Bengālijas tīģeris

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bengālijas tīģeris
Panthera tigris tigris (Linnaeus, 1758)
Bengālijas tīģeris
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Kaķu dzimta (Felidae)
Apakšdzimta Panteru apakšdzimta (Pantherinae)
Ģints Panteras (Panthera)
Suga Tīģeris (Panthera tigris)
Pasuga Bengālijas tīģeris (P. t. tigris)
Sinonīmi
Panthera tigris bengalensis
Izplatība
Panthera t tigris vs corbetti.png
  Bengālijas tīģera izplatības areāls
Bengālijas tīģeris Vikikrātuvē

Bengālijas tīģeris (Panthera tigris tigris), saukts arī par karalisko tīģeri, ir viena no tīģera pasugām, kas mājo Indijas subkontinentā. Lai arī mūsdienās tā ir visdaudzskaitlīgākā no visām tīģera pasugām, kopš 2010. gada, saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības datiem, Bengālijas tīģeris ir apdraudēts.[1] Aizsardzībai ir izveidoti vairāki rezervāti un nacionālie parki, bet joprojām nav neviena pietiekami liela rezervāta, kurš efektīvi varētu nodrošināt populāciju ar 250 indivīdiem. 2011. gadā kopējā populācija bija mazāka nekā 2500 Bengālijas tīģeri.

Ilgadējo tendenci dzīvnieku skaitam nepārtraukti samazināties ir izdevies apturēt Indijā, kurā mājo vislielākā populācija. 2014. gadā tajā bija ap 2200 īpatņi.[2] Otra lielākā populācija sastopama Nepālā, apmēram 200 tīģeri,[3] bet Bangladešā un Butānā mājo apmēram 100 tīģeri katrā no tām.[4][5] Bengālijas tīģeris ir Indijas un Bangladešas nacionālais dzīvnieks.[6]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bengālijas tīģeris Rantambores nacionālajā parkā Indijā

Bengālijas tīģeris vēsturiski ir apdzīvojis visu Indijas subkontinentu, izņemot Šrilanku. Areāls ziemeļaustrumos sasniedz Brahmaputras upes baseinu Bangladešā, robežojoties ar vēsturisko Indoķīnas tīģera areālu.[7][8]

Mūsdienās Bengālijas tīģeris galvenokārt sastopams Indijā (2014. gadā bija 2226 īpatņi).[2] Pirms 10 gadiem otra lielākā populācija mājoja Bangladešā, bet pēdējos gados tā ir strauji samazinājusies un ir apmēram vienādi liela ar nelielo Butānas populāciju. 2015. gadā Bangladešā dzīvoja 106, Butānā 103 tīģeri.[4][5] Otra lielākā populācija mūsdienās ir Nepālā, kurā ir 163—253 īpatņi.[3]

Bengālijas tīģeris mājo gan tropu mitrajos, mūžzaļajos mežos, gan tropu sausajos mežos, gan tropu un subtropu mitrajos jauktu koku mežos, subtropu un mērenās joslas kalnu mežos un zālājos. Labprāt apmetas upju krastos, tādēļ mūsdienās, kad Bengālijas tīģera izplatība ir ļoti sadrumstalota, tas galvenokārt sastopams Gangas un Brahmaputras sistēmas upju krastos. Bengālijas tīģeris ir vienīgais tīģeris pasaulē, kas mājo mangrovju mežā (Sundarbanos pie Gangas-Brahmaputras ietekas Bengālijas līcī, Indijā un Bangladešā). Sundarbanu populācijā Indijā ir apmēram 70 tīģeri.[9]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bengālijas tīģeris ir liela auguma plēsējs ar zeltaini oranžu, svītrainu kažoku. Svītras var būt gan tumši brūnas, gan melnas. Pavēdere un kāju iekšpuses ir baltas, aste oranža ar melniem gredzeniem. Reizēm piedzimst balti tīģeri (recesīvā gēna mutācija), kuri sastopami Asamā, Bengālijā, Bihārā un īpaši bieži Madhja Pradēšas ziemeļaustrumos, Revas pilsētas apkārtnē. Tomēr baltie tīģeri nav albīni, tiem nav albīniem dzīvniekiem raksturīgais rozā deguns un zilās acis. Ir zināms tikai viens albīna tīģera gadījums, toties melns tīģeris nav novērots nekad.[10]

