Pāriet uz saturu

Bohēmijas Karaliste

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Bohēmijas karaliste)
Bohēmija (sarkanā) un Bohēmijas kroņa zemes (sārtā) Svētās Romas impērijas sastāvā, 1618
Bohēmijas Karalistes administratīvais dalījums Austroungārijas pakļautībā
Bohēmijas karogs

Bohēmijas Karaliste (latīņu: Regnum Bohemiae, čehu: České království, vācu: Königreich Böhmen) bija karaliste tagadējās Čehijas teritorijā, kas pastāvēja no 1085. līdz 1918. gadam. Tā sākotnēji bija neatkarīga čehu valsts, vēlāk kļuva par Svētās Romas impērijas sastāvdaļu un pastāvēšanas pēdējos gadsimtos nonāca vācu Hābsburgu dinastijas valdījumā, kas to pārvērta par savas impērijas provinci. 19. gadsimtā attīstoties čehu nacionālajai pašapziņai, Bohēmijas neatkarības atjaunošanas ideja noveda pie Čehoslovākijas izveidošanas 1918. gadā. Jāņem vērā, ka Bohēmijas Karalistes robežas laika gaitā mainījās, un paralēli tai pastāvēja arī Bohēmijas kroņa zemes, kas iekļāva Morāviju, čehu Silēziju un Luzātiju, kurām varēja būt atšķirīgi valdnieki. Bohēmijas čehi tradicionāli ciešāk saistīti ar Morāviju, kamēr radniecīgie slovāki ilgstoši atradās ungāru pakļautībā.

Bohēmijas agrīnākā vēsture aprakstīta Prāgas Kosmas (ap 1045—1125) latīniski sarakstītajā hronikā Chronica Boemorum. Mūsdienu Bohēmijas teritorijā pēdējās desmitgadēs pirms mūsu ēras dzīvoja ķeltu Boii cilts, kuru pakāpeniski sāka izspiest markomanu ģermāņi, taču teritorijas nosaukums saglabāja atsauci uz Boii ķeltiem. Romiešu vēsturnieki to sauca par Boii zemi — Boiohaemum. Lielās tautu staigāšanas beigās, ap 6. gadsimta sākumu, Bohēmijas teritorijā no tagadējās Polijas dienvidiem ienāca slāvi. Šim pirmajam vilnim pēc vairākām desmitgadēm sekoja otrs slāvu vilnis no Balkānu Donavas reģiona.[1]

Pšemislu dinastija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

833. gadā izveidojās Lielā Morāvija, kurā ietilpa arī vēlākās Bohēmijas zemes. 870. gadā Borživojs I kļuva par pirmo Bohēmijas hercogistes valdnieku un aizsāka Pšemislu dinastiju. 907. gadā Lielā Morāvija sabruka maģāru uzbrukumu rezultātā. 935. gadā tika nogalināts Bohēmijas hercogs Vāclavs I, kuru vēlāk pasludināja par Sv. Vāclavu.

Šajā laikā Bohēmija vairākas reizes zaudēja un atguva kontroli pār Morāviju. 1085. gadā Vratislavu II kronēja par pirmo Bohēmijas karali. 1212. gadā Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs II izdeva Sicīlijas Zelta bullu, kurā apstiprināja Otokāru I par karali, un nostiprināja Bohēmijas karalistes neatkarīgo stāvokli impērijā. 1278. gadā karalis Otokārs II cieta sakāvi kaujā pret Rūdolfu I Hābsburgu. No 10. līdz 13. gadsimtam Pšemislu dinastijas valdnieki Bohēmiju un Morāviju nostiprināja par teritoriāli un militāri spēcīgu valsti. 13. gadsimtā sākās sudraba ieguve, kas palielināja valsts bagātību. Sudraba rakšanu veica pārsvarā vācu izcelsmes ieceļotāji, kas sāka izmainīt valsts etnisko sastāvu.

