Galda hokejs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Galda hokejs
{{{nosaukums}}}
Galda hokeja spēle
Pamatinformācija
Augstākais pārvaldes orgāns ITHF - Starptautiskā Galda hokeja federācija
Pirmsākumi 1932. gads, Ziemeļamerika
Reģistrētie spēlētāji Pasaules reitingā virs 12 000 reģistrētu spēlētāju
Reģistrētie klubi BJC "Laimīte", Rīgas GHK, Inčukalna GHK, Burtnieku MJIC, Ventspils JN u.c.
Īpašības
Kontakts starp
sportistiem
Komandas 3-5 spēlētāju katrā komandā
Jaukts dzimums
Ekipējums Galda hokeja laukums
Vieta Sporta zāle
Valstis ar vismaz vienu spēlētāju ITHF Pasaules reitingā. Sarkanas ir Top 8 valstis, ieskaitot Latviju.
  15000+ punktu
  10000+ punktu
  1000+ punktu
  -1000 punktu

Laiks: 2019. gada jūlijs

Galda hokejs ir galda spēle, kas cēlusies no ledus hokeja. Spēle norisinās uz miniatūra hokeja laukuma ar kustīgām hokejistu figūriņām, kuras ar stieņiem vada divi spēlētāji, tādējādi cenšoties gūt vairāk vārtu kā pretinieks.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spēles Eiropas čempionātā 2018. gadā Eskilstūnā Zviedrijā.

Pirmā pārbaudāmā informācija par spēli, kas imitē ledus hokeju, attiecas uz 1932. gadu, kad kanādietis Manro mājās izgatavoja vēl visai primitīvu spēles galdiņu no koka.[1] Viņa paraugam sekoja entuziasti un ražotāji citās valstīs, kurās plaši spēlēja ledus hokeju, taču nopietnu popularitāti izdevās sasniegt tikai tad, kad laukumu un figūriņu koku, dzelzi un kartonu 50. gados sāka aizstāt plastmasa.[2] 1957. gadā galda hokeju sāka izgatavot zviedru uzņēmums Stiga,[3] kurš mūsdienās ieņēmis monopolstāvokli standarta inventāra ražošanā ITHF sacensībām.

Tomēr līdz pirmajiem mēģinājumiem kaut kur organizēties valsts līmenī bija jāgaida līdz 1982. gadam, kad notika pirmais Zviedrijas čempionāts. Arī turpmākajos 20 gados Zviedrija palika līdere visā, kas attiecas uz galda hokeju. 1989. gadā Stokholmā tika organizēts pasaules čempionāts ar 7 valstu spēlētāju dalību, kurā uzvarēja, protams, zviedri. Turpmākie pasaules čempionāti tika organizēti dažādās valstīs ik pēc diviem gadiem, ar vienu nobīdi.[4] Bet tikai 2005. gadā Rīgā pirmoreiz zviedrus no pirmās vietas nostūma somu izlase, un 2007. gadā soms Nutunens kļuva par pirmo individuālo pasaules čempionu ne no Zviedrijas. Pašlaik vadošās galda hokeja lielvalstis ir Krievija, Latvija, Ukraina un Zviedrija, viņām seko Somija, Čehija, Norvēģija un Igaunija. Gados, kad nenotiek pasaules čempionāts, tiek aizvadīts Eiropas čempionāts, kurš maz atšķiras pēc dalībnieku sastāva. Abus šos turnīrus parasti aizvada jūnijā.

Pēdējais no līdz šim notikušajiem pasaules čempionātiem risinājās 2021. gada augustā Tallinā, tajā uzvarēja Krievijas pārstāvis Jānis Galuzo. Sacensībās piedalījās spēlētāji no 14 valstīm. Komandu sacensībās uzvarēja Latvija, pārspējot Ukrainu, Krievijas izlase ieguva 3. vietu. 2021. gadā pasaules čempionātā zeltu bērnu grupā (līdz 13 gadu vecumam) izcīnīja ukrainis Artjoms Matancevs, bronzu ieguva Lūkass Jurka no Latvijas.[5] Sieviešu kategorijā zeltu izcīnīja Marija Saveļjeva no Igaunijas, aiz viņas palika Darja Hrustaļova (Igaunija) un Anna Ivancova (Ukraina).[6]

2020. gadā ieplānotais Eiropas čempionāts Kraņā, Slovēnijā, tika pārcelts uz 2022. gadu epidemioloģisku iemeslu dēļ. 2022. gada martā sakarā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā Krievijas un Baltkrievijas spēlētājiem līdz turpmākam lēmumam tika liegta dalība starptautiskos galda hokeja turnīros. Aizliegumu kaujasspējīgajiem vīriešiem izbraukt no valsts dēļ arī Ukrainas izlase bija vājinātā sastāvā. Par čempionu kļuva Latvijas pārstāvis Edgars Caics, kurš finālā pārspēja astoņkārtējo pasaules čempionu Hansu Estermanu no Zviedrijas. Arī komandu sacensībās uzvarēja Latvija, finālā uzvarot zviedrus.[7]

