Tautas Saeimas vēlēšanas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Priekšvēlēšanu plakāts.

Tautas Saeimas vēlēšanas bija nedemokrātiskas un antikonstitucionālas vēlēšanas, kas Latvijā notika 1940. gada 14. un 15. jūlijā. Vēlēšanas notika tikai dažas nedēļas pēc Latvijas okupācijas un to uzdevums bija leģitimizēt padomju sistēmas izveidošanu valstī. Pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem tajās piedalījās 1 155 807 vēlētāji. Nesagaidot vēlēšanu iecirkņu slēgšanu, tika oficiāli paziņots, ka 97,6% vēlētāju ir nobalsojuši par vienīgajā vēlēšanu sarakstā - Darba tautas bloka - iekļautajiem kandidātiem.[1]

1940. gada 14. un 15. jūlijā līdzīgi nedemokrātiskas vēlēšanas notika arī Igaunijā, kur Rīgivolikogu (Riigivolikogu) vēlēšanās 92,9 % balsu tika nodotas par Igaunijas Darba Tautas Līgas sarakstu, un Lietuvā, kur Tautas Seima (Liaudies Seimas) vēlēšanas it kā 99,2% balsu tika nodotas par Lietuvas Darba Tautas Savienības sarakstu. Arī šajās okupētajās valstīs vēlēšanas bija daļa no plāna, kas noveda pie Igaunijas iekļaušanas PSRS un Lietuvas iekļaušanas PSRS.

Lēmumu par ārkārtas Saeimas vēlēšanām Augusta Kirhen­šteina vadītā marionešu Tautas valdība pieņēma 1940. gada 4. jūlijā, ieceļot Centrālo vēlēšanu komisiju. Virkne demokrātisko politiķu Ata Ķeniņa vadībā mēģināja iesniegt arī Demokrātiskā bloka sarakstu, ko padomju varas iestādes nepieļāva un ieslodzīja viņu cietumā.

Darba tautas bloks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar Latvijas karogiem rotātā Latvijas Nacionālā teātra ēka 1940. gada 21. jūlijā. Okupācijas leģitimēšanai Tautas Saeimas pirmajā sēdē bija izraudzīta Latvijas valsts pasludināšanas vieta.
Jau ar Staļina un Ļeņina dubultportretu rotātais Latvijas Nacionālais teātris pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS sastāvā 1940. gada 5. augustā.

Jautājumu par vēlēšanu organizēšanu Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālā komiteja apsprieda 2. jūlijā. LKP vadība tajā pašā dienā apsprieda "Strādnieku bloka" izveidošanu un to, ka netiks pieļauta citu, pēc 15. maija apvērsuma slēgto partiju legalizācija.[2] Pēc padomju okupācijas orgānu rīkojuma saraksts tika pārdēvēts par "Darba tautas bloku" (citviet saukts arī par "Latvijas Darba ļaužu bloku"), kas kopā virzīja 100 kandidātus.

Priekšvēlēšanu lozungi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Darba tautas bloks Saeimas vēlēšanās izgāja ar 36 populistiskiem lozungiem, neviens no tiem neliecināja par mērķi Latvijā izveidot padomju sistēmu vai iestāties Padomju Savienībā. Redzams, ka lozungu rakstītāji bija gatavojušies daudzpartiju vēlēšanām ar vairāku konkurējošo sarakstu piedalīšanos.

