Alpu vārna
| Alpu vārna Pyrrhocorax pyrrhocorax (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Dzimta | Vārnu dzimta (Corvidae) |
| Ģints | Alpu vārnas (Pyrrhocorax) |
| Suga | Alpu vārna (Pyrrhocorax pyrrhocorax) |
| Izplatība | |
|
Alpu vārnas izplatības areāls | |
 Alpu vārna Vikikrātuvē | |
Alpu vārna jeb sarkanknābja klinšu vārna (Pyrrhocorax pyrrhocorax) ir vārnu dzimtas putns un viena no divām sugām Alpu vārnu ģintī (Pyrrhocorax). Izdala 8 pasugas.[1]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Alpu vārna ir sastopama kalnos un klinšainos apvidos Eiropas dienvidos un rietumu krastā, Ziemeļāfrikā un Centrālāzijā, sākot ar Īrijas un Lielbritānijas klinšainajām piekrastēm un beidzot ar Indiju un Ķīnu. Etiopijā ir divas nošķirtas Alpu vārnu populācijas. Līdz ar lauksaimniecības attīstību Alpu vārnu populācija Eiropā ir sadrumstalota, lai gan kopumā izmiršana tai nedraud.
Alpu vārnas dzīvo kalnos 2000—2500 metrus virs jūras līmeņa Ziemeļāfrikā, bet Himalajos 2400—3000 metrus virs jūras līmeņa, lai gan vasaras periodā tās ir novērotas arī 6000 metru augstumā. Rekordaugstums Alpu vārnai ir bijis 7950 metrus virs jūras līmeņa.[2] Britu salās Alpu vārna apmetas piekrastes klintīs. Pirms vairākiem gadiem tā bija izplatīts putns Eiropas rietumu piekrastē, bet izmirusi līdz ar barošanās vietu samazināšanos.[3] Kopumā Alpu vārna apmetas uz dzīvi zemāk kalnos kā tās radinieks Alpu kovārnis.[4]
Alpu vārna ir attēlota vairāku valstu pastmarkās. Menas salā ir pat izdotas vairākas markas ar šī putna attēliem, bet Gambijā Alpu vārna vispār nedzīvo, lai arī grezno vienu no pastmarkām.
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pieaugusi nominālpasugas (P. p. pyrrhocorax) Alpu vārna ir 39—40 cm gara, tās spārnu platums ir 73—90 cm,[5] svars apmēram 310 g. Tās apspalvojums ir samtaini melns, ar zaļganu spīdumu, tai ir koši sarkans knābis un sarkanas kājas. Abi dzimumi ārēji ir līdzīgi viens otram, lai gan tos var atšķirt, izmantojot ķermeņa garuma un knābja platuma attiecības.[6] Jaunajiem putniem pirmajā gadā līdz rudenim ir oranžs knābis un rozā kājas, kā arī zaļganais spīdums ir vāji izteikts.[2]
Ārēji vislīdzīgākais putns Alpu vārnai ir tās vistuvākais radinieks Alpu kovārnis, tomēr Alpu kovārnim ir dzeltens knābis un kājas. Arī lidojumā abas sugas labs novērotājs var atšķirt, jo Alpu vārnas izplestie spārni ierakstās taisnstūra formā, salīdzinot ar Alpu kovārni.[2]
Uzvedība un barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Alpu vārna ir veikla lidotāja un izceļas ar spēju gaisā veikt akrobātiskus trikus. Tā barojoties bieži veido lielus barus, kas pārmeklē kalnu pļavas un klinšainās nogāzes, meklējot kukaiņus. Alpu vārnas nemigrē, un visu mūžu dzīvo vienā teritorijā.[2]
Alpu vārna pamatā barojas ar kukaiņiem, zirnekļiem un citiem bezmugurkaulniekiem. Vieni no iemīļotākajiem kukaiņiem ir skudras.[2] Centrālāzijas Alpu vārna (P. p. centralis) mēdz pārmeklēt liellopu muguras, barojoties ar ādas parazītiem. Lai gan galvenā barība ir dažādi bezmugurkaulnieki, Alpu vārna barojas arī ar nobriedušiem graudiem.