Luksemburgu dinastija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pšemislu dinastijas pēdējo vīriešu kārtas pārstāvi Vāclavu III nogalināja 1306. gadā. Pēdējā Pšemišlu valdnieka meitu Elizabeti izprecināja Svētās Romas impērijas ķeizara Heinriha VII Luksemburga vecākajam dēlam Johanam. Johans valdīja no 1310. līdz 1346. gadam. Viņa vecākā dēla Kārļa IV valdīšanas laiks tiek uzskatīts par Bohēmijas Karalistes zelta laikmetu. Kārlis IV veica Prāgas pārbūvi, pārvēršot to par vienu no Eiropas skaistākajām pilsētām, tika uzbūvēta Prāgas Svētā Vīta katedrāle. 1348. gada 7. aprīlī tika nodibināta Prāgas Kārļa universitāte.

Zelta laikmets beidzās ar Jana Husa (1370—1415) reliģisko reformu mēģinājumu, kas izraisīja postošus husītu karus Bohēmijā, kas turpinājās līdz 1434. gadam. Pēc Husa sodīšanas ar nāvi viņa sekotāji pāris gadu laikā padzina pāvesta atbalstītājus no baznīcām un pārņēma kontroli pār katoļu baznīcas īpašumiem. Pēc tam, kad impērijas valdība centās atjaunot reliģiskās tradīcijas, 1419. gada 30. jūlijā husīti ieņēma Prāgas Jauno rātsnamu un atbrīvoja tur ieslodzītos husītu gūstekņus. Viņi izmeta pa rātsnama logiem 11 imperatora atbalstītājus un pārņēma varu pilsētā. 1419. gadā par imperatoru ievēlēja Luksemburgu dinastijas pārstāvi Sigismundu, kurš bija aktīvi iesaistījies Jana Husa notiesāšanā uz nāvi. Bohēmijas augstmaņi šī iemesla dēļ atteicās viņu atzīt par savu karali, un husītu kari turpinājās. 1420. gadā Sigismunds ar armiju ieradās Prāgā, no kurienes viņu padzina husīti, taču vēl pirms bēgšanas Sigismunds paspēja kronēties par Bohēmijas karali Prāgas Sv. Vīta katedrālē.

1422. gadā husīti par Bohēmijas karali ievēlēja Lietuvas lielkņazu Vītautu. Pēc radikālāko husītu sakāves 1434. gada 30. maijā sākās mēreno husītu un imperatora sarunas, kas beidzās ar husītu reliģisko brīvību atzīšanu apmaiņā pret Sigismunda varas atzīšanu. Husītu karu gaitā mainījās Bohēmijas zemes īpašumu struktūra, sagrābtajiem baznīcas īpašumiem nonākot muižnieku īpašumā. Šeit izveidojās Brāļu draudzes, kas Latvijā zināmi kā hernhūtieši. Bohēmija vēlāk ātri atbalstīja Martina Lutera sākto reformāciju, kas sasaucās ar husītisma idejām.[2]

Dinastiju cīņas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Sigismunda nāves 1437. gadā Bohēmijas Karaliste, Austrijas hercogiste un Ungārijas Karaliste par nākamo valdnieku ievēlēja Sigismunda meitas vīru Albrehtu II Hābsburgu. Taču husītu augstmaņi Bohēmijā par savu valdnieku izvēlējās Jagellonu dinastijas pārstāvi Kazimiru. Albrehts sakāva Kazimira armiju, taču mira jau 1439. gadā un ar viņa nāvi savienība starp Bohēmiju, Austriju un Ungāriju beidzās. Līdz 1453. gadam Bohēmijā valdīja reģents. 1458. gada martā Bohēmijas augstmaņi par karali ievēlēja bijušo reģentu, husītu pārstāvi Jirži no Podebradiem, kurš valdīja līdz 1471. gadam un bija pēdējais čehs Bohēmijas tronī. Lai arī ķeizars viņu atzina par karali, pāvests viņu atzīt atteicās, 1462. gadā lauza vienošanos par ticības brīvību un 1466. gadā viņu pasludināja par ķeceri. Cerot iegūt Bohēmijas kroni, 1466. gadā Ungārijas karalis Māķāšs Huņadi uzbruka savam sievastēvam Jirži. Karš turpinājās līdz Jirži nāvei 1471. gada martā. Pēc Jirži nāves par Bohēmijas troni turpināja cīnīties ārzemju dinastijas.[2]