Tēviņi lielāki nekā mātītes. Vidēji liela tēviņa ķermeņa garums, asti ieskaitot, ir 2,7—3,1 m, mātītes garums 2,4—2,65 m.[11] Astes garums ir apmēram 85—100 cm, augstums skaustā apmēram 90—110 cm.[12] Tēviņa svars ir apmēram 180—258 kg, mātītes 100—160 kg.[11] Vismazākā auguma tīģeri mājo Sundarbanos. Šī reģiona maza auguma mātīte sver 75—80 kg.[13] Bengālijas tīģerim ir ļoti spēcīgi zobi, ilkņi tam ir visgarākie no visiem kaķveidīgajiem plēsējiem. To garums ir 7,5—10 cm.[14]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balts Bengālijas tīģeris Pairi Daiza zoodārzā Beļģijā
Tīģeriene upē Rantambores nacionālajā parkā

Tīģeris ir vienpatis, un tikai tīģeriene ar dzimumbriedumu nesasniegušiem mazuļiem veido ģimenes baru. Katram īpatnim ir sava teritorija, kuras lielums ir atkarīgs no barības resursiem, dzimuma un sezonas.

Ziemā vienas diennakts laikā tēviņš noiet 1,7—10,5 km, vasarā 1—13,9 km. Lai arī tīģeris vasarā ir aktīvāks, tēviņa teritorija ziemā ir lielāka un var sasniegt 200 km², vasarā tā ir mazāka, līdz 110 km². Savukārt mātītes teritorija ir daudz mazāka, apmēram 16—31 km² liela. Turklāt šajā teritorijā dzīvo arī mātītes pusauga pēcnācēji.[10][15] Pat mazai tīģeru populācijai ir nepieciešama liela teritorija.

Tīģeru attiecības ir diezgan sarežģītas, un, lai arī pieaudzis tēviņš ir vienpatis, tas ir tolerants pret savas sugas un dzimuma pārstāvjiem, kas ceļo cauri tā teritorijai, kā arī pret pusauga jaunajiem tīģeriem, vismaz, tos satiekot pirmajā reizē. Tēviņa teritorija pārklājas ar vairāku mātīšu teritoriju, un pārošanās sezonā tas sapārojas ar savas teritorijas mātītēm. Atšķirībā no tēviņiem mātītes ir draudzīgākas, un to teritorijas daļēji savstarpēji pārklājas. Katrai mātītei ir savas teritorijas galvenā, centrālā daļa, kurā tā uzturas visbiežāk.[10]

Lai gan tīģeris ir tipisks mežu plēsējs, tas nekad nerāpjas kokos. Tam patīk ūdens, kurā labprāt peldas vai vienkārši mērcējas. Sastopams arī salās, kas atrodas visai tālu no krasta. Visbiežāk tas medī naktī. Savas teritorijas iezīmē ar urīnu un smaržas dziedzeru izdalījumu. Šīs zīmes citiem sniedz informāciju, ka teritorija ir apdzīvota. Noķerto laupījumu tīģeris pavelk zem krūma un pārpalikumu apsedz ar lapām, lai vēlāk pie tā atgrieztos.

Teritoriju maiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīves laikā īpatnis teritoriju var arī nomainīt. Vairāku gadu garumā novērojot ar izsekošanas ierīcēm aprīkotu nelielu tīģeru populāciju Čitvanas nacionālajā parkā, atklājās, piemēram, šādas teritoriju izmaiņas: nobriedusi mātīte atstāja savu teritoriju savai meitai, pati ieņemot kaimiņos esošas tīģerienes teritoriju, kura savukārt ieņēma citu kaimiņos esošu tīģerienes teritoriju, kurā tās pārvaldniece bija mirusi no vecuma.[10]

Septiņu gadu laikā, kamēr tika veikti novērojumi, no 11 mātītēm apgabalā joprojām dzīvoja 7 no tām: divas mātītes bija atstājušas savas teritorijas sāncensēm un apgabalu pametušas, bet divas bija mirušas. Novērotajā teritorijā atradās 4 pieaugušu tēviņu teritorijas. Trīs no tiem zaudēja savas teritorijas sāncenšiem, kas izraisīja savstarpējas cīņas un ķildas divu gadu garumā. Pieci mazuļu metieni tika nogalināti, mainoties tēviņiem, bet divi metieni aizgāja bojā, jo to mātes nomira. Tika atrasts arī viens miris pusauga tīģeris, kuru nāvējoši ar ragiem bija sadūris kāds briedis. Pārējie mazuļi sasniedza dzimumbriedumu, un lielākā daļa pameta apgabalu savas teritorijas meklējumos, bet divi palika, ieņemot atbrīvotās teritorijas.[10]

