Jaunie laiki

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Agrīnie Jaunie laiki (arī Jaunie laiki vai Jaunais laikmets) ir Eiropas vēstures periods starp vēlīnajiem viduslaikiem un jaunākajiem laikiem. Rietumeiropā to ievadīja Eiropas aizjūru ekspansija un renesanse 15. gadsimtā, Latvijā — Livonijas konfederācijas sabrukums 16. gadsimtā. Agrīnie jaunie laiki beidzās ar apgaismības laikmeta iestāšanos 18. gadsimta beigās, kas ievadīja modernos laikus.

Jauno laiku jēdziens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunie laiki, kā uzskata vairums vēsturnieku, apzīmē vēstures periodu pēc viduslaikiem, t.i., apmēram, no 1500. gada līdz aptuveni 1800. gadam Gan sākuma, gan Jauno laiku beigu gads protams ir nosacīti. Daudzas jauno laiku pazīmes bija vērojamas vairākus gadsimtus agrāk. Dažkārt tiek uzskatīts, ka jau itāļu Renesansē atpazīstami agrīni Jauno laiku kultūras iedīgļi. Vēl skaidrāk tie samanāmi Zinātniskajā revolūcijā, un Reformācijā, bet Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ne tikai pavēra Eiropai durvis uz pārējo pasauli, bet radīja Eiropas sabiedrībā, kā vairāk vai mazāk vienotas civilizācijas — eiropieši, apziņu.

Šādā izpratnē jēdziens „Jaunā pasaule” (New World) pirmo reizi konstatēts kādā 1494. gada dokumentā, bet drukātā veidā 1505. gadā Florencē (Mundus novus). Kopš šī brīža daudzos vēsturiskos un filosofiskos sacerējumos eiropiešu, kā civilizācijas kopīgās pazīmes parasti tiek skaidrotas kā kopīga kultūra, kuras saknes ir Eiropas kontinenta vēsturē, reliģijā (to saprotot kā Rietumu kristietību — Western Christendom), tradīcijās, dzīvesveidā, paradumos utt.

Kā viena no acīmredzamām Jauno laiku pazīmēm tiek minēta arī filozofija, kā Seno laiku klasiķu mantojums, taču būtiski papildināts un pilnveidots ar Humānisma un Zinātniskās revolūcijas idejām.

Taču kopš Jauno laiku sākuma līdz pat mūsdienām tiek brīdināts nepārspīlēt „vienotās Eiropas” ideju, jo tajā bez vienotības elementiem ir arī ne mazums iekšējo pretrunu. Dažās jomās pat ir pamats runāt par agrākās viduslaiku vienotības zudumu vēlākos gadsimtos. Kā uzskatāmu piemēru var minēt Kristīgās baznīcas šķelšanos Reformācijā.

Jauno laiku vēstures periodizācijas problēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunie laiki ir laika periods starp vēlajiem jeb attīstītajiem viduslaikiem un jaunākajiem laikiem jeb mūsdienām. Periodizācijā šobrīd dominē divas pamattendences:

a) atgriešanās pie tradicionālā dalījuma lielos vēstures periodos un jauno laiku sākuma datēšana ar humānisma ideju izplatīšanos un reformāciju 15. gadsimta beigās un 16 gadsimta sākumā, kā arī lielo ģeogrāfisko atklājumu sākšanos šajā laikā;

b) Austrumeiropas tradīcijas saglabāšana un jauno laiku robežas noteikšana ar 17. gadsimta vidu - britu "buržuāzisko revolūciju", tos dalot divos periodos: no angļu revolūcijas līdz 1870. gadam un no 1870. gada līdz I Pasaules karam.

c) Līdzās šīm tendencēm sastopami arī mēģinājumi datēt jauno laiku sākumu ar Lielo franču revolūciju.

Latvijas vēsturnieki lielāko tiesu atbalsta datējumu ar Renesanses un Reformācijas sākšanos, jo:

  • humānisma un reformācijas idejas spēcīgi sašķēla viduslaiku Eiropu, izmainīja cilvēku domāšanas tipu un vērtību skalu, iedragāja Romas katoļu baznīcas monopoltiesības uz cilvēka garīgo attīstību;
  • lielie ģeogrāfiskie atklājumi paplašināja eiropiešu redzesloku, spēcīgi ietekmēja ekonomisko attīstību, būtiski ietekmēja sociālo attīstību ¬ mazinājās kārtu noslēgtība, parādījās jaunas kārtas un jauni amati, dzimtbūšana.
  • šī perioda sākumu iezīmē visdažādāko jaunu politisko, sociālo un saimniecisko attiecību rašanos un līdzāspastāvēšanu, kas nav raksturīgas viduslaikiem.

Jāņem vērā, ka, atkarībā no katra konkrētā reģiona ģeogrāfiskā novietojuma, ekonomiskās un politiskās attīstības līmeņa jauno laiku sākums dažādos reģionos sākās un izpaudās dažādi. Visātrāk tie sākās Itālijā, Anglijā un Francijā daudzmaz vienlaicīgi, Spānijā pēc īsa uzplaukuma ģeogrāfisko atklājumu laikā attīstība iekonservējās, Krievijā līdz ar cara titula ieviešanu un šīs valsts aktīvu iesaistīšanos starptautiskajās attiecībās, Livonijā līdz ar reformāciju.