Vislabprātāk Alpu vārnas ganās pļavās ar īsu zāli. Tās visbiežāk ir aitu, trušu vai liellopu ganības, bet tās var būt arī dabīgas pļavas, kādas aug nabadzīgās augsnēs vai sāļo jūras vēju appūstās klintīs. Alpu vārnas garais un nedaudz liektais knābis lieliski piemērots kukaiņu satveršanai un augsnes pārmeklēšanai. Tā tiek pārrakta apmēram 2—3 cm dziļumā, lai gan reizēm Alpu vārna augsni uzrok pat 10—20 cm dziļumā.[7]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Alpu vārnas dzimumbriedumu sasniedz 3 gadu vecumā, un tās veido pārus uz mūžu.[8] Ligzda tiek būvēta kādā alā, iedobē vai uz klinšu dzegas, lietojot augu saknes, stiebrus un žagariņus. No iekšpuses izklāta ar vilnu vai matiem.[9] Mīkstā smilšakmens iezī Alpu vārna alu spēj izkašāt pati. Tā var būt līdz vienam metram dziļa.[10] Apdzīvotās vietās Alpu vārna izmanto augstas ēkas. Dējumā 3—5 krēmbaltas olas ar pelēkiem vai brūniem raibumiņiem. Tās ir 3,9 x 2,8 cm lielas un sver apmēram 15,7 g, lai gan izmērs var atšķirties. Kamēr mātīte 17—18 dienas perē olas, tēviņš to baro. Pēc izšķilšanās mātīte pirmās 10 dienas putnēnus silda un atrodas tiem visu laiku blakus, bet tēviņš turpina barot ģimeni. Pēc tam mazuļus baro abi vecāki. Jaunās Alpu vārnas izlido 31—41 dienas vecumā.
Pirmajā gadā izdzīvo apmēram 43% putnēnu, bet kopumā Alpu vārnas dzīvo apmēram 7 gadus, lai gan ir datēta arī 17 gadus veca Alpu vārna. Slapjās vasarās putnēnu mirstība ir augstāka nekā sausās vasarās.
Klasifikācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Alpu vārnai ir 8 pasugas:[1]
- Pyrrhocorax pyrrhocorax pyrrhocorax — nominālpasuga, vismazākā no visām Alpu vārnām, sastopama tikai Britu salās: Īrijā, Menas salā un Velsas un Skotijas rietumkrastā,[2] kā arī pēc daudziem gadiem tās populācija ir atjaunota Kornvolā;[11]
- Pyrrhocorax pyrrhocorax baileyi — aprakstīta 1955. gadā,[12] tai ir matēts, melns apspalvojums un tā ir sastopama tikai Etiopijā, turklāt populācija sadalās divās lielās grupās, iespējams katra grupa ir atšķirīga pasuga;[2]
- Pyrrhocorax pyrrhocorax barbarus — aprakstīta 1954. gadā, tā dzīvo Ziemeļāfrikā un Kanāriju salās, tā ir lielāka par Eiropas Alpu vārnām, tai ir garāka aste un lielāki spārni, apspalvojumam raksturīgs tumši zaļš spīdums. Ziemeļāfrikas Alpu vārnai ir visgarākais knābis;[13]
- Pyrrhocorax pyrrhocorax brachypus — aprakstīta 1871. gadā,[14], sastopama Ķīnas centrālajā un ziemeļu daļā, Mongolijā un Sibīrijas dienvidos, ārēji tā ir līdzīga Centrālāzijas Alpu vārnai, bet tās knābis ir smalkāks;[2]
- Pyrrhocorax pyrrhocorax centralis — aprakstīta 1928. gadā,[15], sastopama Centrālāzijā. Tā ir mazāka par Himalaju Alpu vārnu, kā arī tās apspalvojuma zilganais spīdums ir mazāk izteikts,[2] tomēr daļa zinātnieku uzskata, ka tā ir viena un tā pati Himalaju Alpu vārna, nevis cita pasuga;[13]
- Pyrrhocorax pyrrhocorax docilis — aprakstīta 1774. gadā,[16] sastopama, sākot ar Grieķiju un beidzot ar Afganistānu, tā ir liela auguma pasuga, lielāka par Ziemeļāfrikas pasugu, bet tai ir īsāks knābis, un apspalvojums izteikti zaļgans ar nelielu spīdumu;[2]
- Pyrrhocorax pyrrhocorax erythroramphos — pirmo reizi aprakstīta 1817. gadā, dzīvo kontinentālajā Eiropā, izņemot Grieķiju, tā ir nedaidz lielāka nekā nominālpasuga un apspalvojumam ir tumši zaļa nokrāsa;[2]
- Pyrrhocorax pyrrhocorax himalayanus — aprakstīta 1862. gadā,[17], sastopama Himalajos un Ķīnas rietumu daļā, vietām izplatība pārklājas ar Afganistānas Alpu vārnas (P. p. docilis) izplatību. Šī ir vislielākā pasuga, tai ir gara aste, un apsplavojumam raksturīgs violets vai zilgans spīdums;[2]
Evolūcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Alpu vārnai ir zināma viena fosila pasuga P. p. primigenius, kas dzīvoja ledus laikmetā. Šīs pasugas fosilijas tika atrastas Francijas dienvidos 1875. gadā.[18] Analizējot Alpu vārnu dziesmas un saucienus, zinātnieki nonākuši pie secinājuma, ka Āzijas un Etiopijas pasugas atdalījās no rietumu pasugām ļoti sen, sugas evolūcijas pašos pirmsākumos, kā arī Itālijā dzīvojošās Alpu vārnas ir tuvākas radinieces Ziemeļāfrikas Alpu vārnām, nekā pārējām Eiropā dzīvojošām Alpu vārnām.[19]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 World Bird List: Crows, mudnesters & birds-of-paradise, 2018
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 Madge, Steve; Burn, Hilary (1994). Crows and jays: a guide to the crows, jays and magpies of the world. A&C Black. pp. 133–5. ISBN 0-7136-3999-7.