Barība un medības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bengālijas tīģeris uzbrūk sambarbriedim
Tīģeriene ar mazuļiem

Bengālijas tīģeris kā visi tīģeri ir gaļēdājs. Medībās tīģeris dod priekšroku lielākiem pārnadžiem, piemēram, aksisbriežiem, sambarbriežiem, gauriem, barasingām, bifeļiem, Indijas antilopēm, goraliem un takiniem. Ļoti bieži tiek medītas vidēji lielas mežacūkas. No vidēji lieliem medījumiem iecienīti ir arī mundžaki un languri. Ļoti reti tīģeris medī mazu medījumu, piemēram, dzeloņcūkas, zaķus un pāvus. Tā kā cilvēku apdzīvotās vietas un to saimniecības arvien ciešāk iekļauj tīģeru apdzīvotās teritorijas, plēsējs medī arī mājlopus.[16][17][18][19][20]

Pieauguša tīģera upura vidējais svars ir apmēram 400 kg,[14] bet lielākajiem, piemēram, gauram tas ir ap 1000 kg. Turklāt Karnātakas štatā novērotās populācijas tīģeru iecienītākais medījums bija gauri, sastādot 44% no visiem medījumiem. Otrais iecienītākais medījums bija sambarbrieži (28,6%).[21]

Tīģeri medī galvenokārt naktī. Tie uzbrūk upurim no sāniem vai aizmugures no pēc iespējas tuvāka attāluma, pārkožot tam rīkli. Mēdījums pēc tam tiek ievilkts un saplosīts skatienam slēptā vietā, reizēm upuri velkot pat vairāk kā 100 metrus. Dienā tīģerim nepieciešami 18—40 kg gaļas.[11] Lai gan tīģeris, skrienot nelielu gabalu, spēj attīstīt lielu ātrumu, veselīgiem un ātriem dzīvniekiem, piemēram, briežiem, bieži vien izdodas aizbēgt. Bengālijas tīģeris uzbrūk arī citiem plēsējiem, piemēram, leopardam, vilkam, šakālim, lapsai, krokodolam, Āzijas melnajam lācim, garlūpu lācim un Indijas sarkanajam sunim, lai arī plēsēji nav tipiska tīģera diētas sastāvdaļa. Ļoti retos gadījumos tas uzbrūk zilonim vai degunradzim.[22][23] Tīģeri, kas ir veci, ievainoti un nespējīgi nomedīt savvaļas dzīvniekus, var kļūt par cilvēkēdājiem.[24]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tīģeriene ar pusauga jaunajiem tīģeriem

Bengālijas tīģerim nav noteiktas vairošanās sezonas. Lielākā daļa mazuļu dzimst laikā no decembra līdz aprīlim,[25] bet mazuļi dzimst arī maijā, oktobrī un novembrī.[26]

Dzimumbriedums tēviņam iestājas 4—5 gadu vecumā, mātītei 3—4 gados. Neapaugļota mātīte meklējas ik pēc 3—9 nedēļām, un gatava pāroties tā ir 3—6 dienas. Grūsnības periods ilgst 104—106 dienas. Īsi pirms dzemdībām mātīte iekārto migu, kas var būt alā, garā zālē vai biezos krūmos. Piedzimst 1—4 nevarīgi, akli un nedzirdīgi mazuļi, kas sver 780—1600 g. Tos klāj biezs, blīvs, pūkains kažociņš, kas nomainās pēc 3,5—5 mēnešiem. Piena zobi sāk augt 2—3 nedēļu vecumā, bet pastāvīgie zobi pamazām mainīties sāk 8,5—9,5 nedēļu vecumā.

