Lielā atkāpšanās (1915)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Frontes līnija 1915. gada maijā, jūnijā un gada beigās

Lielā atkāpšanās bija Krievijas impērijas armijas veikta stratēģiska atkāpšanās operācija 1915. gada vasarā, Pirmā pasaules kara laikā. Atkāpšanās notika, baidoties no iespējama krievu armiju aplenkuma, ko izraisīja galvenokārt Vācijas impērijas spēku uzbrukums Galīcijā un Polijas karalistē. Atkāpšanās rezultātā Krievija zaudēja arī Kurzemes guberņu. Lielās atkāpšanās laikā Krievija zaudēja 500 000 nogalināto un ievainoto un gandrīz 1 miljonu gūstā kritušo.

Situācija kara pirmajos mēnešos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sekojot Antantes valstu stratēģijai, pēc Vācijas uzbrukuma Francijai, Krievijas milzīgā armija iebruktu Vācijā, kur sakautu vācu armijas, ļaujot frančiem atsist vācu galveno spēku uzbrukumu un sakaut Vāciju pilnībā. Krievijas armijas bija sadalītas Ziemeļrietumu frontē, kas koncentrējās uz Vāciju un Dienvidrietumu frontē, kas vērsās pret Austroungāriju. Tās abas atdalīja plašie Pripetes purvi.

Sākoties karam, Krievijas Dienvidrietumu frontes uzbrukums Austroungārijai noritēja veiksmīgi, krieviem gūstot vairākas uzvaras, ieņemot Ļvovu un visu Galīciju. Taču galvenais krievu Ziemeļrietumu iebrukums Austrmprūsijā beidzās ar sakāvi. Aleksandra Samsonova komandēto 2. armiju iznīcināja Tannenbergas kaujā, bet Pāvela fon Rennenkampfa 1. armija ar smagiem zaudējumiem atkāpās pēc kaujas pie Mazūrijas ezeriem. Krievu armijai izdevās atsist vāciešu uzbrukumu Lietuvas un Varšavas virzienā un pāriet uzbrukumā Krakovas virzienā, kas beidzās ar neveiksmīgu vāciešu pretuzbrukumu novembrī pie Lodzas, kura laikā vāciešu armija pat nokļuva krievu aplenkumā, bet veiksmīgi no tā izlauzās. Ar vāciešu palīdzību austroungāriem izdevās atsist krievu uzbrukumu Krakovai 1914. gada decembrī.[1]

Pirms pozīciju kara sākuma, visās Eiropas armijās valdīja teorija par ātriem uzbrukumiem un pretuzbrukumiem, kuru uzdevums ir iznīcināt pretinieka armiju, nevis ieņemt teritoriju. Aizsardzību bieži atstāja novārtā. Modernajā karā tas nozīmēja, ka jau kara pirmajos mēnešos tika nogalināti, aplenkti un sagūstīti pāris miljoni karavīru. Krievijas armijas labākās daļas šādi tika zaudētas Austrumprūsijā, kamēr Austroungārija Galīcijā zaudēja gandrīz pusi savas armijas, kur nogalinot un saņemot gūstā gandrīz miljonu kareivju un virsnieku, krievi sasniedza Karpatus, un draudēja ar iebrukumu Ungārijas karalistē.

Vāciešu neveiksmīgie pretuzbrukumi Polijā bija nesuši lielus zaudējumus vāciešiem, bet vienlaikus ļāva tiem labāk iepazīties ar krievu armijas problēmām - lēno spēku pārvietošanu un birokratizēto virsnieku lēmumu pieņemšanas procesu. Atklājās arī krievu artilērijas problēmas - tiem bija mazāk lielgabalu un tiem trūka lādiņu, jo Krievija bija gatavojusies īsam karam. Kara sākumā Krievija ražoja 35 000 lādiņus mēnesī, kamēr dienā tika izšauti 45 000 lādiņu.[1]

Arī Austroungārijas armijā akūti trūka artilērijas lādiņu, un papildus problēmas radīja slāvu tautu kareivju lojalitāte. Čehu vienības bieži dezertēja un padevās krieviem. Pēc austroungāru neveiksmes, Vācija piedāvāja austrumu frontē izveidot vienotu komandas struktūru, taču austroungāri tam pretojās, nevēloties nonākt vāciešu pakļautībā.

Krievijas virspavēlniecībā valdīja divi viedokļi par turpmāko uzbrukumu virzieniem. Iebrukums Ungārijā ar mērķi ieņemt Vīni varētu izraisīt Austroungārijas sabrukumu vai padošanos. Tikmēr Austrumprūsijas okupācija būtu smags psiholoģiskais trieciens Prūsijai un Vācijai. 1915. gada janvārī krievi izlēma par labu uzbrukumam Austrumprūsijai, taču februāra sākumā vācieši pirmie veica uzbrukumu, iznīcinot lielu daļu šeit izvietotās armijas.

Galīcijā, 1915. gada 22. martā pēc vairāku mēnešu aplenkuma krieviem padevās Pšemislas cietoksnis ar gandrīz 150 000 kareivju.

Uzbrukums un atkāpšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai atgūtu savas pozīcijas, austroungāri ļāva vāciešiem izplānot un īstenot pretuzbrukumu Galīcijā. Šim uzbrukumam izveidoja 11. armiju ģenerāļa Augusta fon Makenzena vadībā. Viņa armija saņēma spēcīgu artilērijas papildinājumu.