Jauno laiku raksturīgākās iezīmes: protestantisms reformē baznīcu un garīgo dzīvi; veidojas jauna tipa cilvēks un modernā sabiedrība; veidojas centralizētas, nacionālas, suverēnas valstis, kur valsts nosaka visiem obligātu likumdošanu, tiesu sistēmu, robežas, nodokļus; regulāra armija; apgaismība un absolūtisms; dzīves un kultūras sekularizācija, zinātnes attīstība; rūpnieciska preču ražošana; relatīvi brīvs tirgus, starptautiskā masveida tirdzniecība; valsts banku parādīšanās.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parīze 15. gadsimtā

Iedzīvotāju skaits Jaunajos laikos Eiropā nav precīzi nosakāms, var droši apgalvot tikai to, ka tas bija ļoti svārstīgs. Daži vēsturnieki lēš, ka ap 1500. gadu iedzīvotāju skaits visā pasaulē varētu būt bijis ap 425 miljoniem, tai skaitā Eiropā (Krieviju ieskaitot) tas varētu būt bijis ap 80 miljoniem. Savukārt, nākamo trīs gadsimtu laikā pasaules iedzīvotāju skaits varētu būt gandrīz divkāršojies, pieaugot līdz apmēram 900 miljoniem, bet Eiropā tas varēja būt sasniedzis gandrīz 200 miljonus, t.i., gandrīz trīskāršojies [1]

Neskatoties uz daudzajiem sasniegumiem vēlīnos viduslaikos un jauno laiku sākumā, vairuma Eiropas iedzīvotāju dzīves veids un līmenis bija mainījies nedaudz. To vairums ap 1800 gadu, tāpat kā pirms trīs gadsimtiem, dzīvoja laukos. Lielākā daļa pilsētu bija nelielas, lai gan to bija samērā daudz. Taču ap 1700. gadu Eiropā diez vai bijis vairāk par duci pilsētu ar iedzīvotāju skaitu virs 100 tūkstošiem.

Iedzīvotāju skaits Eiropā, sākot ar 16 gadsimtu, sāka apsteigt darba produktivitātes pieaugumu lauksaimniecībā. Šī procesa pamatā bija ne tik daudz zemes trūkums vai pārāk lēns tehniskais progress lauksaimniecībā, cik kopš viduslaikiem joprojām saglabājušās feodālās tradīcijas un kārtība, kas bremzēja progresu šajā jomā. Kavējās naudas attiecību ieviešana, tātad arī tirdzniecība, ierobežota bija arī iedzīvotāju mobilitāte, līdz ar to daudzi Eiropas reģioni ekonomiskā ziņā ilgstoši bija izolēti. Rezultātā atsevišķos reģionos sāka parādīties relatīvas pārapdzīvotības pazīmes un daudzviet sāka trūkt pārtika, bet 17. gadsimtā bads, it īpaši kombinācijā ar kariem un slimību epidēmijām, bija kļuvis par regulāru parādību.

Rīga 16. gadsimtā

Tas spieda daudzus eiropiešus doties izdzīvošanas meklējumos ārpus Eiropas un emigrācija 17.-18. gadsimtā jau bija kļuvusi par masveida parādību. Tiek lēsts, ka vismaz 2 miljoni eiropiešu bija šajā laikā pametuši dzimtās mājas un atstājuši Eiropu, tajā skaitā 1.75 miljoni britu, ap 200 tūkstoši vāciešu, kā arī ap 100 tūkstošu spāņu un portugāļu

Saimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaiku feodālajā saimniecībā jau kopš 15 gadsimta sāka izkristalizēties tendences, kas vairāku nākamo gadsimtu laikā pakāpeniski kļuva par jauno laiku raksturīgākajām ekonomikas iezīmēm. Dažādos Eiropas reģionos šīs tendences noritēja atšķirīgi un nevienāds bija arī to temps. Taču kopīgs visai Eiropai vairākos Jauno laiku gadsimtos bija tas, ka lielākā daļa eiropiešu joprojām dzīvoja laukos un lauksaimniecība vēl ilgi bija galvenā viņu nodarbošanās joma.

Maltusa teorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu garīdznieks Tomass Maltuss (1766-1834) 1798. gadā uzrakstīja sacerējumu „Eseja par iedzīvotājiem" (The Essay on Population), ko vēlāk sāka dēvēt par Maltusa teoriju. Tās galvenā doma bija, ka, iedzīvotāju skaitam pieaugot, agrāk vai vēlāk tiek sasniegta robeža, kad lauksaimnieciskai apstrādei pieejamā zemes platība vairs nespēj nodrošināt pieaugušo iedzīvotāju skaitu ar pārtiku. Tad sākas bads, vai arī epidēmiskas slimības vai kari, kā rezultātā iedzīvotāju skaits samazinās līdz līmenim, kad lauksaimniecībā izmantojamā zemes platība atkal spēj palikušos iedzīvotājus nodrošināt ar pārtiku. Cita, mazāk dramatiska alternatīva ir iedzīvotāju emigrācija uz pasaules reģioniem, kur zeme apstrādei ir pietiekamā daudzumā.

Vēlākie pētījumi parādīja, ka, lai gan atsevišķos laika posmos vai atsevišķos reģionos līdzīga likumsakarība dažādu faktoru sakritības dēļ var tikt novērota, to nevar attiecināt uz cilvēces attīstību kopumā. Maltusa teorija ignorēja produktivitātes palielināšanos lauksaimniecībā, kas atsevišķos laika posmos bija lēna, citos straujāka, taču ilgākā laikā tā, pateicoties daudzām inovācijām, veicināja lauksaimniecības produkcijas tālāku pieaugumu.