  1. Par mieru, par maizi, par tautas brīvību!
  2. Ja gribi taisnīgu, brīvu dzīvi — balso par "Latvijas darba tautas bloku!"
  3. Kas grib mieru — stiprina draudzību un nesaraujamu savienību ar PSRS!
  4. Lai dzīvo nesaraujamā strādnieku, zemnieku un darba inteliģences draudzība!
  5. Sarkanajai armijai paldies, kas sargā darba ļaužu, zemnieku un darba inteliģences mierīgo darbu!
  6. Stiprināsim draudzību ar vareno Padomju Sociālistisko Republiku Savienību!
  7. Zemniek! Ja gribi nodrošināt un nostiprināt savu saimniecību, balso par Latvijas darba tautas bloku!
  8. Zemnieki! Latvijas darba tautas bloks prasa no valsts bezzemnieku un sīkzemnieku nodrošināšanu ar zemi! Balsojiet par "Latvijas darba tautas bloku!"
  9. Veltīsim mūsu rūpes un mīlestību Sarkanajai armijai, kas mūs sargā no briesmām un nodrošina mierīgu darbu. Lai dzīvo Padomju Savienības Sarkanā armija!
  10. Tautas ienaidnieki un apspiedēji noveduši Latviju posta. Nost ar tēvijas nodevējiem! Lai dzīvo tautas valdība!
  11. Visi, kas ir par mieru un tautas laimi, balso par "Latvijas darba tautas bloku!"
  12. Lai dzīvo Latvijas Komunistu partija!
  13. Lai dzīvo brīva Latvijas sieviete! Sievietes, balsojiet par tautas draugiem — "Latvijas darba tautas bloka" kandidātiem!
  14. Visi, kas ir par tautas valdību, par tautas laimi un brīvību, balso par "Latvijas darba tautas bloka" kandidātiem!
  15. Mēs prasām pilnīgu armijas demokratizāciju!
  16. Mēs prasām nodrošināt strādnieku un zemnieku demokrātisko vārdu, preses, sapulču un biedrošanās brīvību!
  17. Mēs prasām pilnīgu darba invalīdu nodrošināšanu un strādnieku un strādnieču nodrošināšanu vecumdienās!
  18. Kas grib, lai strādnieki, kalpotāji un darba inteliģence būtu nodrošināti pret bezdarba postu, lai visiem būtu darbs, maize un brīvība, tas balso par "Latvijas darba tautas bloka" kandidātiem!
  19. Par darba algas pacelšanu strādniekiem un kalpotā­jiem, par labklājības pacelšanu darba ļaudīm!
  20. Mēs prasām nesaudzīgu cīņu ar bezdarbu un plašu palīdzību bezdarbniekiem!
  21. Mēs prasām plašu apdrošināšanu slimību un nelaimes gadījumos! Mēs prasām plaši noorganizēt darba aizsardzību rūpniecībā, transportā un būvniecība!
  22. Garīgā darba darītāji, ja gribat mūsu tautas kultūras, izglītības, zinātnes un mākslas uzplaukumu, balsojiet par "Latvijas darba tautas bloka" kandidātiem!
  23. Kalpotāji un darba inteliģence, balsojiet par "Latvijas darba tautas bloka" kandidātiem, jo viņi cīnās par jūsu dzīves līmeņa pacelšanu, par bezdarba izskaušanu inteliģences aprindās!
  24. Strādnieces, zemnieces, darba sievietes, kalpotājas, namamātes, jūsu intereses aizstāv "Latvijas darba tautas bloks!" Apvienojaties visas ap "Latvijas darba tautas bloku", balsojiet par bloka kandidātiem!
  25. Par Latvijas sievietes brīvību un pilntiesību!
  26. Paveriet ceļu līdztiesīgai un brīvai sievietei brīvā Latvija!
  27. Mēs prasām mātes un bērna aizsardzību! Mēs prasām organizēt zīdaiņu un bērnu namus un bērnu dārzus! Par mūsu bērnu laimīgu un priecīgu nākotni!
  28. "Latvijas darba tautas bloks" cīnās par strādnieku un zemnieku jaunatnes brīvu attīstību, par jaunatnes tiesībām, par garīgo un fizisko kultūru! Lai dzīvo Latvijas darba jaunatne!
  29. Latvijas jaunekļi un jaunavas, brīvajā Latvija jūsu priekšā paveras visi ceļi uz izglītību, darbu un mākslu; visu to jums nodrošina "Latvijas darba tautas bloks!"
  30. Vecais policejiskais režīms ne tikai sēdināja cietumos labākos tautas pārstāvjus, bet centās visu Latviju pārvērst par darba ļaužu cietumu. Nost reakcionāro kliķi un viņas līdzskrējējus! Kas ir pret ienīstās pagātnes atgriešanos tas balso par "Latvijas darba tautas bloka" kandidātiem!
  31. "Latvijas darba tautas bloks" prasa, lai Latvijas armija ietu kopsolī ar tautu, sargājot viņas brīvo dzīvi, lai armija piedalītos valsts politiskajā dzīvē, lai armija būtu pilnīgi demokratizēta. Lai dzīvo Latvijas demokratizētā armija!
  32. Mēs prasām, lai tautas izglītība būtu bez maksas un pieejama visiem, lai vidus- un arodskolu durvis būtu plaši atvērtas darba ļaužu bērniem. Par šīm prasībām cīnās "Latviešu darba tautas bloks." Balsojiet par šī bloka kandidātiem!
  33. Vecais reakcionārais režīms saindēja tautas apziņu nacionālā neiecietībā un naidā. Nost šovinismu un nacionālo naidu! Lai dzīvo visu tautību vienlīdzība!
  34. Stiprināsim Latvijas tautas organizētību, vienību un disciplīnu! Nesaudzīgu cīņu ar tautas ienaidniekiem, provokātoriem un mēlnešiem!
  35. Nevienu balsi mūsu platformas un prasību pretiniekiem!
  36. 14. un 15. jūlijā visi pie balsošanas urnām, par pilnīgu "Latvijas darba tautas bloka" uzvaru.

