Latviešu Pagaidu Nacionālā padome

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
LPNP valde: sēž no kreisās puses Kr.Bahmanis (sekretārs), J.Rubulis (pr. biedrs), V.Zāmuēls (priekšsēdētājs), J.Palcmanis (pr. biedrs), K.Pauļuks (pr. biedrs), stāv no kreisās V.Siliņš, O.Nonācs, K.Skalbe, J.Akuraters, E.Laursons.

Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP), vēlāk Latviešu Nacionālā padome (LNP), bija 1917. gada 29. novembrī Valkā dibināta latviešu partiju politiska organizācija. Savā pirmajā sesijā tā pieņēma deklarāciju par apvienotas un autonomas Latvijas izveidošanu Vidzemes, Kurzemes un Latgales latviešu apriņķos. Pēc 1918. gada janvāra LPNP iestājās par pilnībā neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku un no jūlija izdotajos dokumentos dēvējās par "topošās Latvijas augstāko valsts iestādi". Tā darbojās līdz 1918. gada novembrim, kad tika nodibināta Tautas padome un Latvijas valsts. LNP Ārlietu nodaļas vadītāj Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada 23. oktobrī un atkārtoti, rakstiski, 11. novembrī saņēma de facto Latvijas patstāvības un LNP atzīšanu no Lielbritānijas ārlietu ministra Balfūra.

Pēc Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara beigām Vācijā esošie bēgļi un viņu sabiedriskās organizācijas atjaunoja Latviešu Nacionālo Padomi (1948-1951) ar mērķi organizēti iestāties par Latvijas neatkarības atjaunošanu, kas nerealizējās tālaika starptautiskās politiskās situācijas dēļ.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzeme, Vidzeme un Latgale Krievijas impērijā atradās dažādās guberņās. Pirmā Pasaules kara laikā 1915. gadā Kurzemi okupēja Vācijas karaspēks un nodibināja militāro pārvaldi (Oberostu), fronte gāja gar Daugavu. Liela daļa (2/3) Kurzemes iedzīvotāju bija izdzīti no mājām, un tiem lika doties bēgļu gaitās Krievijas iekšienē. Arī Rīgas iestādes tika evakuētas.

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas tika pasludinātas brīvības politiskajā, ekonomiskajā u.c. jomās. Latvieši veidoja jaunas partijas. Latvijā tika dibinātas vietējās pašvaldības — Vidzemes Zemes padome, Kurzemes Zemes padome un Latgales pagaidu zemes padomes. 1917. gada 12. augustā Rīgā sanāca latviešu sabiedrisko organizāciju konference, kas prasīja Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā, taču Pagaidu valdība pret šīm prasībām izturējās nelabvēlīgi. Līdz ar ar to latviešu sabiedrība sāka vairāk domāt par pilnīgu atdalīšanos no Krievijas.

Tā kā krievu armijā trūka disciplīnas boļševiku aģitācijas rezultātā, tad vācu armija sāka gūt panākumus: 1917. gada 3. septembrī ieņēma Rīgu, un fronte virzījās uz ziemeļaustrumiem. Līdz ar to latvieši zaudēja cerības par Krievijas uzvaru karā.

1917. gada oktobrī Petrogradā sapulcējās latviešu pilsonisko partiju (bez sociāldemokrātiem) un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kuri nolēma dibināt Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi. Paralēli tai vācu okupētajā Rīgā jau 1917. gada pirmajā pusē bija dibināta cita latviešu organizācija Demokrātiskais bloks, kurā ietilpa sociāldemokrāti, kā arī dažas citas partijas, tai skaitā Latviešu Zemnieku savienība.

7. novembrī Krievijā notika Oktobra revolūcija, un visu varu pārņēma boļševiki.

Pirmā sesija un dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1917. gada 29. novembra līdz 2. decembrim (pēc vecā stila 16. — 19. novembris) Valkā sapulcējās lielākās latviešu partijas un sabiedriskās organizācijas, kura tika apspriesta Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes nepieciešamība. Tā kā sapulcē nebija pārstāvētas minoritātes, tad organizāciju nevarēja nosaukt par Latvijas Nacionālo padomi. Tika noteikti tās galvenie uzdevumi — Latvijas Satversmes sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, Latvijas teritoriālo apvienošana, ārvalstu informēšana. 2. decembrī padome formāli deklarēja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā būtu vienīgā un pilntiesīgā latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju pārstāvētāja. Paziņojumā ārvalstīm Latviešu pagaidu nacionālā padome norādīja: „Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskas brīvības un autonomas Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. gada atsvabināšanas cīņās, un nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai arī visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts”. Latviešu pagaidu nacionālā padome dibināja arī pirmos diplomātiskos kontaktus, cenšoties panākt ārvalstu un jo sevišķi Antantes valstu labvēlību saviem politiskajiem centieniem.[1]