Mazuļi mātes pienu zīž apmēram 3—6 mēnešus, māte mazus medījuma gabaliņus sāk dot, kad mazulim ir apmēram 2 mēneši. Šajā vecimā mazuļi sāk visur sekot savai mātei, bet piedalīties medībās tie sāk 5—6 mēnešu vecumā. Kad jaunajiem tīģeriem ir 2—3 gadi, tie pamazām sāk atšķirties no ģimenes un kļūt patstāvīgi, dodoties meklēt savu teritoriju. Jauni tēviņi meklējumos klejo daudz tālāk nekā jaunās mātītes. Kad jaunie tīģeri pamet māti, tā atkal sāk meklēties.[11] Tīģera dzīves ilgums 15 gadi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. IUCN: Panthera tigris ssp. tigris
  2. 2,0 2,1 India's tiger population increases by 30% in past three years; country now has 2,226 tigers
  3. 3,0 3,1 NTNC Chairman Released the Recent Tiger Number in Nepal
  4. 4,0 4,1 Tiger population in Bangladesh falls to 106 from 440 in just eleven years
  5. 5,0 5,1 Bhutan tiger population higher than previously thought, survey reveals
  6. Lytton, E. (1841). The Critical and Miscellaneous Writings of Sir Edward Lytton. Vol. 2. p. 167.
  7. Phylogeography and Genetic Ancestry of Tigers (Panthera tigris)
  8. Luo, S.J.; Johnson, W. E.; O'Brien, S. J. (2010). "Applying molecular genetic tools to tiger conservation". Integrative Zoology. 5 (4): 351–362.
  9. Status of tigers, co-predators and prey in India, 2010
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 McDougal, C. (1977). The Face of the Tiger. Rivington Books and André Deutsch, London.
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 Mammalian Species: Panthera tigris
  12. Tiger ecology and conservation in the Indian subcontinent
  13. Barlow, A.; Mazák, J.; Ahmad, I. U.; Smith, J. L. D. (2010). "A preliminary investigation of Sundarbans tiger morphology". Mammalia. 74 (3): 329–331. doi:10.1515/mamm.2010.040
  14. 14,0 14,1 Sunquist, M.; Sunquist, F. (2002). Wild Cats of the World (1st. ed.). University of Chicago Press. pp. 7–350. ISBN 978-0-22-677999-7.
  15. Chundawat, T. S.; Gogate, N.; Johnsingh, A. J. T. (1999). "Tigers in Panna: preliminary results from an Indian tropical dry forest". In Seidensticker, J.; Christie, S.; Jackson, P. Riding the Tiger: Tiger Conservation in Human-Dominated Landscapes. Cambridge University Press. p. 123–129. ISBN 0-521-64835-1.
  16. Prey abundance and prey selection by tigers (Panthera tigris) in a semi-arid, dry deciduous forest in western India
  17. Andheria, A. P.; Karanth, K. U.; Kumar, N. S. (2007). "Diet and prey profiles of three sympatric large carnivores in Bandipur Tiger Reserve, India". Journal of Zoology. 273 (2): 169–175. doi:10.1111/j.1469-7998.2007.00310.x
  18. Biswas, S.; Sankar, K. (2002). "Prey abundance and food habit of tigers (Panthera tigris tigris) in Pench National Park, Madhya Pradesh, India". Journal of Zoology. 256 (3): 411–420. doi:10.1017/S0952836902000456
  19. Predator–prey relationships and responses of ungulates and their predators to the establishment of protected areas: A case study of tigers, leopards and their prey in Bardia National Park, Nepal
  20. Prachi, M., Kulkarni, J. (2006). Monitoring of Tiger and Prey Population Dynamics in Melghat Tiger Reserve, Maharashtra, India. Final Technical Report. Envirosearch, Pune.
  21. Karanth, K. U.; Sunquist, M. E. (July 1995). "Prey selection by tiger, leopard and dhole in tropical forests". Journal of Animal Ecology. 64 (4): 439–450. doi:10.2307/5647. JSTOR 5647
  22. Trouble for rhino from poacher and Bengal tiger
  23. Tiger kills elephant at Eravikulam park
  24. Mazak, V. (1996). Der Tiger : Panthera tigris. Westarp Wissenschaften, Magdeburg, Heidelberg, Berlin, Oxford ISBN 3-89432-759-6.
  25. Brander, A. A. D. (1923). Wild Animals in Central India. London: Edwin Arnold & Co.
  26. Thirteen years among the wild beasts of India: their haunts and habits from personal observations; with an account of the modes and capturing and taming elephants

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]