26. Tukuma policijas bataljons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
26. Tukuma policijas bataljons
Ordnungspolizei flag.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1942-1943
Pakļautība SS un policijas vadītājs Ostlandē
Policijas pulks Barkholt
1. vācu gaisa spēku lauka divīzija
58. vācu kājnieku divīzija
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Militārās operācijas Partizānu apkarošana un sardžu dienests Baltkrievijā
Cīņas Novgorodas frontē
Komandieri
Komandieri Alfrēds Gredzens
Kārlis Aperāts
Karls Vihmans

26. Tukuma policijas bataljons (vācu: 26. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza 1943. gada 19. aprīlī ar iekļaušanu 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādē kā 43. pulka II bataljons.[1]

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

26. Tukuma policijas bataljonu izveidoja pulkvežleitnants Alfrēds Gredzens 1942. gada 26. martā Tukumā un Jaunmokās no Tukuma, Bauskas un Jelgavas apriņķa brīvprātīgajiem. Izveidošanas brīdī bataljona vadība bija šāda:

Bataljona komandieris - pulkvežleitnants Alfrēds Gredzens

  • 1. rotas komandieris — nav zināms
  • 2. rotas komandieris — kapteinis Cīrulis
  • 3. rotas komandieris — kapteinis Rudzītis

Bataljons izmantoja Latvijas armijas formas tērpus un dienesta pakāpju apzīmējumus, uzkabe bija latviešu un angļu no Brīvības cīņu perioda, kā arī čehu bruņu cepures. Mācības notika pēc Latvijas armijas reglamenta, tostarp tika izvesta ierindas mācība, kaujas mācības, nakts mācības un arī nelieli manevri. Ieroči sākotnēji bija tikai krievu un čehu, pie tam nepietiekošā daudzumā.

Jūnija sākumā 2. rotas kaprālis Žanis Butkus no atvaļinājuma atgriezās ar smago automašīnu, kas bija pilna ar granātām, munīciju, kā arī 2 krievu mašīnpistolēm un 5 patšautenēm. Ieroči tika slēpti no vācu vadības līdz izbraukšanai.[1]

Dienesta gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pavēli izbraukt uz Baltkrieviju bataljons saņēma 1942. gada jūnija pirmajās dienās, ceļā bataljona vienības devās starp 12. un 19. jūniju, dodoties uz Parafjanovo staciju, Begomļas-Pļeščeņicu rajonā, štābs ieradās tikai 27. jūnijā. Šajā brīdī bataljonā bija 473 vīri. Pēc ierašanās bataljons no Rīgas saņēma arī divus zilos autobusus. Sākotnē bataljons veica sardžu dienestu, taču no 9. jūlija tika iesaistīts partizānu apkarošanā, sākotnēji Berezinas upes iztekas rajonā.

Pret partizānu operāciju laikā veikti arī sarežģīti pretizlūkošanas uzdevumi - virsniekvietnieks Ādamsons, pārģērbies par krievu zemnieku, iefiltrējies partizānu brigādē kā Maskavas emisārs un 24 stundas tur nodzīvojis, iegūstot informāciju par partizānu ziņotājiem vācu sakaru centrālē.[1]

1942. gada augusta beigās 26. Tukuma bataljonu piesaistīja plašākas pretpartizānu akcijas veikšanai, kas pazīstama kā Purva drudzis (vācu: Sumpffieber). Tajā kopumā piedalījās ap 2300 Waffen-SS vīri, 3750 kārtības policijai pakļautu vīru un ap 800 SD vīru. Operācijas laikā 389 partizāni tika nogalināti cīņās, 1274 aizdomās turētas personas notiesātas un nošautas un 2350 ebrejiem izpildīts nāvessods. Operācija sākās 24. augustā un uz tās laiku bataljonu iekļāva policijas pulkā Barkholts (Barkholt).

25. augustā tika nomainīts bataljons komandieris, vadību pagaidu kārtībā uzņēmās 3. rotas komandieris kapteinis Rudzītis, un 26. bataljons piedalījās pirmajā apakšoperācijā Sumpffieber-Nord Treuenfeld 1, turklāt 24. Talsu bataljonam un 26. bataljonam bija jānosprosto līnija Polova–Kašele–Osoveca–Domžerici–Kraiska rietumos no Postrehces. 26. augustā 26. bataljonu pārvietoja uz Nidālu un Brodiem, kur to iesaistīja Sumpffieber 4. apakšoperācijā Sumpffieber-Nord Barkholt, ķemmējot mežus Mostičkas, Čemku un Miļnicas apkārtnē. Līdz akcijas noslēgumam 28. augustā 26. bataljons ar partizāniem praktiski nesaskārās, operācijas beigās ziņojot tikai par vienu nošautu ienaidnieku.[2]

6. septembrī ieradās jaunais komandieri pulkvežleitnants Kārlis Aperāts un bataljons tika pārvietots uz Tuhoviču, bet 16. septembrī bataljonu atkal pārsvieda uz Čemioli, kur kopā ar 18. Kurzemes bataljonu iesaistīja mežu ķemmēšanā un dzelzceļa apsardzē. 23. un 25. septembrī bataljona vienības pārveda uz Kopiļu, kur atkal tika izmantots partizānu apkarošanā. 31. oktobrī bataljonu pārcēla uz Kozekovas rajonu, kur tas tika izmantots cīņā pret ievērojamiem partizānu spēkiem. 6. novembrī bataljons tika nozīmēts Minskas aizsardzībai, jo vācu vadība ticēja, ka Oktobra revolūcijas gadadienā ienaidnieks mēģinās pilsētu ieņemt.

1942. g. 12. novembrī bataljons ešelonā izbrauca uz Rīgu, taču tika novirzīts uz Krāslavu, kur bataljons saņēma ziemas apģērbu un lietotus vācu formastērpus. 18. novembrī pienāca pavēle doties uz Novgorodas rajona Ilmeņa ezera apkaimi. 23. novembra rītā sasniedza Grigorovo staciju, ap 3 km no Novgorodas, un uzreiz ieņēma pozīcijas frontē. Tika izsniegti vācu gaisa spēku formas mēteļi, bataljons bija pakļauts 1. vācu gaisa spēku lauka divīzijas vadībai. Savā frontes sektorā bataljons piedalījās lokalizētās cīņās ar ienaidnieku un veica izlūkgājienus. 6. martā bataljonu pakļāva 58. vācu kājnieku divīzijas štābam, starp bataljona vienībām frontē novietoja vācu karavīrus, bataljonu izklīdinot. No 9. — 11. martam ienaidnieks veica masveida uzbrukumu 58. divīzijas sektorā, zaudējot ap 11 000 kritušo, cīņās piedalījās arī 26. bataljona 1. rota.

28. un 29. martā bataljona 2. un 3. rota tika pārcelta uz Krasnoje Selo pie Ļeņingradas, arī pārējās vienības ieradās tuvāko dienu laikā. 9. aprīlī bataljonu pārvietoja uz Dudergofu-Ost, kur tika uzsāktas apmācības pirms iekļaušanas latviešu leģionā.

26. Tukuma bataljons 1943. gada 19. aprīlī tika iekļauts 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādes 43. ieroču SS grenadieru pulkā kā II bataljons.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 152. lpp.
  2. Kārlis Kangeris, "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā" (2004) 338. lpp