2. maija rītā ar austroungāru atbalstu sākās Makenzena uzbrukums krievu 3. armijai. Gorlices-Tarnovas ofensīvu ievadīja četras stundas ilga artilērijas apšaude, kas sagrāva vāji nostiprinātās krievu priekšējās līnijas. Šī taktika turpinājās visu uzbrukuma laiku - krievu kājnieku pretestību sagrāva lielkalibra artilērija, kam sekoja vācu un austroungāru kājnieku vienību uzbrukumi. Nelielās krievu artilērijas vienības lādiņu trūkuma dēļ izrādīja minimālu pretestību. Sešu dienu laikā vācieši pavirzījās uz priekšu par 40 kilometriem.

3 armijai atkāpjoties, lai nenokļūtu ielenkumā, atkāpties pavēlēja arī tai blakus esošajām krievu vienībām. Tas samazināja aplenkuma iespējas, taču noveda pie atkāpšanās visā frontē. Pēc pauzes, kas bija nepieciešama spēku papildināšanai, vācieši 24. maijā atsāka uzbrukumu, un 3. jūnijā vācieši ieņēma vāji aizsargāto Pšemislas cietoksni.

Jūnija sākumā Makenzena armija saņēma papildinājumus un to pārsauca par Bugas armiju, kuras uzbrukuma mērķi novirzīja uz ziemeļiem - Brestļitovsku. Vienlaikus vācu 12. armija no Austrumprūsijas puses saņēma uzdevumu uzbrukt dienvidu virzienā. Abu armiju mērķis bija izveidot milzīgu Polijas katlu, aplencot un iznīcinot šeit esošo 1., 2. un 4. krievu armiju.

13. jūnijā sākās vāciešu un austroungāru Bugas ofensīva Ļvovas virzienā, kuru krievi pameta 22. jūnijā. No 23. līdz 27. jūnijam vācieši šķērsoja Dņestru, taču jūlija sākumā viņus atmeta atpakaļ.

22. jūnijā (5. jūlijā jaunajā stilā) Krievijas virspavēlniecība sāk plānot atkāpšanos no Polijas. Ne tikai bailes no aplenkuma Polijā, bet arī lielie zaudējumi Galīcijā un vispārējais bruņojuma trūkums noteica, ka krievu armija nespēja veikt esošo pozīciju aizsardzību.

Jūlija sākumā krievi atkāpās uz Demblinas-Ļubļinas-Helmas līniju.

Vācieši atsāka jau aprīlī iesākto Kurzemes ofensīvu, kas izraisīja paniku par drīzu Rīgas ieņemšanu, kam varētu sekot uzbrukums Pleskavas un galvaspilsētas Petrogradas virzienā. 4. augustā (17. augustā) no Ziemeļrietumu frontes izdala atsevišķu Ziemeļu fronti, kas darbojas mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā, aizsargājot Petrogradu.

30. jūnijā (13. jūlijā jaunajā stilā) sākās vāciešu Narevas ofensīva, kas divas dienas vēlāk sasniedza Narevas upi un piespieda krievu 1. un 12 armiju atkāpties. Nepieciešamība papildināt spēkus un munīciju palēnināja vāciešu uzbrukumu. Arī Austroungārijas un vāciešu Dienvidu armijas uzbrukums sākās 30. jūnijā (13. jūlijā), radīja lielus zaudējumus, taču nesalauza krievu pretestību. Taču kopējie vāciešu un austroungāru uzbrukumi visā frontes garumā pakāpeniski pasliktināja krievu pozīcijas. Abas puses cieta lielus zaudējumus, kurus tikai daļēji izdevās nosegt ar rezervēm.

9. jūlijā (22. jūlijā) vācieši šķērsoja Vislu. Augustā krievi pameta Demblinas cietoksni. 22. jūlijā (4. augustā) vācu 12. armija ieņēma Varšavu. 2. un 4. armiju no Polijas izdevās evakuēt pa dzelzceļu. Lielie aizsardzības cietokšņi pirms pamešanas tika uzspridzināti, taču Novo Georgijevskas cietoksnī pie Varšavas palika lieli artilērijas lādiņu krājumi. 13. augustā (26. augustā) krīt Brestļitovska. Ipašas uzbrukuma operācijas rezultātā 3. septembrī (16. septembrī) vācieši ieņem Viļņu. Ap šo laiku vāciešu un austroungāru ofensīva zaudēja spēku, jo visas armijas bija cietušas lielus zaudējumus, tām trūka munīcijas un pārtikas.

Ņemot vērā milzīgos zaudējumus un pieaugošo kritiku, 1915. gada 23. augustā lielkņazu Nikolaju Nikolajeviču atcēla no amata un nosūtīja uz Kaukāza fronti. Armijas virspavēlnieka pienākumus uzņēmās Nikolajs II.

Atkāpjoties, krievu virspavēlniecība pavēlēja evakuēt civiliedzīvotājus, nodedzināt ēkas un labības laukus. Īpaši cieta šo reģionu ebreji, pret kuriem sarīkoja pogromus. Cieta arī Krievijā dzīvojošie poļi un vācieši, kurus uzskatīja par nodevējiem un spiegiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]