Latvijas Sociālistiskā partija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas Sociālistiskā partija
Vadītājs Alfrēds Rubiks
Dibināta 1994. gadā
Apvienojusies ar Saskaņa
(veido apvienību Saskaņas Centrs)
Galvenā mītne Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Ideoloģija Sociālisms,
Komunisms
Politiskā pozīcija kreisa
Starptautiskās filiāles Padomju Savienības komunistiskā partija
Eiropas filiāles Komunistu un strādnieku pušu iniciatīva Eiropā
Oficiālās krāsas Sarkana
Saeima
(Saskaņa frakcijā)
2 / 100
Eiroparlaments
0 / 8
Valdība
0 / 14
Rīgas dome
(Saskaņa frakcijā)
4 / 60
Mājaslapa
www.latsocpartija.lv

Latvijas Sociālistiskā partija (LSP, krievu: Социалистическая партия Латвии) ir komunistiskā politiskā partija Latvijā, kas kopā ar partiju "Saskaņa" veido apvienību "Saskaņas Centrs".

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Partija ir dibināta 1994. gadā. Tās pirmais priekšsēdētājs bija Filips Stroganovs. 1994. gadā LSP saraksts ieguva 4 vietas Rīgas domē, bet 1995. gadā — 5 mandātus Saeimā. 1996. gadā, norobežojoties no "Līdztiesības", partijai palika 3 deputāti (Aleksandrs Golubovs, Martijans Bekasovs, Oļegs Deņisovs). 1997. gadā Rīgas domes vēlēšanās par deputātu no LSP kļuva I. Ivanovs. No 1998. līdz 2003. gadam LSP bija apvienības PCTVL dalībniece. Piedaloties 1998. gada Saeimas vēlēšanās PCTVL sastāvā, LSP saņēma 4 vietas (A. Golubovs, M. Bekasovs, O. Deņisovs, B. Rastopirkins) no 16 apvienībai kopā. Kopš 1999. gada partijas priekšsēdētājs ir Alfrēds Rubiks. 2001. gadā no PCTVL saraksta Rīgas Domē bija ievēlēti 13 deputāti. Vienīgais LSP pārstāvis to vidū bija I. Ivanovs. 2002. gadā PCTVL Saeimas vēlēšanās ieguva 25 vietas. To starpā bija ievēlēti 5 LSP pārstāvji — A. Golubovs, M. Bekasovs, O. Deņisovs, N. Kabanovs un S. Fjodorovs. 2003. gadā, partijai izstājoties no PCTVL, no tās aizgāja daļa biedru ar Nikolaju Kabanovu priekšgalā. LSP frakcijas Saeimā eksistencei nepieciešamo piekto deputātu piekrita "komandēt" pie sociālistiem Tautas Saskaņas partija. 2004. gadā Eiroparlamenta vēlēšanās partija ieguva 1,6% balsu, nepārvarot 5% barjeru. 2005. gadā LSP Rīgas Domes vēlēšanām izvirzīja ar apvienību "Dzimtene" apvienotu sarakstu, no kura bija ievēlēti 8 deputāti. No tiem sociālistu pārstāvji bija partijas priekšsēdētāja dēls Artūrs Rubiks (kas sarakstā bija pirmais un guva visvairāk plusu no vēlētājiem), I. Ivanovs un Igors Zujevs. 2005. gada decembrī partija iestājās apvienībā "Saskaņas centrs", bet 2006. gadā, tās sastāvā piedaloties 9. Saeimas vēlēšanās, par Saeimas deputātiem kļuva sociālisti A. Golubovs, Ar. Rubiks, O. Deņisovs un S. Fjodorovs. 2011. g. 8. maijā divi tā saucamie "antifašisti", no kuriem viens ir Saskaņas Centra apvienībā esošās Latvijas Sociālistiskās partijas biedrs, apķēpā nacistu upuriem veltīto memoriālu Biķerniekos ar nacistiskiem simboliem un saukļiem.[1]

Vadība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSP 11. kongresā (18.10.2008.) par partijas priekšsēdētāju atkal kļuva Alfrēds Rubiks, par Revīzijas komisijas priekšsēdētāju — Viktors Fedotovs. Par Politpadomes sekretāriem tika ievēlēti Sergejs Hristoļubovs, Aleksandrs Golubovs un Vladimirs Frolovs.

Prese[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1999. g. vistuvākais LSP bija nedēļraksts "Будни".

Līdz 2001. gadam draudzīga partijai bija arī tās biedra V. Farbera vadītā dienas avīze "Панорама Латвии" (1991—2003).

No 2003. līdz 2006. g. partija regulāri izdeva mēnešrakstus "Latvijas Sociālists" un "Социалист Латвии" (2007.—2009. g. izdoti vēl 6 laidieni).

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Imants Mednis (2007). Partiju laiki Latvijā (1988-2002). — Rīga: Drukātava. ISBN 978-9984-798-20-2 — 367.—373. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]