romāna darbība — uz 20. gadsimta sākumu pārnests Homēra "Odisejas" sižets — risinās vienā dienā (1904. gada 16. jūnijā); Leopolds Blūms pārstāv Odiseju, viņa sieva Mollija Blūma — Pēnelopi, Stīvens Dedals — Odiseja dēlu Tēlemahu.

Romāns sastāv no 18 nodaļām (katra aptver aptuveni vienu dienas stundu, sākot no aptuveni 8 līdz 2 no rīta nākamajā rītā), un katra nodaļa uzrakstīta citā stilā. Katra nodaļa attiecas uz noteiktu epizodi Homēra "Odisejā".

Latviešu valodā "Ulisa" 4. nodaļa un daļa no 5. nodaļas publicēta žurnālā "Daugava", 1930. gada 8. numurā Veronikas Kļavas tulkojumā. Visu romānu tulkojis Dzintars Sodums, pirmo reizi tas izdots 1960. gadā Zviedrijā, Vesterosā, izdevniecība "Ziemeļblāzma". Sodums ar pārtraukumiem strādāja pie tulkojuma līdz mūža beigām. Otrais izdevums publicēts Rīgā, apgādā "Liesma" 1993. gadā, trešais — Rīgā, apgādā "Liepnieks un Rītups" 2012. gadā.

"Finegana vāķēšana"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pabeidzis darbu pie "Ulisa", Džoiss jutās tik noguris, ka veselu gadu neuzrakstīja ne rindiņu prozas.[7] 1923. gada 10. martā viņš paziņoja savai aizgādnei Herietai Vīverei: "Vakar es uzrakstīju divas lapaspuses — tas ir pirmais, ko esmu uzrakstījis pēc beigu "jā" "Ulisā". Atradis pildspalvu, ar zināmām grūtībām pārkopēju tās lielā rokrakstā uz dubultlapas, lai varētu tās izlasīt. Il lupo perde il pelo ma non il vizio, saka itālieši. Vilks var pazaudēt savu ādu, bet ne balsi, vai arī leopards nevar mainīt savus plankumus."[8] Tā sākās darbs pie romāna "Finegana vāķēšana" (Finnegans Wake), kura sākotnējais nosaukums gan bija Work in Progress.

1926. gadā Džoiss bija pabeidzis pirmās divas grāmatas daļas. Nākamos dažus gadus viņš aktīvi turpināja darbu pie romāna, bet 30. gados darba temps un progress būtiski samazinājās. Tam bija vairāki cēloņi: tēva nāve 1931. gadā, rūpes par meitas Lūsijas garīgo stāvokli, paša veselības problēmas (aizvien vairāk pasliktinājās redze). Džoiss sūtīja savu meitu Lūsiju ārstēties no šizofrēnijas pie K. G. Junga un pēc tam apvainoja cienījamo psihiatru faktā, ka šo slimību nevar izārstēt. Analizējot Džoisa darbus, K. G. Jungs nonāca pie secinājuma, ka arī Džoiss slimo ar to pašu slimību, bet atšķirībā no savas meitas Lūsijas viņš šajā slimībā peld, nevis slīkst.[9]Džoisam daudz palīdzēja gados jaunākie viņa apbrīnotāji, to skaitā arī Semjuels Bekets.

Atsauksmes par darbu bija dažādas (romāna fragmenti tika publicēti periodikā). Visai negatīvi to novērtēja, piemēram, Ezra Paunds, kā arī Staņislavs Džoiss.[10] Bekets, Viljams Karloss Viljamss un citi, lai atbalstītu Džoisu, 1929. gadā izdeva eseju grāmatu ar nosaukumu Our Exagmination Round His Factification for Incamination of Work in Progress. 1939. gada 4. maijā romāns tika izdots atsevišķā grāmatā.

Džoisa apziņas plūsmas metode, literāro alūziju un asociāciju spēļu lietojums "Finegana vāķēšanā" sasniedz kulmināciju — šajā darbā Džoiss atteicies no jebkādiem klasiskiem sižeta un tēlu sistēmas izveides principiem un lietojis reti savādu un neskaidru valodu, kas balstīta sarežģītās daudzlīmeņu vārdu spēlēs. Ja "Uliss" attēlo dienu no dzīves pilsētā, tad "Finegana vāķēšanā" attēlota nakts, un tajā valda sapņa loģika.