Taču par pilnīgi aplamu Maltusa teoriju arī nevarēja uzskatīt, jo tā lielā mērā atspoguļoja viņa dzīves laikā vēl pastāvošās feodālās saimniekošanas sistēmas pretrunas, kuras bremzēja nobriedušās ekonomiskās inovācijas, it īpaši naudas preču attiecību ieviešanu un tirgus veidošanos. Tās, vēl nesen feodālās, kā arī zemnieku saimniecības, kas pirmās bija pārgājušas uz naudas preču attiecību sistēmu un savu produkciju pārdeva tirgū, ieguva daudz spēcīgāku attīstības motivāciju, kā arī naudas līdzekļus efektīvākas tehnikas izmantošanai un, līdz ar to, arī darba produktivitātes ātrākam pieaugumam.

Lauksaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īpaši uzskatāmi lauksaimniecības attīstība izpaudās Nīderlandē, kur bija daudz pilsētu un praktiski katrā no tām bija tirgus. Rosīgā tirdzniecība un naudas apgrozība veicināja ne tikai tehnisko progresu, bet arī lielāka mēroga projektu īstenošanu reģionālā un nacionālā mērogā, it īpaši apūdeņošanu, kanālu sistēmas izbūvi. Lai tas kļūtu iespējams, agrāk sadrumstalotie, feodālismam raksturīgie sīkie zemes gabaliņi, tika apvienoti lielākās sējas platībās un ganībās. Līdz ar to zemes ražība šajā Eiropas reģionā būtiski palielinājās, tā deva labākas un stabilākas ražas, nekā daudzviet citur Eiropā, kā arī nodrošināja lielāku ganāmpulku uzturēšanu. Turklāt sazarotā kanālu sistēma bija pamats lēta iekšzemes transporta attīstībai, līdz ar to veicinot intensīvāku preču apmaiņu starp reģioniem.

Arī Lielbritānija bija viena no pirmajām, kur agrārais sektors īsā laikā tika būtiski reformēts. Zeme līdz 18. gadsimta beigām praktiski bija kļuvusi gandrīz par tādu pašu preci, kā jebkura cita, bet tradicionālie zemnieki kā šķira šeit 19. gadsimta sākumā jau bija gandrīz pilnībā izzuduši, - tie kļuva par patstāvīgiem fermeriem vai laukstrādniekiem.

Progresīvas izmaiņas lauksaimniecībā un citās jomās izplatījās arī Vācijā un tālāk uz austrumiem. Šeit zemes daudzviet bija nabadzīgākas, nekā Eiropas rietumos, tādēļ reformas bija vēl aktuālākas. Taču vietējie zemes īpašnieki sīksti turējās pie feodālās sistēmas principiem. Tā, ja Lielbritānijā algoti laukstrādnieki gandrīz pilnībā bija nomainījuši dzimtļaudis jau ap 1500. gadu, tad Vācijā šis process aptvēra vēl nākamos apmēram 200 gadus, bet Baltijā un Krievijas impērijā tas turpinājās vēl ilgāk un arī tad daudzi dzimtbūšanas elementi joprojām palika neskarti. Tā, piemēram, vēl 19 gadsimta pirmajā pusē Baltijā zemnieks nedrīkstēja doties darbos jebkur citur bez attiecīgas saimnieka atļaujas, tāpat ne vienmēr tas varēja apprecēties ar savu izredzēto bez muižnieka ziņas. Līdz ar to Polijas, Krievijas, Ungārijas, Baltijas un dažu citu Eiropas reģionu saimnieciskā atpalicība, kas bija jūtama jau 16. gadsimta sākumā, nākamo trīs gadsimtu laikā paplašinājās vēl vairāk.

Viena no būtiskām iezīmēm lauksaimniecības tālākā progresā, kas arvien acīmredzamāk sāka izpausties līdz ar tirgus un preču apmaiņas attīstību, bija specializācija. Tā, piemēram, drīz vien noskaidrojās, ka aitas Anglijas leknajās ganībās nobarojas manāmi lielākas un no tām var iegūt vairāk gaļas, nekā no Spānijas sausajā, ar zāli nabadzīgākajā klimatā audzētajām. Taču Spānijas aitu vilna bija kvalitatīvāka. Šādi piemēri gan lopkopības, gan augkopības jomā Eiropā sāka atklāties arvien lielākā skaitā. Rezultātā fermeru saimniecības sāka arvien vairāk specializēties jomās, kurās to darba rezultāti bija produktīvāki, mazāk mēģinot audzēt paši visu ikdienas dzīvei nepieciešamo. Kļuva izdevīgāk arvien lielāku daļu savas produkcijas pārdot tirgū, turpat nopērkot pašu saimniecībā trūkstošo.

Tirdzniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feodālā saimniekošanas sistēma arvien vairāk pārveidojās naudas, preču un tirgus sistēmā, lauksaimniecībā padziļinājās specializācija un preču apmaiņa, kā rezultātā sāka arvien vairāk uzplaukt jauna nozare — tirdzniecība. 18. gadsimta beigās, 19. gadsimta sākumā tā jau bija vairāk vai mazāk integrēta sistēma, kurā bija izveidojusies liela daļa arī mūsdienās galveno komercdarbības elementu gan mikro, gan makro, gan arī starptautiskajā līmenī.

Djepes osta (Francija)

Cita būtiska izmaiņa saimnieciskajā jomā bija tā, ka Eiropas ekonomiskais „gravitācijas centrs” no Vidusjūras reģiona uz visiem laikiem bija novirzījies uz Atlantijas okeāna piekrasti. Viens no galvenajiem iemesliem tam bija Osmaņu impērijas ekspansija Tuvajos un Vidējos Austrumos, kā arī Ziemeļāfrikā. Savukārt Lielie ģeogrāfiskie atklājumi un jaunatklāto zemju resursi aiz Atlantijas okeāna un gar Āfrikas rietumu piekrasti, deva acīmredzamas priekšrocības valstīm, kas atradās šinī Atlantijas okeāna piekrastē. Tā, 16 gadsimtā par spēcīgu Eiropas komerciālo centru izvirzījās Antverpene. Taču neatkarības cīņu no Spānijas kundzības laikā, bet vēlāk, sakarā ar kuģošanas aizliegumu Šeldas upē saskaņā ar 1648. gada Minsteres līgumu, neļāva tai nostiprināties un tās lomu drīz pārņēma Amsterdama un Londona. Abos šajos gadījumos par galvenajiem noteicošajiem faktoriem to veiksmē izrādījās kuģošanai ērtas jūras ostas, kā arī blīva apdzīvotība zemes iekšienē to tuvumā, kas veicināja dziļāku darba dalīšanu, specializāciju un, līdz ar to arī lielāku un lētāku preču apgrozījumu.

