Rīgas Doms

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas Doms
Riga Dom-Düna.jpg
Rīgas Doms (Rīga)
Rīgas Doms
Koordinātas: 56°56′56″N 24°06′15″E / 56.94889, 24.10417
Pamatinformācija
Valsts Karogs: Latvija Latvija, Rīga
Apkaime Vecrīga
Statuss Pabeigts
Celtniecība no 1211
Pielietojums Baznīca
Tehniskais raksturojums
Antena, spice 90 m
Emporis Nr. 110995

Rīgas Doms (tiek dēvēts arī par Doma baznīcu) ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas dievnams, arhibīskapa katedrāle Rīgā, Herdera laukumā 6, kurā pastāvīgi darbojas Rīgas Doma evaņģēliski luteriskā draudze. Lielākā viduslaiku baznīca Baltijā, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Doma baznīcas un klostera ansambli veido Latvijas valstij un Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai piederoši nekustamie īpašumi.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katedrāles būve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētās Marijas katedrāles jeb Rīgas Doma kā Livonijas bīskapijas bīskapa rezidences pamatakmens ir ticis ielikts 1211. gada 25. jūlijā.[1] Svinīgo ceremoniju vadīja bīskaps Alberts. Par nelaimi līdz mūsdienām nav saglabājušās ziņas par Doma būvniecības sākotnējo periodu. Tiek uzskatīts, ka pašreizējā Doma celtniecībā uzsākās straujš attīstības posms 1215. gada pavasarī, kad iekšpilsētā nodega pirmais Doms. Līdzās katedrālei klasiskajā romānikas katedrāļu stilā uzcelts arī bīskapijas Domkapitula klosteris un Rīgas Doma skola.

Sākotnēji būvēts taisnstūra koris ar trīs pusaploces apsīdām, kam pakāpeniski pievienotas draudzes telpas - trīs jomi pēc bazilikas uzbūves principa. Būvniecības gaitā, ap 13. gadsimta 20. gadiem romānikas konstruktīvā sistēma aizstāta ar gotisko, kaļķakmens bluķi ar ķieģeļiem. Rezultātā mainījās baznīcas proporcijas un kompozīcija. Iekštelpu bija paredzēts dalīt ar 8 krustveida balstiem un jomu velves bija domāts pacelt vienā augstumā. Šīs izmaiņas redzamas ēkas ziemeļu portālā, divjomu kapitula sanāksmju zālē un gandrīz kvadrātiskajā klostera pagalmā (kluatrā). Arkotā galerija (velvēm segtā 118 m garā krusteja) ir viens no ievērojamākajiem agrīnās gotikas paraugiem Baltijā. Krustejas 26 traveju augstums un platums ir divarpus reizes mazāks nekā katedrāles dienvidu sānu jomam. To krusta velves bastās uz konsolēm, kas izceļas ar plastisko motīvu bagātību un daudzveidību. Katedrāles celtniecība pabeigta XIII gs. otrajā pusē.[2]

XV gs. pirmajā pusē katedrāle pārbūvēta: centrālais joms paaugstināts, uzbūvējot rietumu šķērsjomu un sānu kapelas, līdz ar to Sv. Marijas katedrāle tika pārvērsta par baziliku. Tajā pat laikā tika paaugstināts baznīcas tornis, kuram bija astoņstūru piramidāla smaile, kas tajā laikā to darīja par augstāko torni Rīgas pilsētā.

Reformācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1524. gadā baznīca smagi cieta t.s. svētbilžu grautiņos - luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. Nemierus uzsāka Rīgas melngalvji, kas sv. Pētera baznīcā sadauzīja savu altāri. Nākamajās dienās altāru un svētbilžu dauzīšana sv. Pētera un sv. Jēkaba baznīcās kļuva masveidīga, bet vēlāk tā pārsviedās uz Domu, kur bija divdesmit altāri. Rīgas rāte, izmantojot situāciju, novembrī aizliedza Domā rīkot dievkalpojumus, konfiscēja Baznīcas īpašumus, kā arī slēdza katedrāli un klosterus (no izpostīšanas paglābās tikai cisterciešu un franciskāņu sieviešu klosteri). Tad luterāņi vēlreiz izpostīja Domu, iepriekšējā arhibīskapa Jaspera Lindes bronzas kapa pieminekli pārlēja lielgabalos, bet Dievmātes Marijas altāra gleznas nolēma t. s. raganu pārbaudei: peldināja Daugavā un pēc tam sadedzināja. Smags trieciens katoļiem bija baznīcas dārglietu konfiskācija, hospitāļu, domkapitula īpašumu pārņemšana, bibliotēkas daļēja izpostīšana, milzuma mākslas darbu iznīcināšana un garīdznieku, mūku un mūķeņu padzīšana no Rīgas. Pēc katoļticīgo iedzīvotāju padzīšanas no pilsētas, ēka netika izmantota.

1547. gada 21. maijā, svētdienā pirms Vasarsvētkiem, Rīgas iekšpilsētā izcēlās ugunsgrēks, kā rezultātā nodega Doma torņa smaile. 1561. gadā pēdējais Rīgas arhibīskaps markgrāfs Brandenburgas Vilhelms pārdeva izpostīto Doma baznīcu ar palīgēkām Rīgas pilsētai par 18 000 markām (3,6 t sudraba)[3] - kopš tā laika baznīcas ēka bija Rīgas pilsētas īpašumā, kura tur ielaida konkrētu ev. luterāņu draudzi kulta īstenošanai. 1595. gadā ēku izremontēja, pārbūvēja, uzcēla jaunu torni ugunsgrēkā bojā gājušā vietā.