Par LPNP valdes priekšsēdētāju ievēlēja advokātu Voldemāru Zāmuēlu, par viņa biedriem Kārli Pauļuku, Jāni Rubuli, Jāni Palcmani. Par sekretāru ievēlēja Kristapu Bahmani, viņa biedriem Jāni Akurateru un Kārli Skalbi. Tika izveidotas astoņas nodaļas, kurām būtu jāatrodas Valkā, bet Ārlietu nodaļas centram — Petrogradā. Tika nolemts uz ārzemēm sūtīt delegāciju (Zigfrīds Meierovics, Jānis Čakste un Jānis Kreicbergs).[2]

Daži vēsturnieki 1917. gada 2. decembri uzskata par neatkarības pieteikumu, un šo datumu varētu pat traktēt kā Latvijas valstiskuma sākumu[3].

Sākotnējā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji LPNP darbojās grūtos apstākļos, jo boļševiki, kuriem piederēja faktiskā vara, bija negatīvi noskaņoti pret šo nacionālo organizāciju. 1918. gada 1. janvārī (pēc vecā stila 19. decembrī) Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja (Iskolats) aizliedza Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes darbību, bet Iskolata priekšsēdētājs Fricis Roziņš (Āzis) kavējās lēmumu izpildīt, tādējādi LPNP turpināja darboties.[2]

Latviešu pagaidu nacionālās padomes II sesija notika Petrogradā 1918. gada 15. – 18. janvārī. Pēc plašām debatēm tika pieņemta rezolūcija, kurā Latviešu pagaidu nacionālā padome, „dibinādamās uz visas pasaules demokrātijas atzītām un pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām”, atzina, ka „Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali”. [4]

1918. gada februārī vācieši ieņēma visu Latviju. 1918. gada 3. martā Vācija un padomju Krievija noslēdza Brestļitovskas miera līgumu, ar kuru Krievija atteicās no Kurzemes un Vidzemes. Vācbaltieši vēlējās izveidot Baltijas hercogisti, kura būtu cieši saistīta ar Vāciju. Daļa labēji noskaņotu latviešu sāka atbalstīt savienību ar Vāciju. Latvijas Nacionālā padome 1918. gada pavasarī starptautiski izplatīja oficiālu protestu pret Brestļitovskas miera līgumu un Kurzemes aneksiju[5].

Ārlietu nodaļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmajā LPNP sesijā tika nolemts informēt ārvalstis par Latvijas neatkarības ideju, tādēļ tika dibināta Ārlietu nodaļa. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Krievijas Valsts Domes deputātu Jāni Goldmani, par locekļiem profesoru Rancānu, O. Nonācu, A. Bergu, A. Dobeli, par sekretāriem A. Dobeli un Jāni Seski. Tajā laikā Petrogradā jau atradās Latviešu Informācijas birojs, kas darbojās Antantes un neitrālo valstu informēšanā par latviešu stāvokli un prasībām. Šis Informācijas birojs tad arī bija pamats LPNP Ārlietu nodaļai.

Nodaļas uzdevumos ietilpa informēt Antantes valstu pārstāvjus par latviešu stāvokli Vācijas okupācijā un lielinieku varā un politiskajiem mērķiem; jāatspēko apmelojumi, ko veica boļševiki un vācieši; jāizdot propagandas brošūras par Latviju, jāsagatavo ārvalstis idejai par Latvijas neatkarības atzīšanu.[6]

1918. gada 12. jūlijā LNP izdeva Z.A. Meierovicam šādu pilnvaru Nr. 157/160: "Latviešu nacionālā padome, kura pagaidām ir topošās Latvijas augstākā valsts iestāde un apvieno sevī visas latviešu nacionālās partijas un centrālās sabiedriskās iestādes, sūta uz Angliju kā savu pilnvaroto priekšstāvi šā raksta uzrādītāju, LNP locekli cand. rer. merc. Zigfrīdu Mei­erovicu. Meierovica k-gam ir tiesības LNP vārdā stāties sakarā ar Anglijas valsti un valstsvīriem, pie dalīties un runāt LNP vārdā konferencēs un ap­spriedēs. Pie tam Meierovica k-gs strādā tādā garā, ka visur aprādīs su­verēnas un nedalītas Latvijas vajadzību ar viņas pastāvības internacionālu garantiju."[7] Balstoties uz šo pilnvaru, Meierovics izvērsa darbību Rietumvalstīs un jau 1918. gada 23. oktobrī sarunā ar Lielbritānijas ārlietu ministu Balfūru saņēma de facto atzīšanu Latvijas patstāvībai un LNP, kā Latvijas valdībai.

Uz LPNP Ārlietu nodaļas pamata vēlāk tika izveidota Latvijas Republikas Ārlietu ministrija.