Vēsturiskā Magdeburgas birža (Vācija)

Plaukstošā tirdzniecība veicināja arī finanšu sistēmas attīstību. Arī šajā jomā Rietumeiropas bankas drīz vien atņēma prioritāti Itālijas bankām, līdz ar tur izgudroto vekseli, kā vienu no galvenajiem norēķinu sistēmas elementiem. Amsterdamas banka jau 17. gadsimta sākumā bija kļuvusi par starptautisku finanšu institūciju. Par tādu īsā laikā pēc nodibināšanas kļuva arī Anglijas banka, lai gan tā tika izveidota stipri vēlāk — tikai 1694. gadā. Lielā skaitā tika dibinātas arī citas bankas un dažādas finanšu un komercdarbības institūcijas — klīringa un tirdzniecības nami, fondu biržas utt., kas operēja ar 18. gadsimtā laikā ieviesto papīra naudu, čekiem, akcijām un citiem vērtspapīriem. Loterijas un citas spēles par naudu bija kļuvušas par modes lietu. Līdz ar to pamatā bija izveidojusies pietiekami attīstīta finanšu sistēma, kas spēja ne tikai nodrošināt reģionālu un starptautisku tirdzniecību ar visdažādākajām precēm un pakalpojumiem, bet arī mobilizēt arvien lielākus kapitālus arvien vērienīgākiem projektiem.

Amatniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropā 16 gadsimta sākumā amatniecības attīstība bija sasniegusi augstu līmeni. Pilnveidojās dažādi darbarīki, ieroči un zinātniskie instrumenti. Ja līdz tam dažādu izstrādājumu jomā, it īpaši podniecībā, apģērbu izgatavošanā u.c., prioritāte bija Austrumu zemēm, tad jau Jauno laiku sākumā Eiropa sāka tās pārspēt, ir īpaši metalurģijā un metālapstrādes produktu izgatavošanā. Taču arī Eiropā parādījās savi līderi un autsaideri. Tā Anglija 16. gadsimtā kļuva par līderi vilnas apģērbu ražošanā. Taču tie nereti kā pusfabrikāti tika transportēti uz Antverpeni vai citām kontinentālās Eiropas ostām galīgai apstrādei — balināšanai un krāsošanai. Strauji attīstījās Zviedrijas amatniecības māksla, paplašinājās to izstrādājumu loks, uzlabojās to kvalitāte. Līdz ar to Anglija, Nīderlande un Zviedrija 16.-18. gadsimtu laikā kļuva par amatniecības un industrializācijas līderiem. Vācijai veicās mazāk, bet Ziemeļitālijas potenciāls bija kļuvis arvien maznozīmīgāks. Vēl vairāk līderi savas pozicijas nostiprināja ieviešot dažādas darba mašīnas un mehānismus, kā arī tvaika mašīnu, bet vēlāk arī elektrību.

Sabiedrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pretēji zinātnei, kultūrai un saimniecībai, Jaunie laiki Eiropā nozīmīgas pārmaiņas sabiedrībā un tās institūcijās ienesa tikai daļēji. Lielākā sabiedrības daļa, tāpat kā viduslaikos vēl joprojām ticēja, ka to sabiedriskais statuss ir Dieva noteikts, tādēļ tas ir mūžīgs un nemaināms. Atšķirība starp šķirām sociālā un tiesiskā ziņā joprojām bija liela. Aristokrātija turpināja saglabāt savas privilēģijas, bet zemāko šķiru ieguvums aprobežojās pārsvarā ar lielākām ekonomiskām brīvībām. Arī politiskā brīvība bija pārsvarā aristokrātijas privilēģija.

Nedaudz atšķirīgāka bija situācija Anglijā. Dižciltīgajiem šeit bija tradicionāli liela sabiedriskā autoritāte, daudziem no tiem bija ievērojama ekonomiskā vara. Taču tiesiskā ziņā tie īpašas privilēģijas nebaudīja. Lielākā no nedaudzajām īpašajām to tiesībām bija mantot vietu Lordu palātā, kur to nebija vairāk par 200.

Pastāvošās feodālās kārtības kritika kļuva arvien asāka 18. gadsimta laikā, kad izglītība, zināšanas, ekonomiskais un tehniskais progress, urbanizācija un globalizācijas process reālajā dzīvē arvien vairāk mainīja cilvēku attiecības. Komercijas attīstība un individuālā kapitāla uzkrāšanās palielināja to cilvēku skaitu, kuru dzīve bija kļuvusi mazāk atkarīga no piederības kādām priviliģētām sabiedrības daļām, tiem svarīgāka bija kļuvusi individuālā brīvība. Līdz ar to palielinājās tā sabiedrības daļa, kas karaļu un hercogu rīkotās balles un izpriecas, vai baznīcas dievkalpojumus vairs neuzskatīja par vienīgajiem pulcēšanās iemesliem. Kā vienas no pirmajām sabiedrības dzīves alternatīvām 17. gadsimta beigās Anglijā iedibinājās vīriešu tradīcija pulcēties kafijas namos, lai nepiespiestā atmosfērā pārspriestu dzīves aktualitātes, nereti arī biznesa lietas, no kuriem vēlāk izveidojās klubi. Drīz arī Francijā sāka veidoties saloni kā sabiedrības pulcēšanās vietas ar dažādiem pasākumiem, kuriem nebija reliģisks raksturs. Virkne šādu salonu Parīzē drīz vien kļuva par nozīmīgiem kultūras centriem.

