Alfrēds Riekstiņš (karavīrs)
- Šis raksts ir par karavīru. Par sabiedrisku darbinieku skatīt rakstu Alfrēds Riekstiņš (politiķis).
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Alfrēds Riekstiņš (dzimis 1913. gada 30. janvārī, miris 1952. gada 11. septembrī) bija latviešu karavīrs, Latviešu leģiona virsnieks, Dzelzs krusta Bruņinieka krusta kavalieris un ASV diversants. Kara beigās izceļojis uz Zviedriju, bet 1952. gadā kā ASV izlūkdienesta diversants atgriezās Latvijas PSR, taču operācija atklāta un Alfrēds Riekstiņš izdarīja pašnāvību.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis Sabilē 1913. gada 30. janvārī. Mācījās Sabiles pamatskolā, tad strādāja par laukstrādnieku. Dienēja Latvijas armijas 7.Siguldas kājnieku pulkā dižkareivja dienesta pakāpē.
Pēc Latvijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā 1940. gadā Riekstiņš slēpās mežā, bet pēc Vācu uzbrukuma sākuma 1941. gada 22. jūnijā iestājās Sabiles nacionālo partizānu vienībā. 1942. gada 2. martā brīvprātīgi iestājās 24. Talsu kārtības dienesta (policijas) bataljonā. Piedalījās partizānu apkarošanas operācijās Minskas apkārtnē un cīņās pret Sarkano armiju Ļeņingradas pievārtē. Beidza instruktoru kursus, paaugstināts par kaprāli. 1943. gada pavasarī latviešu leģiona 2. brigādes 40. grenadieru pulka, 1. bataljona sastāvā Riekstiņš cīnījās Volhovas frontē. 1944. gada 8. augustā Alfrēdu Riekstiņu iecēla par vada komandieri Ernesta Laumaņa komandētajā 19. divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonā. Piedalījās cīņās pie Cesvaines, Lubānas un Mores. Apbalvots ar 2. šķiras Dzelzs krustu.[1]
Kurzemes cietokšņa kaujās izcēlās ar pārdrošām un atjautīgām operācijām. 1945. gada 16. februārī Riekstiņu par kauju pie Vamžiem apbalvoja ar 1. šķiras Dzelzs krustu. 1945. gada 16. martā viņa vienība īstenoja pārdrošu izlūkgājienu Sarkanās armijas aizmugurē, sagrābjot vairākus tankus un lielgabalus un izjaucot pretinieka uzbrukumu. Par šo akciju viņu 1945. gada 5. aprīlī apbalvoja ar bruņinieka pakāpes dzelzs krustu un paaugstināja leitnanta dienesta pakāpē. Pēc apbalvošanas nosūtīts uz rotas komandiera kursiem Pastendē.
Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gadā Riekstiņam ar ātrlaivu izdevās sasniegt Gotlandes krastus, kur pārģērbšanās par civilpersonu ļāva izvairīties no internēšanas karagūstekņu nometnē un sekojošās izdošanas atpakaļ PSRS. Kādu laiku strādāja fizisku darbu kūdras purvā un meža izstrādē. Vēlāk apmetās Gēteborgā un piedalījās "Daugavas Vanagu" nodaļu veidošanā Zviedrijā.[1]
Alfrēda Riekstiņa raksturojumu ir sniedzis trimdas vēsturnieks un publicists Uldis Ģērmanis[1]
| “ | "Alfrēda ārienē nebija nekāda brašuma vai kaujinieciskuma. Bet, ja pārrunu brīžos gadījās ieskatīties viņa palaikam piemiegtajās acīs, tad daudz kas kļuva saprotamāks. Tur reizēm atplaiksnījās tāds vēss un zilgans tērauds, kas, šķiet, nepazina ne žēlabas, ne žēlastību. Alfrēdam bija grūti samierināties ar miera laika dzīvi, jo viņš bija un palika kaujinieks," | ” |
— U.Ģērmanis | ||
1951. gadā Alfrēds Riekstiņš nolēma sadarboties ar britu un amerikāņu slepenajiem dienestiem, lai iegūtu sabiedrotajiem vajadzīgu informāciju un sekmētu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Riekstiņu iedalīja piecu vīru grupā, kurus plānoja slepeni nogādāt Latvijā. Kopā ar vairākiem citiem latviešiem viņu apmācīja ASV izlūkdienesta skolās Bavārijā. 1952. gada 30. augustā Riekstiņš ar segvārdu "Imants" nokļuva Kurzemē. Kopā ar Edvīnu Ozoliņu ("Herbertu") un Nikolaju Balodi ("Borisu") Priekules apkārtnē viņu desantēja ASV izlūkdienesta sūtītā divmotoru lidmašīna. Pēc piezemēšanās "Boriss" atdalījās no grupas, bet "Imants" un "Herberts" naktī devās uz Riekstiņam labi zināmajām "Dreimaņu" mājām netālu no Sabiles. Viņa ceļa biedrs izrādījās Rietumu izlūkdienestā iefiltrēts padomju aģents, tādēļ jau pēc četrām dienām mājas aplenca čekas[nepieciešama atsauce] karaspēks. 1952. gada 11. septembrī, pēc īsas apšaudes, saprotot pretošanās bezjēdzību, Riekstiņš izmantoja līdzdoto ciankālija ampulu un veica pašnāvību.[1]