LPNP 1917. gada 2. decembra deklarācijas un rezolūcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu Pagaidu Nacionalā padome savā 1. sesijā Valkā pieņēma divas deklarācijas un rezolūcijas:

  • Deklarācija Krievijas revolucionārajai demokrātijai[8]: “Nostājoties uz Krievijas revolucionārās demokrātijas vairākkārt pasludināto Krievijas tautu pašnoteikšanās tiesību pamata, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome pasludina, kā Latgale, t.i., Vitebskas guberņas Daugpils, Ludzes un Rēzeknes apriņķi ir pievienojami Latvijai, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.”
  • Deklarācija ārvalstīm un tautām: “Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskās brīvības un autonomās Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. gadā atsvabināšanās cīņās, un, nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai ari visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.”
  • Pirmā rezolūcija Latvijas satversmes sapulces jautājumā: “Ņemot vērā Latvijas tagadējo neciešamo un nenoteikto stāvokli, viņas dzīves pamata intereses un neatliekamās zemes vajadzības, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome atzīst par nepieciešamu sasaukt Latvijas satversmes sapulci, sazinoties ar attiecīgām sabiedriskām iestādēm un organizacijām un stājoties tūliņ pie vajadzīgiem priekšdarbiem.”
  • Otro rezolūcija Latvijas satversmes sapulces jautājumā: “Noklausījusies Latvijas satversmes sapulces vēlēšanu komisijas ziņojumu un apspriedusi galvenos principus Latvijas satversmes sapulces sasaukšanas jautājumā, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome atzīst, ka vienīgā un īstā, pilntiesīgā latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju domu un ieskatu izteicēja un lēmējā par Latviju varēs būt tikai Latvijas satversmes sapulce, kura pēc dzimtenes atsvabināšanās no svešiem elementiem un militarās varas, izvēlama uz vienlīdzīgu, tiešu, vispārēju, aizklātu un proporcionalu vēlēšanu tiesību pamata. Principā atzīdama Latvijas satversmes sapulci vienīgi uz augšējiem pamatiem un aprādītos apstākļos, bet uzskatīdama, ka acumirklī praktikā šis princips nav izvedams, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome atzīst Latvijas satversmes sapulces sasaukšanu par latviešu un Latvijas pašu galveno un neatliekamo uzdevumu ari tagadējā laikā un apstākļos.

Dibinoties uz augšējo, Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome nolemj:

  1. ka bez kavēšanās sperami soļi Latvijas satversmes sapulces organizēšanai šajā pusē frontei - tiklab neieņemtajā Latvijas daļā, kā ari Iekškrievijā starp latviešu bēgļiem un kolonistiem,
  2. ka Latvijas satversmes sapulce sasaucama visdrīzākā laikā, iepriekš rūpējas par vēlēšanu tiesiskām garantijām un vēlēšanu priekšdarbiem, šajā nolūkā stājoties sakarā ar pārējām iestādēm, kas rūpējas, vai rūpētos par Latvijas satversmes sapulces sasaukšanu, kā arī kopā ar pēdējām nosakot termiņu, kad izdarāmas vēlēšanas.

Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome ieskata par šīs organizējamās satversmes sapulces tiešiem uzdevumiem: Latvijas satversmes likumu izstrādāšanu, Latvijas teritorijas (Vidzemes, Kurzemes un Latgales) robežu noteikšanu, attiecību noteikšanu starp latviešu kolonijām, attiecību noteikšanu ar Viskrievijas satversmes sapulci, Krievijas valstu vienībām un sastāvdaļām, kā ari ārvalstīm un ārvalstu tautām, un beidzot likumdošanu.”[9]

LPNP 1918. gada 30. janvāra deklarācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad varu vācu neokupētajā Latvijas daļā bija pārņēmis Iskolats, bet vācbaltiešu Kurzemes Zemes padome Berlīnē lūdza pievienošani Vācijas impērijai, LPNP savā otrajā sesijā 1918. gada 28. - 31. janvārī pieņēma deklarāciju par veidojamās Latvijas Republikas neatkarību un demokrātiskumu:

"Dibinādamās uz visas pasaules demokrātijas pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām, Latvijas Pagaidu nacionālā padome:

  1. atzīst, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvie­notu Kurzemi, Vidzemi un Latgali,
  2. protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, sevišķi pasvītro­jot, ka latvju tautas pirmā un neatlaidīgā prasība ir Latvijas teritoriālā un et­nogrāfiskā nedalāmība,
  3. protestē pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kurš mēģina pārkāpt tautu pašnoteikšanās, un pēdīgi
  4. nosoda tautas gribas viltošanu zem okupācijas un kara apstākļu spiedie­na."