Taču šīs izmaiņas ne visur notika vienlīdz strauji. Eiropas austrumu daļā, it īpaši Prūsijā, Baltijā, Polijā, Ungārijā un Krievijā, 16.-18. gadsimta laikā drīzāk bija vērojams pat pretējs process — šķiru hierarhijas nostiprināšanās, brīvdomības apkarošana un dzimtbūšanas ekspluatācijas pastiprināšanās. Par to šo valstu priviliģētajām šķirām nācās maksāt ar asiņainām zemnieku revolūcijām, dumpjiem, muižu un piļu dedzināšanām. Sevišķi dramatiski bija zemnieku dumpji Krievijā Stepana Razina (1630-1671) un nedaudz vēlāk Jemeļjana Pugačova (1740(42)-1775) vadībā. Arī pirmais nopietnais Krievijas sociālās iekārtas publisks kritikas mēģinājums, kā uzskata, bija Aleksandra Radiščeva (1749-1802) grāmata „Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu”, kas atklātībā parādījās tikai 1790. gadā Tās autoram tika piespriests nāves sods, kas gan tika aizstāts ar izsūtījumu trimdā Sibīrijā.

Atšķirības sociālā un ekonomiskā progresa tempos un virzienā dažādos Eiropas reģionos pastiprināja, kā uzskata daudzi vēsturnieki, Eiropas sašķeltību. Visvairāk tā izpaudās Rietumeiropas un Austrumeiropas, it īpaši osmaņu turku kontrolēto Eiropas teritoriju, kā arī Krievijas, kultūrvēsturiskajā diferenciācijā. Taču, ne tikai un ne visos tālākās Eiropas vēstures posmos.

Eiropas politiskā struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenās iezīmes:

  • izveidojas centralizētas valstis - līdz ar to priekšplānā izvirzās valsts intereses, nevis dinastijas intereses;
  • reliģiskie jautājumi zaudē savu aktualitāti un aktuālāki kļūst ekonomiskie un politiskie jautājumi;
  • sākas savstarpēja valstu cīņa par politiskās un ekonomiskās ietekmes sfērām;
  • tiek noformulēts starptautiskā stāvokļa līdzsvara princips.

Ja 16. gadsimtā vēl it kā turpinās viduslaiku tradīcijas (monarhs cenšas saglabāt iepriekšējo gadsimtu tradīcijas) un valstu attīstība vairāk vērsta uz iekšējo sakārtošanos, centralizāciju un reliģisko jautājumu risināšanu, tad jau 17. gadsimta situācija ir mainījusies. 1618. gadā sākas Trīsdesmitgadu karš. Sākumā tas ir reliģisks konflikts starp katoļiem un protestantiem, taču vēlāk tajā iesaistās arī citas valstis un tas izvēršas par politisku konfliktu starp Franciju un Habsburgiem (Austrija un Spānija) par hegemoniju Eiropā. Ar šo karu sākas koalīciju lielkaru laiks. 1648. g. Vestfāles miers beidz Trisdesmitgadu karu - noformulē politiskā līdzsvara principus (līguma tekstā reliģiskie jautājumi netiek skarti). Visas konfliktā iesasitītās puses smagi ekonomiski cietušas, taču tas arī ir stimuls valsts varai aktīvi interesēties par valsts ekonomisko uzplaukumu.

Izveidojas centralizētas valstis, kur galvenais ir valsts intereses. Klasisks piemērs ir Francijas premjers Rišeljē, kurš, būdams katoļu kardināls, aktīvi sadarbojās ar protestantiem, lai piežmiegtu katoļu seperātistus un to sabiedrotos: Spāniju un Austriju. Starptautiskajās attiecībās vairs nav ilglaicīgu ideoloģisko sabiedroto - sabiedrotos valstis izvēlas tikai atbilstoši savām politiskajām un ekonomiskajām interesēm (kuras tā īsti nemaz nevar nošķirt).

17.-18. gadsimtā par hegemoniju Eiropā cīnās pamatā Anglija un Francija. Pēc kara par Spānijas mantojumu (1701.-1714.) Spānija izstājas no cīņas par ietekmi Eiropā (tā vairs nespēj ekonomiski tajā piedalīties), Austrija ir spēcīgi iedragāta (un tai atliek tikai kašķēties ar Prūsiju par ietekmi vācu valstiņu vidū un spaidīt Osmaņu impēriju). Līdz ar to pirmā koalīcija Spānija/Austrija/Vācija (Habsburgi) izjuka.

Uz šo brīdi Francija kontinentā bija spēcīgākā valsts. Visas mazākās valstis, kuras baidās no Francijas ietekmes pieauguma, apvienojas ar Angliju, izveidojot diezgan pastāvīgu koalīciju: Anglija/Nīderlande/Dānija/Prūsija/Portugāle. Utrehtas miera līgums skaidri iezīmē šos politiskā līdzsvara noteikšanas principus: Spānijas troni iegūst Burbonu dinastija (bet ar noteikumu, ka Spānija un Francija nedrīkst apvienoties), lai nodrošinātu kontroli pār Vidusjūru, Anglija iegūst Gibraltāru.