Demokrātiskā bloka saraksta veidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vēlēšanu izsludināšanas advokāts Atis Ķeniņš kopā ar Pēteri Berģi, Voldemāru Zāmueli, Jāni Breikšu, Hugo Celmiņu un Jāni Bankavu savā dzīvoklī apsprieda piedalīšanos Saeimas vēlēšanās ar savu programmu. Tāpat tika apspriests memorands iesniegšanai kopā ar programmu atsauksmei PSRS TKP īpašajam pārstāvim Andrejam Višinskim, kura rokās atradās reālā vara valstī. Dažas dienas pirms sarakstu nodošanas pēdējā termiņa vēlēšanu komisijā A. Ķeniņš pieteicās pieņemšanā pie LKP CK sekretāra Žaņa Spures un Sabiedrisko lietu ministra Pētera Blaua. LKP sekretārs esot saskatījis kavēkli Demokrātiskā bloka dalībai priekšvēlēšanu kampaņā tai apstāklī, ka Ķeniņa grupa nav reģistrējusies Sabiedrisko lietu ministrijā. Savukārt Sabiedrisko lietu ministrijas Biedrību un organizāciju reģistrācijas nodaļā viņam tika paziņots, ka tiek reģistrētas tikai biedrības un organizācijas, bet "Demokrātisko latviešu vēlētāju" grupu reģistrēt pie viņiem nevar.

Sarakstu iesniegšanas priekšpēdējā dienā Atis Ķeniņš LKP CK sekretāram Žanim Spurem paziņoja, ka ir ieradies pie viņa pēc PSRS TKP pārstāvja A. Višinska norādījuma, lai galīgi noskaidrotu līdzdalības vēlamību vai nevēlamību vēlēšanās. Spure sarunā radījis pārliecību, ka Demokrātiskā bloka līdzdalībai vēlēšanās nav principiālu šķēršļu. Tomēr pēc tam, kad Ķeniņš un Kārlis Skalbe ar lūgumu par grupas reģistrāciju ieradās pie ministra Blaua, viņš paziņoja Skalbem, ka viņš uz šo jautājumu pašlaik atbildēt nevar un brauks apspriesties, liekot gaidīt atbildi.

