Baltkrievijas Tautas Republika
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg)
Baltkrievijas Tautas Republika (baltkrievu: Белару́ская Наро́дная Рэспу́бліка, Biełaruskaja Narodnaja Respublika) bija pirmā baltkrievu neatkarīgā valsts, kas pastāvēja no 1918. gada 25. marta līdz 1919. gada 5. janvārim. Zināma arī ar nosaukumiem Baltrutēnijas Tautas republika[1] un Baltkrievijas Demokrātiskā republika.[2][3]
Valsts beidza pastāvēt, kad Poļu-padomju kara laikā galvaspilsētu Minsku ieņēma Padomju Krievijas karaspēks un izveidoja Baltkrievijas Sociālistisko Padomju Republiku. Tautas Republikas valdības izveidotā trimdas valdība joprojām pastāv ASV un ir aktīva baltkrievu diasporā.
Izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Pēc 1917. gada Krievijas Februāra revolūcijas, baltkrievu teritorijās, līdzīgi kā citās nacionālo minoritāšu teritorijās, sākās kustība par autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā vai pat neatkarīgas valsts pasludināšanu. 1917. gada beigās Baltkrievijas Sociālistu asambleja, Kristīgie demokrāti un Ebreju Bunds izveidoja Baltkrievijas Tautas Padomi, kas sāka valsts institūciju veidošanu. Tautas Padome uzsāka sarunas ar Vācijas un Padomju Krievijas pārstāvjiem par Baltkrievijas valsts atzīšanu.
1918. gada 21. februārī Tautas Padome pieņēma Konstitucionālo deklarāciju, pasludinot sevi par vienīgo leģitīmo varu Baltkrievijā. Pēc tam, kad Padomju Krievija parakstīja Brestļitovskas miera līgumu, ar kuru Baltkrievijas teritoriju nodeva Vācijas okupācijā, 1918. gada 9. martā Tautas Padome pasludināja Baltkrievijas Tautas Republikas izveidošanu. Tautas Padome kļuva par Baltkrievijas pagaidu valdību. 1918. gada 25. martā Padome pasludināja Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību. Republika nodibināja ciešas attiecības ar Ukrainas Tautas Republiku, kur iegādājās labību baltkrievu vajadzībām. Tā arī nosūtīja diplomātiskās delegācijas uz Vāciju un citām reģiona jaunajām valstīm, lai iegūtu savstarpējo neatkarības atzīšanu. Sarunas ar Padomju Krieviju bija neveiksmīgas, lai arī baltkrievi piedāvāja pieņemt boļševiku konstitūciju un izveidot federāciju.
1918. gada maijā—jūnijā kreisi orientēto sociālistu valdību ar Jāzepu Varonku (Язэп Якаўлевіч Варонка, 1891—1952) priekšgalā nomainīja provāciska valdība Romāna Skirmunta (Раман Аляксандравіч Скірмунт, 1868—1939) vadībā. Pēc stāšanās amatā R. Skirmunts paziņoja, ka Baltkrievijas Tautas Republikai un tās iedzīvotājiem ir jāsadarbojas ar vācu okupācijas varu.[4]
Neilgi pēc Vācijas kapitulācijas 1919. gada 1. janvārī Smoļenskā tika paludināta Baltkrievijas Sociālistiskā Padomju Republika, kas pastāvēja līdz 1919. gada 27. februārim, kad tika izveidota apvienotā Lietuvas-Baltkrievijas Padomju Sociālistiskā Republika.
1919. gadā premjerministra Antona Luckeviča vadītā delegācija piedalījās Parīzes miera konferencē, kur centās panākt valsts starptautisku atzīšanu.
Valdības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Pirmā pagaidu valdība no 1918. gada 21. februāra, ko vadīja Jāzeps Varonka
- Otrā valdība no 14. maija, ko no 9. jūlija vadīja Romāns Skirmunts
- Trešā valdība no 20. jūlija, ko vadīja Ivans Serada
- Ceturtā valdība no 1918. gada 11. novembra, ko vadīja Antons Luckevičs
- Piektā valdība no 1919. gada 13. decembra, ko vadīja Vaclavs Lastovskis
Teritorija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]_Map_1918.jpg)
_building_(1918).jpg)
Jaunā valsts nepieņēma baltkrievu apdzīvoto teritoriju sadalīšanu starp Vāciju un Krieviju. Par savu teritoriju tā pasludināja visas zemes ar etnisko baltkrievu iedzīvotāju vairākumu — Mogiļevas guberņu, daļu no Minskas guberņas, Grodņas guberņas (ar Belostoku), Viļņas guberņas, Vitebskas guberņas (ar Daugavpili un apkārtni mūsdienu Latvijas teritorijā) un Smoļenskas guberņas, zemēs, kas vēsturiski atradās Polijas—Lietuvas ūnijas robežās.