Eiropā izveidojās status quo. Tagad vairāk uzmanības tika pievērsts ietekmes sfēru dalīšanai nevis Eiropā, bet gan citur pasaulē. To iesāk Septiņgadu karš (1756.-1763.), kad karadarbība starp Franciju/Austriju no vienas puses un Anglijas sabiedrotajiem no otras aptver ne tikai Eiropu, bet arī karojošo pušu kolonijas Ziemeļamerikā un Indijā. Sākas valstu sacensība pēc jauniem tirgiem un izejvielu ieguves vietām - valstu pretstāve bija ne tik daudz militāra, cik ekonomiska.

Starptautiskās attiecības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiek uzskatīts, ka jēdzienu „starptautiskās attiecības” apritē ieviesis angļu filosofs Džeremijs Bentems (Jeremy Bentham) (1748-1832) 18. gadsimtā Tas atspoguļoja gan lielāko Eiropas valstu ekonomisko un politisko izaugsmi, suverēnu valstu veidošanās procesu, gan arī pieaugušās globālās ambīcijas jaunatklāto zemju kolonizācijas rezultātā. Tā bija nepieciešamība vienoties par interešu sfēru sadalīšanu, zināmu standartu ieviešanu starpvalstu attiecībās. Turklāt Reformācijas rezultātā kādreizējā baznīcas noteicošā loma dažādu konfliktu regulēšanā bija krasi sarukusi un bija nepieciešams radīt jaunu šādu regulēšanas mehānismu.

Sākot ar 15. gadsimta sāka veidoties arī diplomātisko dienestu funkcijas, kā harmoniska starptautisko attiecību sastāvdaļa. Kā pirmie pastāvīga sūtņa nozīmēšanu svarīgākajās valstīs sāka praktizēt Venēcija. Tie gan vēl ilgi nebija profesionāli sūtņi vai vēstnieki mūsdienu izpratnē, drīzāk tie atgādināja mūsdienu goda konsulu statusu ar vēstnieka funkcijām, kuras tie veica papildus savai komercdarbībai. Sūtņu funkcijas standartizējās un kļuva pastāvīgām diplomātiskā dienesta funkcijām tikai sākot ar 18. gadsimta.

Valstis un robežas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dinastiju pretrunas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālo valstu veidošanās process Eiropā sevišķi jūtami noritēja 18. gadsimta laikā. Taču jaunajām Eiropas valstīm Jaunajos laikos vairumā gadījumu vēl ilgi bija visai maz līdzības ar valsts iekārtu mūsdienu izpratnē. Tās vēl joprojām bija drīzāk valdošo dinastiju, karaļu un hercogu ģimeņu teritorijas, pārvaldītas kā to nekustamie īpašumi, nevis politiskas institūcijas, kuras pastāv saskaņā ar nacionālās un starptautiskās likumdošanas normām. Mantošanas, precību, dāvināšanas, kontribūciju un dažādu citu iemeslu dēļ zemju saimnieki un to robežas nepārtraukti mainījās. Daudzviet tās bija arī visai nenoteiktas. Tās īpašnieku starpā nemitīgi izcēlās ķīviņi par tās vai citas teritorijas piederību vai statusu.

Zināms starptautisko attiecību regulējošo mehānismu vakuums starpvalstu (dinastiju) attiecībās bija izveidojies arī pēc Reformācijas, kad no Romas katoļu baznīcas atdalījās virkne konfesiju un baznīca līdz ar to savu agrāko politiskā vidutāja lomu spēlēja daudz mazākā mērā. Nekādu citu Eiropu vienojošo principu nebija izveidojies. Dažādu iemeslu dēļ starp Eiropas valstīm mainījās arī spēku, tai skaitā arī militāro, samērs. Tas viss kopumā veda pie biežiem, nereti visai haotiskiem konfliktiem, kuru pamatā bija gan tā vai cita reģiona iedzīvotāju nacionālās kultūras kopības un interešu apziņa un vēlēšanās tās aizstāvēt, gan dinastiju ambīcijas, gan etniskas un reliģiskas pretrunas.

Tā, Spānija, kas 16.-17. gadsimtā bija dominējošais Eiropas spēks, 18. gadsimtā savu ietekmi pakāpeniski zaudēja. Arī Svētās Romas impērijas statuss arvien vairāk novājinājās un Vācijas fragmentācija turpinājās. Šeit pieauga cīņa par varu starp Prūsiju un Habsburgu impēriju. Itālijas karu rezultātā beidzās pilsētrepubliku ēra — Venēcija, Dženova un citas zaudēja vairumu savu koloniju un faktoriju citās zemēs un līdz ar to arī starptautisko ekonomisko un politisko ietekmi. Arī tā bija viena no pazīmēm, ka aizsācies nacionālo valstu konsolidācijas process, bet citi politekonomiskie formējumi, sākot ar pilsētrepublikām un beidzot ar baznīcas hegemoniju, savu lomu zaudē. Kristietība kā Eiropu vienojošais faktors tobrīd bija degradējis tiktāl, ka Itālijas karu gaitā franču karalis un osmaņu sultāns bija noslēguši oficiālu sadarbības vienošanos un to karakuģi kopīgi uzbruka Itālijas piekrastei.

Uz šī fona arvien vairāk par Eiropas hegemonijām nostiprinājās Francija un Lielbritānija, pieauga arī Nīderlandes un Zviedrijas ekonomiskā un politiskā loma. Mazāk manāmas un lēnākas, taču ne mazāk būtiskas izmaiņas bija vērojamas Eiropas austrumu daļā. Tā, osmaņu impērijas spiediens uz Eiropu sāka pamazām atslābt, kas liecināja par pakāpenisku tās norietu. Tā arī vairs tik lielā mērā neuzskatīja Eiropu kā vienotu savu pretinieku. Izzuda Ungārija un Polija. Taču austrumos parādījās jauna spēcīga impērija — Krievija.