Pārbūves 18.-19. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1710. gadā Rīgas aplenkuma laikā stipri cieta baznīcas ēkas jumts. Atjaunojot nopostīto, tika pārbūvēti baznīcas sānjomu jumti, mainot jumtu slīpumus. 1772. gadā Krievijas ķeizariene Katrīnas II aizliedza apbedīšanu baznīcās, no Doma tika pārvesti apbedījumi, tā rezultātā paaugstinot baznīcas grīdas līmeni. 1775. gadā Rīgas rāte lika nojaukt torņa smaili un uzcelt jaunu - pašreiz redzamo - barokālo torņa nobeigumu.

1856. gadā tika pārbūvēta vecā galvenā portāla priekštelpa, ap ēku tika nojauktas daudzas piebūves. 1884. gadā vācu ērģeļbūves firma “E.F.Walker&Co” baznīcā iebūvēja slavenās Doma ērģeles, kas tolaik bija lielākās pasaulē - 6768 koka un metāla stabules. No 1881. gada līdz 1914. gadam norisinājās Vēstures un senatnes pētītāju biedrības Rīgas Doma būvnodaļas veiktie remonta un restaurācijas darbi baznīcā un krustejā. 1888.—1891. gados virs krustejām izbūvēja telpas Rīgas muzejam un arhīvam (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs). No 1888. gada Rīgas Doms bija Vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienības īpašums, ierakstīts zemesgrāmatā uz Doma baznīcas vārda.

Doma koncertzāle[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 1959. gada līdz 1962. gadam Doms tika pielāgots koncertzāles vajadzībām: veikts ērģeļu kapitālais remonts, tika demontēts altāris un ievietoti krēsli ar skatu uz ērģelēm. Dienvidu spārnā izvietoja Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, visu ēku nododot muzeja pārziņā. 1981.—1984. gados pēc LPSR valdības pasūtījuma Nīderlandes ērģeļbūves firma „Flentrop Orgelbouw Zaandam” veica ērģeļu rekonstrukciju. Paralēli tika veikti interjera restaurācijas darbi un rekonstruētas inženierkomunikācijas, nomainīts torņa smailes vara apšuvums, abu galeriju margas, izgatavots jauns gailis un restaurēta lode, iekārtota torņa automātiskās ugunsdzēšanas sistēma, uzstādītas iekārtas gaisa kondicionēšanai zālē un tornī izbūvētas telpas to izvietošanai. 1989.-1990. gados pie baznīcas sienas izveidoja plašu padziļinājumu, norokot ap 3 m biezo gadsimtos uzkrāto kultūrslāni, kas ļauj uztvert Doma baznīcas sākotnējos apjomus un redzēt XIII gs. būvētos pamatus.

Mūsdienās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gadā, atjaunojoties Latvijas Republikai, ēka nonāca LELB rīcībā. 1992. gadā LR Augstākā padome noteica, ka likums «Par īpašumu atdošanu reliģiskām organizācijām» neattiecas uz valstij īpaši nozīmīgo kultūras pieminekli, Rīgas Domu, kura statuss jānosaka ar īpašu likumu, kuru pieņēma vēlāk[4], atzīstot "Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašumtiesības uz tās vēsturisko īpašumu — Rīgas Domu un tam piesaistīto zemesgabalu, izņemot Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ēku un tai piesaistīto zemesgabalu". Nepietiekami kvalitatīvas ēkas uzturēšanas dēļ ēkas tehniskais stāvoklis strauji pasliktinājās. 2004. gada 7. jūnijā LR kultūras ministre Helēna Demakova uzdeva uz pārbaudes laiku slēgt Rīgas Domu, jo ēkas izpētē tika konstatēts, ka jebkurā brīdī var krist Doma vidējā kolonna.[5] 2005. gadā Rīgas Domu iekļāva Pasaules pieminekļu fonda 2006. gada 100 apdraudētāko objektu sarakstā. Kopš 2011. gada notiek baznīcas restaurācijas darbi.[6]

Rīgas Domā aktīvi darbojas Doma draudze. Svētdienās un darbadienu rītos notiek regulāri dievkalpojumi. Valsts svētkos un dažādos valsts mēroga pasākumos Rīgas Domā notiek īpaši dievkalpojumi. Rīgas Doms turpina darboties arī kā koncertzāle.

Attēlu galerija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rīgas Doms / Doma vēsture, doms.lv
  2. Zilgalvis J., Tapiņa I., Šnē A. 100 apdraudētākie kultūras pieminekļi Latvijā. - VKPAI: Rīga, 2004.
  3. Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. — A.K.A.: Jūrmala, 2001., - 34. lpp., ISBN 978-9984-548-00-7
  4. Doma baznīcas un klostera ansambļa likums
  5. Rīgas Doma draudze nevēlas pamest savu baznīcu
  6. Kā notiek Rīgas Doma baznīcas restaurācija Diena.lv

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rīgas Doma vitrāžas. / sast. Maija Stefane; teksta aut. Ojārs Spārītis - Rīga, 1997. - 102 lpp.

Ārējas saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]