Valsts simboli
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Valsts ģerbonis bija no simbols no Lietuvas dižkunigaitijas laikiem — Pahoņa (baltkrievu: Пагоня — 'pakaļdzīšanās'). Valsts baltsarkanbaltais karogs tika veidots balstoties uz ģerboņa sarkano un balto krāsu. Pēc Baltkrievijas Republikas neatkarības pasludināšanas 1991. gadā, tā izmantoja šos simbolus, līdz autoritārā prezidenta Aleksandra Lukašenko varas laikā no tiem atteicās, atsākot izmantot ar Baltkrievijas PSR saistīto simboliku.
Bruņotie spēki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmās baltkrievu bruņotās vienības sāka veidoties jau 1917. gadā, kad Krievijas Impērijas armijā sākās sabrukums. Maksimālais karaspēka lielums sasniedza 11 000 kareivju, un tā lielākā iesaiste kaujās notika 1918.—1921. gada Poļu-padomju kara laikā.
Baltkrievijas Tautas Republika nespēja izveidot pietiekami kaujasspējīgu armiju. Gan boļševiku režīms, gan vācu okupācija neļāva to pilnvērtīgi attīstīt. Nebija pietiekama atbalsta no iedzīvotājiem, mazā baltkrievu inteliģences pārstāvju skaita dēļ trūka virsnieku. Papildus tam liela daļa Baltkrievijas vīriešu tika mobilizēta citās armijās un izvietota ārpus Baltkrievijas.
Likvidācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Novembra revolūcijas Vācijas Impērijā, 1918. gada decembrī vācu armija sāka atstāt Brestļitovskas miera līguma rezultātā iegūtās teritorijas, kurās, Poļu—padomju kara ietvaros iebruka Padomju Krievijas armija. Pēc Minskas zaudēšanas Baltkrievijas valdība sākotnēji atkāpās uz Grodņu un tad uz Kauņu, kur koordinēja baltkrievu cīņas pret boļševikiem un poļiem.
Pēc pamiera līguma noslēgšanas 1920. gada oktobrī Rīgā ģenerālis Staņislavs Bulak-Balahovičs izveidoja Baltkrievijas Tautas Republikas armijas atsevišķo vienību (Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики) un 14. novembrī viņš sevi pasludināja par Baltkrievijas tautas armijas virspavēlnieku. 1920. gada novembra vidū kaujās pret Sarkano armiju pie Moziras šī karaspēka vienība cieta smagu sakāvi, atkāpās uz Polijas karaspēka kontrolē esošo Baltkrievijas daļu un 5. decembrī tika izformēta un internēta.
-
25. marta Neatkarības deklarācija -
Baltkrievijas militāri-diplomātiskās misijas Rīgā zīme -
Baltkrievijas pastmarka -
Baltkrievijas pastkarte -
Sarkanās armijas rietumu ofensīva, 1918—1919
,_Stamp_of_Belarusian_People%27s_Republic.jpg)
.jpg)
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Грицкевич А.П. Западный фронт РСФСР 1918—1920. Борьба между Россией и Польшей за Белоруссию. Минск: Харвест, 2010. — c. 43.;
- Тихомиров А.В. Брестский мир 1918 года и Беларусь. Белорусский журнал международного права и международных отношений, 1999. № 2. — c. 44. — 57.;
- Тихомиров А.B. Проблемы белорусско-германских отношений в 1914—1922 гг. Белорусский журнал международного права и международных отношений. 2002. № 4. — c. 36. — 44.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Przebieg granicy białorusko-litewskiej w propozycjach działaczy BRL 1918-1919».
- ↑ «Belarus the last European dictatorship | WorldCat.org». www.worldcat.org (angļu). Skatīts: 2023-03-11.
- ↑ «The A to Z of Belarus | WorldCat.org». www.worldcat.org (angļu). Skatīts: 2023-03-11.
- ↑ Cīņa par varu Krievijas postimpērijas Rietumu perifērijā (1917—1920): teorētiskās un historiogrāfiskās problēmas[novecojusi saite] Aldis Miņins, promocijas darbs (2014)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baltkrievijas Tautas Republika.