Nacionālisms un represijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālo valstu veidošanās procesā saasinājās arī starpetniskās attiecības, pieauga neiecietība pret citām ticībām. Piemēram, Spānijā aizsākās atklāta un organizēta ebreju un musulmaņu vajāšana, kuri šeit veidoja ievērojamu iedzīvotāju daļu. Gan laicīgā, gan garīgā Spānijas varas tos uzskatīja par draudu savai drošībai un stabilitātei. Par vienu no vajāšanas galvenajiem instrumentiem kļuva inkvizīcija, kas, tika atļauta ar pāvesta bullu 1478. gadā un kontrreformācijas procesā bija izveidojusies par spāņu karaļu (it īpaši Filipa II (1527-98) laikā) un katoļu baznīcas kopīgu represīvu institūciju. Inkvizīcijas darbības rezultātā ebreji masveidā pameta Spāniju un lielākā to daļa pārcēlās uz Nīderlandi. Šeit tie, darbodamies pārsvarā tirdzniecībā un finansēs, drīz vien kļuva par tās saimnieciskās veiksmes vienu no galvenajiem dzinējspēkiem. Savukārt Spānija, pēc etniskās un reliģiskās tīrīšanas, bija nostiprinājusi savu lomu, kā to sāka vērtēt Eiropā, par sava veida centralizētas absolūtās monarhijas paraugvalsti. Taču cik lielā mērā šāda politika tai nesa labumu, vēsturnieku vidū tiek diskutēts vēl mūsdienās.

Tā, Nīderlande 16. gadsimta pirmajā pusē vēl bija viena no ienesīgākajām Spānijas provincēm (spāņu Nīderlande). Tā aptvēra aptuveni mūsdienu Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas teritorijas. Arī šeit brieda nacionālā pašapziņa, kas sāka izvērsties atklātā cīņā pret spāņu kundzību. Tā sasniedza kulmināciju, kad Spānijas karalis Filips II mēģināja ar sava vietvalža, hercoga Alvas palīdzību, šeit ieviest stingru Trentas padomes dekrētu noteikto kārtību, kā tas bija pašā Spānijā.

Cīņas par neatkarību[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispirms sacelšanās aptvēra Nīderlandes franciski runājošo dienvidu daļu (mūsdienu Beļģiju), bet drīz vien pārsviedās arī uz ziemeļu teritorijām (mūsdienu Nīderlandi). Sākotnēji spāņu armija gandrīz it visur sagrāva nemiernieku spēkus. Taču tās pārsvars arvien vairāk saruka, jo lielā attāluma dēļ bija stipri apgrūtināts atbalsts un piegādes no Spānijas teritorijas pa sauszemi. Arī pa jūru tas kļuva arvien sarežģītāk, jo holandiešiem, ar Anglijas atbalstu, jūras spēku ziņā jau bija izveidojies aptuvens līdzsvars. Turklāt Spānijai vienlaicīgi nācās gandrīz nepārtraukti karot arī ar osmaņu turkiem Vidusjūrā, kur spāņi centās saglabāt savu kontroli.

Spāņu armādas ceļš

Anglijas politika, atbalstot sacelšanos Nīderlandē, drīz vien noveda pie tās konflikta ar Spāniju. Abas puses gatavojās izšķirošai cīņai. Spāniju, lai sodīto „ķecerīgo” Anglijas karalieni Elizabeti I (Anglijā Reformācijas rezultātā bija izveidojušās pārsvarā anglikāņu un protestantu konfesijas), atbalstīja arī Romas pāvests.

Spānija bija izveidojusi iespaidīgu karafloti — Lielo armādu un 1588. gadā tā devās Anglijas virzienā. Taču īsi pirms Spānijas un Anglijas flotes sastapās atklātā kaujā, uznāca spēcīga viesuļvētra, kurā visvairāk cieta spāņu kuģi — to lielākā daļa nogrima, bet izdzīvojušie pa vienam vai nelielās grupās atgriezās dažādās Spānijas ostās. Lai gan atsevišķas cīņas daudzviet turpinājās vēl ilgi, Spānijai savu kādreizējo varenību nekad vairs tā arī neizdevās atjaunot. Savukārt, no spāņu kundzības atbrīvojusies Nīderlande un no tās atdalījusies Beļģija baudīja ekonomisko uzplaukumu.

Taču vēlāk Spānija izrādījā par vēl nopietnāku Eiropas (Rietumeiropas) klupšanas akmeni. Spānijas karalis Čārlzs II (1661-1700) mirstot atstāja lielu, viduslaikiem visai raksturīgo neskaidrību par savu pēcnācēju. Tā kā tieša mantinieka Čārlzam II nebija, sanāca, ka uz Spānijas troni ar vienlīdz pamatotām tiesībām varēja pretendēt divas lielas Eiropas dinastijas — Burboni un Habsburgi. Likme bija ļoti augsta — jebkurai no abām dinastijām pievienojot sev novājinātās, taču joprojām ietekmīgās Spānijas troni, līdz ar tās kontrolē esošajām aizjūras kolonijām, tā iegūtu ļoti lielu ekonomisko un politisko pārsvaru Eiropā un pasaulē. Līdz ar to, tas vairs nebija abu šo dinastiju attiecību jautājums vien. Lielbritāniju interesēja kādi būs nosacījumi tirdzniecībā ar spāņu kolonijām Amerikā, Nīderlande, kura vēl joprojām skaitījās Spānijas province bija satraukta par savu likteni, neskaidras bija arī sadrumstalotās Itālijas perspektīvas, kur arī bija liela Spānijas ietekme.

