Ķemeri

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Jūrmalas pilsētas daļu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Ķemeri (stacija).
Ķemeri
—  Pilsētas daļa  —
Ķemeru sanatorija 2009. gadā
Ķemeru sanatorija 2009. gadā
Ģerbonis: Ķemeri
Ģerbonis
Ķemeru novietojums JūrmalāĶemeru novietojums Jūrmalā
Koordinātas: 56°56′39″N 23°29′22″E / 56.94417, 23.48944
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pilsēta Jūrmala
Dibināti 1838. gadā
Pilsētas tiesības 1928. gadā
Iekļauti Jūrmalā 1959. gadā
Platība
 - Kopējā 13,8 km²
Augstums vjl m
Iedzīvotāji (2008)[1]
 - kopā 1 962
 - blīvums 142,2/km²

Ķemeri ir Jūrmalas pilsētas daļa. No 1928. līdz 1959. gadam Ķemeri bija atsevišķa pilsēta.

Atrodas 6 km no jūras starp ezeriem un purviem, kas bagāti ar sēravotiem. Tāpēc Ķemeru attīstība saistīta sērūdeņu dziedniecisko īpašību izmantošanu. Ķemeru kūrorta teritorijā ir vairāk nekā 30 sērūdeņraža avotu un bagātīgi ārstniecisku kūdras un sapropeļa dūņu krājumi (Kaņiera ezerā). 1997. gadā izveidots Ķemeru nacionālais parks, kura administratīvais centrs atrodas Ķemeros.

Ar pārējo Jūrmalu un Rīgu saista elektriskais dzelzceļš un Rīgas- Ventspils autoceļš. Ķemeri atrodas 44 km no Rīgas.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielais Ķemeru purvs
Ķemeru kūrorts pirms Pirmā pasaules kara.
Ķemeru viesnīca 1938. gadā.

Vēsturiski Ķemeru teritorija līdz 18. gadsimta beigām atradās Kurzemes hercogistes sastāvā. Tautas dziedniecībā izmantotie Ķemeru sēravoti ārstiem bija pazīstami jau 18.gs. otrajā pusē un 19.gs. sākumā, kad uz šejieni ārstniecības nolūkos brauca sirgstošie Kurzemes hercogvalsts augstākās sabiedrības pārstāvji. Viņus uzņēma mežsargi, kuru mājās varēja apmesties un baudīt no purva avotiem atvesto dziedniecisko ūdeņu peldes. Vienu no mežsargiem sauca Ķemers, viņa vārds devis nosaukumu purvam un vēlāk kūrortam.

Ķemeru minerālūdeņu ķīmiskā analīze pirmoreiz veikta 1801. gadā Pēterburgā, pēc tam tos pētīja D. Grindelis, kura analīžu rezultāti tika publicēti.

Baltijas ģenerālgubernators grāfs Pālens ar Ķemeru minerālūdeņiem 1833.-1835. gadā dziedējās pats un, pārliecinājies par to labvēlīgo ietekmi, griezās pie Krievijas imperatora Nikolaja I pēc atbalsta. Imperators 1836. gadā Ķemeru dziedinātavai arī atvēlēja 700 ha valsts zemes, kas piederēja daļēji Vidzemes, daļēji Kurzemes guberņai. Veselības ūdeņu uzraudzīšanai tika izveidota īpaša komisija ģenerālgubernatora vadībā. Vēl Krievijas impērijas valdība piešķīra 100 000 rubļu ēku būvniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz Slokas - Tukuma lielceļam.

Pirmā valsts peldu iestāde atklāta 1838. gadā. Šis gads tiek uzskatīts par kūrorta dibināšanas gadu. Ķemeri (Kemmern) jau sākotnēji veidojušies kā balneoloģisks kūrorts, par kura attīstību arī turpmāk rūpes uzņēmās valsts. Pirmie Ķemeru kūrorta ārsti bija Gotfrīds H. fon Magnuss (1840-1844), Georgs Reinholds Gvido Girgensons (1844-1855), Ernests Merķelis (1855-1863), Roberts Ferdinands Kofskis (1864-1877).[2]