- ↑ Chough
- ↑ Rolando, A; Laiolo, P (April 1997). "A comparative analysis of the diets of the chough Pyrrhocorax pyrrhocorax and the alpine chough Pyrrhocorax graculus coexisting in the Alps". Ibis 139 (2): 388–395. doi:10.1111/j.1474-919X.1997.tb04639.x
- ↑ "Chough Pyrrhocorax pyrrhocorax" BTOWeb BirdFacts. British Trust for Ornithology. http://blx1.bto.org/birdfacts/results/bob15590.htm
- ↑ Blanco, Guillermo; Tella, José Luis; Torre, Ignacio (Summer 1996). "Age and sex determination of monomorphic non-breeding choughs: a long-term study" Arhivēts 2012. gada 30. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Morris, Rev. Francis Orpen (1862). A history of British birds, volume 2. London, Groombridge and Sons. p. 29.
- ↑ Roberts, P. J. (1985) The choughs of Bardsey, British Birds 78(5): 217–32.
- ↑ Snow, David; Perrins, Christopher M (editors) (1998). The Birds of the Western Palearctic concise edition (2 volumes). Oxford: Oxford University Press. ISBN 0-19-854099-X. 1466–68
- ↑ Ali, Salim; Ripley, S Dillon (1986). Handbook of the birds of India and Pakistan. 5 (2 ed.). Oxford University Press. pp. 239–242.
- ↑ «The Cornish Chough». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 30. septembrī. Skatīts: 2008. gada 5. februārī.
- ↑ Rand, Austin Loomer; Vaurie, Charles (1955). "A new chough from the highlands of Abyssinia". Bulletin of the British Ornithologists’ Club 75: 28.
- ↑ 13,0 13,1 Vaurie, Charles (May 1954). "Systematic Notes on Palearctic Birds. No. 4 The Choughs (Pyrrhocorax)". American Museum Novitates (1658).
- ↑ Swinhoe, Robert (1871). "A revised catalogue of the birds of China and its islands, with descriptions of new species, references to former notes, and occasional remarks". Proceedings of the Zoological Society of London: 383.
- ↑ (vāciski) Stresemann, Erwin (1928). "Die Vögel der Elburs Expedition 1927". Journal of Ornithology 76: 344. doi:10.1007/BF01940684.
- ↑ (vāciski) Johann Friedrich Gmelin. Reise durch Russland, 1774. volume 3, 365.
- ↑ Gould, John (1862). "[Two new species of hummingbird, a new Fregilus from the Himalayas and a new species of Prion]". Proceedings of the Zoological Society of London: 125.
- ↑ Alphonse Milne-Edwards; Lartet, Édouard & Christy, Henry (eds.). Reliquiae aquitanicae: being contributions to the archaeology and palaeontology of Pèrigord and the adjoining provinces of Southern France. London : Williams, 1875. 226–247. lpp.
- ↑ Laiolo, Paola; Rolando, Antonio; Delestrade, Anne & De Sanctis, Augusto (2004). "Vocalizations and morphology: interpreting the divergence among populations of Red-billed Chough Pyrrhocorax pyrrhocorax and Alpine Chough P. graculus". Bird Study 51 (3): 248–255.