Rietumeiropa Spānijas mantojuma sakarā izrādījās sašķelta divās daļās. Vienā pusē bija apvienojušies Habsburgi ar Angliju un Nīderlandi, otrā bija Francija. Tā kā neviena puse nevēlējās piekāpties, aizsākās karš, kas ilga divpadsmit gadus. Tas beidzās ar Utrehtas miera līgumu 1713-14. gadā. Tas paredzēja virkni tālākai Eiropas attīstībai nozīmīgas vienošanās. Pirmkārt, lai gan Spānijas troni ieņēma Burbonu pārstāvis (Anžū hercogs), tika nolemts, ka Spānijas un Francijas troņi nekad vairs nevar tikt apvienoti. Otrkārt, spāņu Nīderlande (mūsdienu Beļģija) tika nodota Habsburgu impērijai, līdz ar to izslēdzot Francijas pretenzijas uz to. Tāpat tika panākti izlīgumi citos mazāk nozīmīgos, taču strīdīgos jautājumos, kuri arī bija potenciāli konfliktu iemesli. Līdz ar to noslēgtais Utrehtas miers, lai gan ne visi ar to palika apmierināti, (Habsburgi joprojām uzskatīja, ka Spānijas tronis pienākas viņiem) lielā mērā sabalansēja Rietumeiropas lielāko valstu intereses.

Utrehtas mieram bija vēl kāda cita nozīme, kas kļuva apzināta tikai vēlākā laika gaitā. Viens no miera līguma paragrāfiem paredzēja, ka līgumslēdzēji atzīst spēku samēru kā vienu no galvenajiem politisko attiecību principiem un garantu ilgstošam, stabilam mieram. Tas nozīmēja būtisku pavērsienu Eiropas politiskajās attiecībās. Dinastiju intereses izrādījās pakārtotas augstākiem mērķiem — stabilam mieram un politisko attiecību prognozējamībai. Miers Eiropā tiešām saglabājās nākamo 75 gadu laikā. Lai arī tas nebija mūžīgs, bija iedibināti jauni politisko attiecību aspekti, kuru pamatā bija ne tikai karaļu, imperatoru un hercogu dzimtu, bet arī tautu un valstu intereses.

Viena no lielākajām Eiropas problēmām bija arī osmaņu turki. Kopš 16. gadsimta pret to uzbrukumiem no sauszemes puses cīnījās Habsburgu Austrija un Polijas Lietuvas karaliste. Vidusjūrā cīņās bija iesaistīta galvenokārt venēciešu flote. Lai gan osmaņu turki Eiropas valstīm atņēma vairākas svarīgas teritorijas — venēcieši bija spiesti atdot tiem Krētu un salas Jonijas jūrā, Habsburgi Ungāriju, tiem pakļauties bija spiesta Ukraina, bet Poliaj zaudēja Podoliju, to militārais un ekonomiskais potenciāls pamazām novājinājās. Pēdējā lielākā turku ofensīva Eiropā bija neveiksmīgais mēģinājums 1683. gadā ieņemt Vīni. Tas bija pavērsiena punkts, pēc kura osmaņu impērija Eiropas valstu tehniski labāk bruņotā un organizētā karaspēka priekšā, bija spiesta sākt atkāpties no lielākās daļas agrāk iegūto teritoriju. Tā, 1699. gadā tika atbrīvota Ungārija, bet līdz 1918. gadam tika atgūti praktiski visi turku iekarojumi Eiropā, izņemot Konstantinopoli.

Jauno laiku ieguvumi un zaudējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jauno laiku noslēgumā, 18. gadsimta beigās Eiropa bija būtiski izmainījusies gan teritoriālā, gan politiskā, gan ekonomiskā ziņā. Savu spēku un ietekmi bija lielākā vai mazākā mērā zaudējušas Spānija, Itālijas pussalas pilsētrepublikas, Nīderlande un Zviedrija. Norietējusi bija arī osmaņu impērijas varenība. Francija joprojām saglabāja kontinentālās Eiropas līdera lomu. Savukārt Anglija, kas 16. gadsimta sākumā bija neliela karaliste uz salas, Jauno laiku beigās bija kļuvusi par spēcīgu pasaules lielvalsti. Par nozīmīgu politisko spēku bija kļuvušas arī Krievija un Prūsija. Izmainījusies bija arī Austrumeiropa — liela tās daļa bija atbrīvota no osmaņu turku jūga, taču pati lielākā Austrumeiropas valsts — Polija, bija pārstājusi pastāvēt.

Arī kādreizējās interešu konfliktu un karadarbības zonas no Itālijas un citiem Vidusjūras reģioniem Jaunajos laikos bija pavirzījušās sākotnēji uz Francijas teritoriju, tad Nīderlandi, bet vēlāk vēl tālāk uz Austrumeiropu un Baltiju.

Jaunajos laikos bija dzimušas daudzas jaunas, progresīvas idejas par pasaules un sabiedrības uzbūvi. Taču neliela daļa no tām bija tikušas īstenotas dzīvē. Tā, piemēram, komunikācijas 300 gadu laikā, neskatoties uz daudzām būtiskām tehniskām inovācijām, nebija spējušas manāmi palielināt cilvēku un kravu pārvietošanās ātrumu ne uz zemes, ne ūdens. Operatīvākie sakari bija 18. gadsimts beigās Eiropā ieviestais "optiskais telegrāfs" - uz paaugstinājumiem uzstādītās semaforu kārtis, kuras darbojās ar rokām velkamu virvju palīdzību un tad tikai dienas laikā labā redzamībā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. History of Europe. Roberts J.M. London, 1996., p.235.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]