Krievijas impērijā kūrorts bija visai iecienīts — 1912. gadā tika atklāta tiešā dzelzceļa satiksme Ķemeri - Maskava. Satiksmei ar Jaunķemeru jūrmalu tika izveidots elektriskais tramvajs. Pirms Pirmā Pasaules kara Ķemeru kūrortā ārstēto cilvēku skaits sasniedza pat 8300 gadā. Jau pirmajā kara gadā frontes līnija vairākus gadus gāja cauri Ķemeru purvam un Tīreļpurvam, šeit vairākkārt notika aktīva karadarbība un kūrortu izpostīja. Jau 1915. gadā elektriskā tramvaja vagoni tika pārvietoti uz Staraja Rusas pilsētu Krievijā. 1919. gadā Ķemeros notika arī latviešu strēlnieku cīņas ar bermontiešiem.

Pēc Pirmā pasaules kara kūrorta dzīve tomēr strauji atjaunojās. Līdzīgi Siguldai un Ogrei, Ķemeri bija iemīļota rīdzinieku atpūtas vieta. 1924. gadā tika uzcelta moderna peldiestāde ar dūņu vannām, 1929. gadā ūdenstornis ar skatu laukumu, 1933. gadā mežā pie ceļa uz Jaunķemeriem tika atklāts sporta un atpūtas komplekss, kas vēlāk tika pārveidots par smalku restorānu "Jautrais ods". 1928.gadā Ķemeriem tika piešķirtas pilsētas tiesības. Visbeidzot 1936. gadā Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis svinīgi atklāja vienu no tā laika prestižākajām celtnēm Latvijā - viesnīcu "Ķemeri" ar 100 komfortablām istabām un greznu halli (arhitekts Eižens Laube).

Pēc Otrā Pasaules kara Ķemerus pasludināja par Vissavienības nozīmes kūrortu, 1951. gada oktobrī atklāja elektriskā dzelzceļa satiksmi ar Rīgu. 1959. gadā Ķemeru pilsētu iekļāva jaunizveidotās pilsētas Jūrmalas sastāvā.

Sanatorijas Ķemeros un šo sanatoriju pēcnācējas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS laikos Ķemeros bija vairākas sanatorijas, dažas no tām - sanatorija "Ķemeri," sanatorija "Latvija" (pēcpadomju laikā pārdēvēta kā sanatorija "Līva"). Lai arī Ķemeros vairs nav saglabājusies neviena sanatorija, sanatorijai ir divas "pēcnācējas" Jaunķemeros, kuras joprojām turpina dziedniecību ar Ķemeru sēravotiem un dūņām - kūrorta rehabilitācijas centrs (sanatorija) "Jaunķemeri" un sanatorija "Jantarnij bereg," kas pieder Krievijas Federācijas Prezidenta lietu pārvaldei un ir atveseļošanās kompleksa "BOR" filiāle. Abas šīs "pēcnācējas" ir pieejamas visiem cilvēkiem.[nepieciešama atsauce] Sanatorijā "Jaunķemeri" ir arī atvēries bērnu slimību ārstēšanas un profilakses profils, līdz ar to sanatorija tagad ir atvērta bērnu ārstēšanai un atpūtai.

Pirmā pasaules kara kapi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie Ķemeru luterāņu baznīcas A. Upīša ielā 18 atrodas arhitekta Eižena Laubes projektēts piemineklis (1925) Pirmajā pasaules karā (1915.-1917. gadā) kritušajiem 80 latviešu strēlniekiem. Te ir atsevišķi iekārtotas apbedījumu vietas ar piemiņas plāksnēm. 1919. gadā te apglabāti arī četri Latvijas brīvības cīņās kritušie kapteiņa Zolta rotas karavīri.

Parkā pie Ķemeru pareizticīgo baznīcas apglabāti 1915.-1917. gadā kritušie 97 krievu karavīri, uzstādīts piemineklis - krusts (1925). Ķemeru vecajos (Liepmežnieku) kapos, Ķemeru mežniecības Fazānu iecirknī, apglabāti Pirmajā pasaules karā (1915.-1917. gadā) kritušie 12 vācu karavīri, tagad Slampes pagasta teritorijā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojums
  2. Jānis Stradiņš. „Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā". Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga: 2009., 395.-401. lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Ķemeri