LNP iekļaušanās Tautas padomē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas neveiksmēm rietumu frontē 1918. gada 11. novembrī tika noslēgts Kompjeņas pamiera līgums starp Vāciju un Sabiedrotajiem. Līdz ar to radās iespēja izveidot neatkarīgu Latvijas valsti. Sākās sarunas starp LNP un Demokrātisko bloku par darbības saskaņošanu šajā virzienā. Abas organizācijas nevarēja vienoties par valsts iekārtu jaunajā valstī. Sociāldemokrāti vēlējās iedibināt sociālistisku iekārtu, bet tā nebija pieņemama citām partijām. 17. novembrī notika sanāksme, kurā piedalījās abās organizācijās pārstāvētās partijas. Pēc ilgiem strīdiem sanāksme nolēma dibināt pagaidu parlamentu Tautas padomi. Līdz ar to Latviešu Nacionālā padome un Demokrātiskais bloks iekļāvās Tautas padomē. Nākamajā dienā 18. novembrī tika proklamēta Latvijas valsts.

LNP atjaunošana pēc Otrā pasaules kara (1948-1951)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu Nacionālās Padomes prezidija locekļi Eslingenē. No kreisās: Velta Vintera, Vilis Janums, Valdemārs Lambergs, Jēkabs Ķulītis, Pēteris Dardzāns, Roberts Liepiņš, Jānis Celms (prezidija priekšsēdis), Jānis Vinters, ?? daļēji redzams, Jānis Lavenieks (priekšsēža vietnieks), Roberts Osis, Arnolds Endziņš (sekretārs) un Vilis Hāzners.

1948. gada aprīlī Latvijas Centrālās Padomes, Latviešu Centrālās Padomes, Latvijas Sarkanā Krusta, Latviešu Studentu Centrālās Apvienības, Daugavas Vanagu, Latviešu Organizāciju apvienības un Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības pārstāvji Vircburgā vienojās no jauna nodibināt Latviešu Nacionālo Padomi (LNP) kā dažādas trimdas latviešu organizācijas apvienojošu centrālo organizāciju, kuras mērķis bija politiska Latvijas atbrīvošana, tautas saglabāšana un sadarbība.[10] 1948. gada jūlijā Eslingenā (Esslingen am Neckar) uz dibināšanas sanāksmi sapulcējās 25 delegāti, gan bēgļu nometņu izvēlēti pārstāvji, gan baznīcu pārstāvji, gan Daugavas Vanagu un studentu pārstāvji. Augstākā LNP institūcija bija delegātu sapulce, kas izvēlēja LNP prezidiju, kas kalpoja kā izpildinstitūcija. LNP savu darbību beidza 1951. gada rudenī sakarā ar latviešu masveida izceļošanu no Eiropas uz ASV, Kanādu un Austrāliju. Tās funkcijas pārņēma Latviešu atbrīvošanas komitejas Eiropas centrs (1951-1995), Latviešu nacionālā apvienība Kanādā (no 1950), Amerikas Latviešu Apvienība (no 1951) un Latviešu apvienība Austrālijā (no 1951). 1955. gada 23. oktobrī Londonā kā globālā centrālā latviešu trimdas organizācija tika nodibināta Pasaules brīvo latviešu apvienība.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ainārs Lerhis „Latvijas Republikas ārlietu dienests 1918 – 1941”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2005. ISBN 9984601331 (47. – 60. lpp.)
  2. 2,0 2,1 Valka — Latvijas neatkarības šūpulis Aija Priedīte. valka.lv
  3. Viesturs Sprūde Latvijas neatkarības sagatavošanas gads — Latvijas Avīze, 17.11.2007
  4. Lotārs Šulcs „Atskats uz Latvijas valstiskās idejas izveidošanos” — Tieslietu Ministrijas Vēstnesis Nr. 7/8, 1926. (288. – 291. lpp.)
  5. Latviešu Nacionālās Padomes protests pret Brestļitovskas miera līgumu un Kurzemes aneksiju
  6. J. Seskis. Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē. Pārpublicēts 1991. gadā
  7. Ādolfs Šilde „Latvijas vēsture 1914 - 1940, valsts tapšana un suverēna valsts”. — Daugava, Stockholm 1976. (220. lpp.)
  8. domāta Krievijas Republikas Pagaidu valdība
  9. Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes pirmās sesijas protokols
  10. dpalbums.lv

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Uldis Ģērmanis „Latvijas neatkarības idejas attīstība” — Jaunā Gaita Nr. 58, 1966.
  • Ādolfs Šilde „Latvijas vēsture 1914 - 1940, valsts tapšana un suverēna valsts”. — Daugava, Stockholm 1976.
  • Ainārs Lerhis „Latvijas Republikas ārlietu dienests 1918 – 1941”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2005. ISBN 9984601331

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]