23. Gaujas policijas bataljons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
23. Gaujas policijas bataljons
Ordnungspolizei flag.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1942-1945
Pakļautība SS un policijas vadītājs Ostlandē
Kampfgruppe Giesecke
VI SS korpuss
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Militārās operācijas Sardžu dienests Ukrainā
Partizānu apkarošana Baltkrievijā
Bauskas aizstāvība
Cīņas Kurzemes cietoksnī
Komandieri
Komandieri Kristaps Brigaders

23. Gaujas policijas bataljons (vācu: 23. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza ar padošanos Kurzemes cietoksnī pēc Lielvācijas kapitulācijas 1945. gada maijā.[1]

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

23. Gaujas policijas bataljonu saformēja kapteinis Kristaps Brigaders 1942. gada 25. februārī Rīgā, Bolderājā. Pēc bataljona izveides tajā bija 15 virsnieki, 67 instruktori un 423 kareivji, vadošais sastāvs bija šāds:

Bataljona komandieris - kapteinis Kārlis Gerbers

  • 1. rotas komandieris - virsleitnants Kļaviņš
  • 2. rotas komandieris - virsleitnants Skurulis
  • 3. rotas komandieris - virsleitnants Kondrats
  • 4. rotas komandieris - kapteinis Vītoliņš

Līdz 1942. gada maijam bataljons izveda ierindas, ieroču un kaujas apmācības Bolderājā.[1]

Dienesta gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

23. Gaujas bataljona karavīri ceļā uz Ukrainu 1942. gada maijā ešalonā saņem pārtiku.

12. maijā bataljons izbrauca uz Ukrainu un pēc divu nedēļu ceļa 26. maijā ieradās Dņepropetrovskā. Bataljona štābu novietoja pilsētā, taču apakšvienības sadalīja līdz vada izmēram un izvietoja ap 100 km zonā gar ceļu uz Rostovu, pienākumos ietilpa ceļa darbos nodarbināto vietējo iedzīvotāju uzraudzīšana. Karstajā klimatā un neparastas pārtikas iespaidā plaši izplatījās dizentērija, 4. rota cieta arī no tīfa.

Ceļa būvē bataljonu beidza nodarbināt 1942. gada decembrī, pēc tam tas vairākus mēnešus pavadīja pilnīgā bezdarbībā, daļēji jo vājās apgādes dēļ nebija izsniegtas jaunas formas nodilušo vietā; daļai vīru trūka pat bikšu. Jaunas formas izsniedza tikai 1943. gada pavasarī, atstājot Latvijas armijas dienesta pakāpju apzīmējumus. 1943. gada februārī bataljons saņēma papildinājumus no izformētā 27. Burtnieku bataljona, bet martā bataljona vienības pārcēla uz Zaporožji uzraudzīt tanku grāvju un bunkuru būves darbus, štābam paliekot Dņepropetrovskā. Pēc pāris mēnešiem visu bataljonu apvienoja atpakaļ, kopskaitā ap 300 vīrus, un nosūtīja uz Kerču uzraudzīt tilta būves darbus pāri Kerčas jūras šaurumam.

23. Gaujas bataljona karavīri Ukrainas stepē 1942. g. vasarā.

Oktobrī, frontei pietuvojoties Kerčai, bataljons ar vienu no pēdējiem vilcienu sastāviem tika evakuēts un caur Rumāniju nonāca Brestas rajonā, Baltkrievijā kur tika nozīmēts partizānu apkarošanā. 1944. gada janvārī bataljonu, ap 140 vīru sastāvā, piedalīja kādam vācu policijas pulkam un novietoja frontē Rovnas rajonā, kur tam bija jāsedz ap 6 km plaša frontes josla, ko, nepietiekošā personālsastāva dēļ, bataljons nespēja izdarīt un ienaidniekam šajā sektorā izdevās fronti pāriet. Pēc šī incidenta bataljonu no februāra beigās frontes atsauca un 2. martā tas atgriezās Rīgā.

Rīgā bataljonu papildināja ar jauniesauktajiem līdz pilnam sastāvam un 4. aprīlī nosūtīja uz Abrenes rajonu vietējo iedzīvotāju aizsardzībai no partizāniem. Jūlija beigās bataljonu pārvietoja uz Zemgali, kur to piesaistīja 215. vācu kājnieku divīzijai un iesaistīja Bauskas aizstāvības kaujās ģenerāļa Gīzekes kaujas grupas sastāvā (Kampfgruppe Giesecke). Kauju laikā bataljons tika ielenkts, taču ar smagiem zaudējumiem tam izdevās izlauzties un atiet Lielvārdes virzienā. Lielvārdē bataljons tika pakļauts VI SS korpusam un kopā ar to nonāca Kurzemes cietoksnī, kur 1945. gada februārī atradās frontes posmā starp Irlavu un Grenčiem, ierindā bija ap 350 vīru. 1945. gada 8. maijā pēc Lielvācijas kapitulācijas 23. Gaujas bataljons nonāca gūstā.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 169. lpp