Tikmēr Demokrātiskā bloka birojā ieradās milicija politpārvaldes ierēdņa Brieža vadībā, sastādīja protokolu, arestēja papīrus un nopratināja tur atrodošos P. Berģi un V. Zāmueli. Plakāti ar grupas programmu, kuri vēl bija saglabājušies, vairs netika izplatīti kopš vakara pēc sarunas ar PSRS TKP pārstāvi Višinski, un tādējādi izplatīšanā nonāca tikai neliels skaits eksemplāru.[3]

Vērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautas Saeima un tās vēlēšanas bija galvenais instruments, ar kuru padomju okupanti centās legalizēt okupāciju. Vēlēšanas bija nedemokrātiskas, to rīkošanā tika pārkāpti vairāki likumi un tās tika rīkotas okupācijas apstākļos.[4][5]

No valsts tiesību viedokļa Tautas Saeimas vēlēšanas rupji pārkāpa spēkā esošo likumdošanu:

  • Pirmkārt, Satversmes 49. pants noteica, ka: "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad Kirhenšteina vadītā valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".
  • Otrkārt, vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas."
  • Treškārt, gan Latvijas Satversme, gan 1922. un 1940. gada Saeimas vēlēšanu likumi nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem var izvirzīt tikai Latvijas pilsoņus. Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un par deputātiem kļuva PSRS pilsoņi Jānis Kalnbērziņš, O. Auguste, P. Plēsums u. c. LKP vadītāji un funkcionāri.
  • Ceturtkārt, neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās — taču Sarkanās armijas politvadītāji bija klāt un kontrolēja t. s. vēlēšanu gaitu ne vienā vien iecirknī. Piemēram, Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji..." Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa 1. apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. I. Feldmanis. Latvijas okupācija: vēsturiskie un starptautiski tiesiskie aspekti. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas mājas lapa www.mfa.gov.lv: Maskavā padomju ziņu aģentūra TASS sniedza informāciju par vēlēšanu minēto iznākumu jau divpadsmit stundas pirms balsu skaitīšanas uzsākšanas Latvijā.
  2. Absurdas lappuses vēsturē – 75 gadi kopš tā sauktās Latvijas Tautas Saeimas vēlēšanām Gints Zelmenis
, Latvijas Avīze 2015. gada 14. jūlijā
  3. Apcietinātā A. Ķeniņa liecība par viņa līdzdalību Demokrātisko latviešu vēlētāju saraksta organizēšanā (5.10.1940.) No: Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.216, 481.-486.lpp.
  4. PSRS aizsardzības tautas komisāra maršala S. Timošenko 1940. gada 17. jūnija ziņojumā nr. 390-ss VK(b)P CK Politbirojam teikts: "Lai ātrāk nodrošinātu Baltijas K[ara] D[arbības] T[eritoriju], uzskatu par nepieciešamu nekavējoši uzsākt ieņemto B[altijas] republiku teritorijā šādus pasākumus: ...Austrumprūsijas un Baltijas pierobežu nekavējoši ieņemt mūsu robežapsardzības karaspēkam. ... Uzsākt ieņemto republiku armiju atbruņošanu un izformēšanu. Atbruņot iedzīvotājus, policiju un nemilitārās organizācijas. ... [Valsts] objektu apsardzību, sardžu un garnizonu dienestu uzdot mūsu [Sarkanās armijas] karaspēkam. ... Uzsākt ieņemto republiku sovjetizāciju. ... Ieņemto republiku teritorijā izveidot Baltijas kara apgabalu ar štābu Rīgā. Par apgabala karaspēka pavēlnieku iecelt ģenerālpulkvedi Afanasenko." (1941 год в 2-х книгах. Книга первая. — Москва, 1998, c. 44-45).
  5. PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Izlūkošanas, terora un diversiju 4. Pārvaldes vadītājs P. Sudoplatovs vēlāk atzina: “Latviju okupēja mūsu karaspēks”. Skat. Судоплатов П. Спецоперации Лубъянки и Кремля в 1930—1950 годы, с. 155.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]