Ietekme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džeimsa Džoisa statuja Dublinā.

Džoisa darbi joprojām piesaista īpaši lielu dažādu zinātņu nozaru speciālistu uzmanību. Viņš arī atstājis lielu ietekmi uz tādiem autoriem un pētniekiem kā, piemēram, Semjuels Bekets[11], Horhe Luiss Borhess[12], Salmans Rušdi[13], Roberts Entons Vilsons[14], Džozefs Kempbels[15] u. c. Dažu autoru attieksme pret Džoisa daiļradi ir divējāda, piemēram, Vladimirs Nabokovs "Ulisu" uzskatījis par lielisku darbu, bet "Finegana vāķēšanu" — par briesmīgu.[16] (Līdzīga attieksme bijusi arī Borhesam.[17])

No "Finegana vāķēšanas" (frāze "Three Quarks for Muster Mark") amerikāņu fiziķis Marijs Gells-Manns aizguva nosaukumu kvarkam.[18]

Katru gadu 16. jūnijā Dublinā par godu Džoisam ar dažādām aktivitātēm tiek rīkota Blūma diena (Bloomsday).

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Borges, Jorge Luis, (ed.) Eliot Weinberger. Borges: Selected Non-Fictions. Penguin, 2000. ISBN 0-14-029011-7
  • Deming, Robert H. (Ed.) James Joyce: The Critical Heritage. Routledge, 1997
  • Ellmann, Richard. James Joyce. Oxford University Press, 1959, revised edition 1983. ISBN 0-19-503381-7
  • MacBride, Margaret. Ulysses and the Metamorphosis of Stephen Dedalus. Bucknell University Press, 2001. ISBN 0-8387-5446-5
  • Williamson, Edwin. Borges: A Life. Viking Adult, 2004. ISBN 0-670-88579-7

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ellmann, Richard. James Joyce. Oxford University Press, 1959, revised edition 1983. ISBN 0-19-503381-7., p. 132.
  2. Ellmann, p. 30, 55.
  3. History of the Feis Ceoil Association. Apskatīts 22.01.2007.
  4. Skat. Ellmann, p. 213.
  5. MacBride, Margaret. Ulysses and the Metamorphosis of Stephen Dedalus. Bucknell University Press, 2001. ISBN 0-8387-5446-5., p. 14.
  6. Deming, Robert H. (Ed.) James Joyce: The Critical Heritage. Routledge, 1997. ISBN 978-0-203-27490-3., p, 749.
  7. Bulson, Eric. The Cambridge Introduction to James Joyce. Cambridge University Press, 2006. Page 14.
  8. Oriģinālā: "Yesterday I wrote two pages — the first I have since the final Yes of Ulysses. Having found a pen, with some difficulty I copied them out in a large handwriting on a double sheet of foolscap so that I could read them. Il lupo perde il pelo ma non il vizio, the Italians say. The wolf may lose his skin but not his vice or the leopard cannot change his spots". (Joyce, James. Ulysses: The 1922 Text. Oxford University Press, 1998. Page xlvii.)
  9. Shloss, p.278
  10. Ellmann, pp. 577—585, 603.
  11. Friedman, Melvin J. A review of Barbara Reich Gluck's Beckett and Joyce: friendship and fiction, Bucknell University Press (June 1979), ISBN 0-8387-2060-9. Apskatīts 22.01.2007.
  12. Williamson, Edwin. Borges: A Life, Viking Adult (5 August, 2004). ISBN 0-670-88579-7, pp. 123—124, 179, 218.
  13. Interview of Salmon Rushdie, by Margot Dijkgraaf for the Dutch newspaper NRC Handelsblad, translated by K. Gwan Go. Apskatīts 22.01.2007.
  14. Edited transcript of an April 23, 1988 interview of Robert Anton Wilson by David A. Banton, broadcast on HFJC, 89.7 FM, Los Altos Hills, California. Apskatīts 22.01.2007.
  15. "About Joseph Campbell", Joseph Campbell Foundation. Apskatīts 22.01.2007.
  16. Nabokov, letter to Elena Sikorski, August 3, 1950 // Nabokov's Butterflies: Unpublished and Uncollected Writings [Boston: Beacon, 2000], 464-465; Nabokov, Pale Fire, New York: Random House, 1962, p. 76.
  17. Borges, p. 195.
  18. "quark", American Heritage Dictionary of the English Language, Fourth Edition 2000.