1471. gada maijā Bohēmijas parlaments par karali ievēlēja Polijas karaļa Kazimira IV dēlu Vladislavu II, kurš valdīja līdz 1516. gadam. Viņam nācās panākt vienošanos par zemju dalīšanu ar Māķāšu Huņadi, kura armijas okupēja Morāviju, Silēziju un Luzātiju. 1479. gadā viņi vienojās, ka Vladislavs II būs Bohēmijas karalis, bet Māķāšs paturēs kontroli pār iekarotajām teritorijām. Pēc Māķāša Huņadi nāves 1490. gadā Vladislavs II kļuva par Ungārijas karali, tādējādi Bohēmija un Ungārija apvienojās personālūnijā. Pēc viņa nāves 1516. gadā, par karali kļuva Lajošs II Jagellons. Šajā laikā par trešo spēku pēc feodālajiem augstmaņiem un bruņiniekiem bija kļuvusi pilsētnieku buržuāzija. Bohēmijā regulāri sanāca muižnieku parlaments, kas aicināja valdnieku dzīvot Prāgā. Abi Jagelonu dinastijas valdnieki Prāgu apmeklēja tikai pāris reizes.

Hābsburgu dinastija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1526. gadā bezbērnu karalis Lajošs II krita Mohāčas kaujā pret turkiem. Imperatora Kārļa V jaunāko brāli, kurš valdīja Hābsburgu Austrijas zemēs, ievēlēja par Bohēmijas un Ungārijas karali Ferdinandu I, tādējādi 1526. gadu uzskata par Centrāleiropas Hābsburgu monarhijas aizsākumu, jo zem viena kroņa turpmāk apvienojās Bohēmijas, Austrijas un Ungārijas zemes.[1] Ferdinands I Bohēmijā centās izveidot centralizētu absolūto monarhiju, kāda bija izveidota Hābsburgu Spānijā. Sākās vietējo parlamentu slēgšana un pilsētu tiesību ierobežošana, kas noveda pie čehu augstmaņu sacelšanās 1547.—1548. gadā. Pēc dumpja apspiešanas Ferdinands I provinču pārvaldīšanai iecēla ierēdņus. Bohēmijas parlamentam atņēma tiesības ievēlēt karali un tam turpmāk bija tikai jāapstiprina Hābsburgu mantinieka kronēšana.[2]

Ķeizars Rūdolfs II 1538. gadā sāka dzīvot Prāgā, un tā kļuva par impērijas galvaspilsētu. Rūdolfa II galma astronoms bija Johanness Keplers. Reformācijas laikā čehi, kuru vairākums bija protestanti, nepieņēma jaunā imperatora Ferdinanda II uzspiesto katolicisma politiku un 1618. gada 23. maijā izmeta divus viņa pārstāvjus Prāgā pa logu, kas aizsāka Trīsdesmitgadu karu Eiropā. 1620. gada 8. novembrī notika kauja pie Baltā kalna, kurā impērijas katoliskā armija sakāva čehu protestantu dumpiniekus.

1781. gadā Hābsburgu pārvaldītājās zemēs ieviesa ticības brīvību, atkal ļaujot protestantiem brīvi sekot savai ticībai. No 1800. līdz 1850. gadam notika čehu nacionālās pašapziņas atdzimšana. 1848. gadā notika Bohēmijas sacelšanās. Čehi Prāgā sasauca pirmo panslāvu kongresu, lai diskutētu par slāvu tautu sadarbību.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā čehu un slovāku pārstāvji Klīvlendā (ASV) parakstīja vienošanos par nākotnes federālās valsts izveidošanu. 1918. gada oktobrī tika izveidota Čehoslovākijas Republika, kas pasludināja neatkarību no Austroungārijas.