322-F. latviešu policijas bataljons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
322-F. latviešu policijas bataljons
Ordnungspolizei flag.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1944-1945
Pakļautība SS un policijas vadītājs Ostlandē
19. ieroču SS grenadieru divīzija
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Militārās operācijas Bauskas aizstāvība
Kaujas Kurzemes cietoksnī
Komandieri
Komandieri Kārlis Gerbers
Alfons Ķikuts

322-F. latviešu policijas bataljons (vācu: 322-F. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza ar padošanos Kurzemes cietoksnī pēc Lielvācijas kapitulācijas 1945. gada maijā.[1]

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

322-F. latviešu policijas bataljonu saformēja pulkvežleitnants Kārlis Gerbers 1944. gada 23. jūlijā Bolderājā no 20-E. Rīgas bataljona un policijas vienību instruktoru skolas Bolderājā kadriem. Pēc bataljona izveides tajā bija 26 virsnieki, 141 instruktori un 488 kareivji, vadošais sastāvs bija šāds:

Bataljona komandieris — pulkvežleitnants Kārlis Gerbers

  • 1. rotas komandieris — kapteinis Elsis
  • 2. rotas komandieris — virsleitnants Ozols
  • 3. rotas komandieris — virsleitnants Balodis
  • 4. rotas komandieris —- kapteinis Roga

Lai arī apmācībai tika solītas 6 nedēļas, bataljons jau 25. jūlijā saņēma pavēli rīt no rīta būt gatavībā izbraukt uz Bausku.[1]

Dienesta gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

26. jūlija rītā atklājās, ka transporta ietilpība ļauj pārvietot tikai pusi no bataljona karavīriem. Uz Bausku devās 2. un 4. rota, kā arī pats komandieris pulkvežleitnants Gerbers. Pēc ierašanās Bauskā abas rotas nekavējoties pārvaldībā ņēma pilsētas aizsardzību vadošais vācu SS un policijas ģenerālis Gustavs Gīseke, nozīmējot tās aizsardzībai 25 km uz dienvidiem no Bauskas pie Vašķiem, Lietuvas teritorijā, šeit bataljons piedalījās aizsardzības kaujās līdz 29. jūlijam, kad tika pārcelts uz līniju Mūsas krastos posmā Bauska-Ceraukste-Brunava, šajā dienā arī evakuēja komandieri Gerberu, kas bija ievainots, un vadību uzņēmās kapteinis Ķikuts. Turpinot atkāpšanos, bataljons ieņēma pozīcijas starp Mūsu un Mēmeli posmā Krastakrogs—Vilks—Bungas, īpaši smagas cīņas šeit nācās izciest 20. augustā.

28. augustā bataljonā bija 9 virsnieki, 87 instruktori un 301 kareivis, vadošais sastāvs bija šāds:

Bataljona komandieris — pulkvežleitnants Alfons Ķikuts

  • 1. rotas komandieris — leitnants Lavenieks
  • 2. rotas komandieris — leitnants Remesis
  • 3. rotas komandieris — virsleitnants Briedis

9. septembrī bataljons atgāja uz Jaunsaules pagastu, 15. septembrī turpinot atkāpšanos, taču šajā posmā bataljonu pie Bārbeles Popjiem pārsteidza ienaidnieka tanki, nodarot ievērojamus materiālu un dzīvā spēka zaudējumus, tika zaudēti ap 230 no 400 vīriem. Pēc šī trieciena bataljons šķērsoja Daugavu un nonāca Ogrē, kur tika iesaistīts nocietinājumu izbūvē. 28. septembrī bataljons atkal šķērsoja Daugavu, šoreiz pie Ikšķiles un devās uz Olaines pusi, tur to iesaistīja nocietinājumu būvē Misas krastos. 13. oktobrī bataljons saņēma pavēli atiet pāri Tīreļpurvam uz Kurzemi, kur tas starp Dobeli un Džūksti atkal tika iesaistīts pozīciju izbūvē. Tālāk bataljona ceļš veda uz Tukuma apriņķi, kur tas no 24. oktobra izbūvēja pozīcijas gar Tukuma-Slokas ceļu.

27. oktobrī bataljonu nomainīja un visu novembri tas tika nodarbināts ierakumu darbos pie Vānes, Aizupes un Zemītes. Pēc tam bataljons pārcēlās uz Ādzeles muižu, dienvidos no Kuldīgas, kur tas pavadīja laiku būvējot ierakumus un tanku aizsprostus, tālāk sekoja pārdislocēšana uz Kabiles rajonu, kur bataljons būvēja Ventas upes aizstāvēšanai paredzētās pozicijās. Pēc darbu pabeigšanas bataljons novietojās Zentes muižas apkaimē. 6. Kurzemes lielkaujas laikā bataljonu, kura sastāvā bija 354 vīri, negaidīti novietoja frontē pie Blīdenes 19. ieroču SS grenadieru divīzijas flangā, kur tas piecas diennaktis izturēja smagu ienaidnieka uzbrukumu, zaudējot ap 40 kritušos un ievainotos. Pēc kaujas bataljons atgāja uz Vānes pusi, kur tika papildināts ar neapbruņotiem jauniesauktajiem un pakļauts 19. divīzijai kā būvbataljons artilērijas pozīciju izbūvē.

Pēc kapitulācijas bataljons 1945. gada 9. maija naktī devās uz Kabili, kur tā vīri izklīda.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 285. lpp