Vēsture Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS ražots galda hokejs ar vārtu guvuma elektrisku fiksāciju

60. gados galda hokejs kļuva populārs arī PSRS un Latvijā, taču šeit to izplatīja vairāk kā bērnu rotaļlietu. Vairums PSRS ražoto modeļu arī ārēji bija attiecīgi noformēti, un kā sekas parastie spēlētāji bija skolnieki un tie vecāki, kurus viņiem izdevās ievilkt savās aktivitātēs. Reizēm bija arī citi apstākļi, tā, Rīgas turnīru sērija "Favorīts-1981" tika izmantota kā formāls aizsegs politiski citāddomājošo kontaktiem.[8] 90. gadu beigās Latvijā parādījās tolaik jau pasaulē par standartu atzītie Zviedrijā ražotie laukumi, kuru iespējas bija krietni lielākas kā līdz tam Latvijā spēlētajām versijām, un 1998. gadā Ēriks Loks organizēja pirmo turnīru sēriju uz tiem.[9] Uz tālāku attīstību pamudināja arī zviedru meistara Jērana Agdura vizīte Latvijā 1999. gada oktobrī,[10] pēc kuras tika nodibināts Rīgas galda hokeja klubs[11] un sāktas regulāras sacensības.[12] 2000. gadā tika nodibināta Latvijas Galda hokeja federācija (LGHF).[13] Tai pašā gadā tika novadīts pirmais Rīgas Kauss, kurš pulcēja 55 dalībniekus.[14] Ik sezonu Latvijā notiek 6—8 lielas sacensības izlases atlasei uz pasaules un Eiropas čempionātiem, kuras parasti apmeklē arī ārzemju spēlētāji.

2001. gadā Latvijas izlase pirmoreiz piedalījās pasaules čempionātā Plzeņā Čehijā, kur ieņēma 5. vietu starp 13 izlasēm. Individuāli labākais bija M. Zirnis — 31. vieta.

Kopš 2003. gada Rīgas kauss tiek iekļauts pasaules galveno sezonas daudzposmu sacensību sērijā — Eirolīgā (kopš 2005 — Pasaules tūre).

2006. gada 16. martā Latvijas Nacionālā Sporta padome oficiāli atzina galda hokeju par sporta veidu un LGHF kā vadošo organizāciju,[15] tai pašā gadā LGHF tika uzņemta Latvijas Sporta federāciju padomē. 2006. gadā Latvijas izlase arī pirmoreiz tika pie medaļām Eiropas čempionātā, izcīnot trešo vietu izlasēm un trešo vietu individuāli (E. Caics). Tomēr šai gadā praktiski nepiedalījās spēcīgākie zviedri un somi, un līdz pasaules čempionāta medaļām nācās gaidīt līdz 2009. gadam, kad Budapeštā Latvija ieguva sudrabu.[16] Pirmais zelts nāca 2013. gada pasaules čempionātā Stavangerā, kad A.Sīlis un E.Caics savā starpā sadalīja pirmās divas vietas individuālajās sacensībās. Komandu zelts iegūts trīsreiz — Eiropas čempionātos Rīgā 2014. gadā[17] un Kraņā 2022. gadā, un pasaules čempionātā Tallinā 2021. gadā.[18]

Organizācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ITHF 2019. gadā. Zaļā krāsā dalībvalstis kopš 2005. gada (nav redzamas Kanāda un ASV), dzeltenīgi zaļā — vēlāk pieņemtās.[19]

Galda hokeja starptautisko pārraudzību veic Starptautiskā Galda hokeja federācija (ITHF), kura nosaka spēles un turnīru organizācijas noteikumus un veido starptautisko reitingu, kopīgi ar tajā ietilpstošajām valstu federācijām rīko pasaules un Eiropas čempionātus, kā arī Pasaules tūres sacensības. Kopš 2018. gada tās prezidents ir Bjarne Akselsens (Dānija), izpildkomitejā no Latvijas iekļauts E. Caics un juridiskajā komitejā I. Žubeckis.[20] Galvenā lēmumu pieņemšanas metode ir ietilpstošo valstu federāciju balsojums.

Latvijā galda hokeju organizē Latvijas Galda hokeja federācija ar sākotnēji pašievēlētu, bet tagad oficiāli reģistrētu galda hokeju klubu ievēlētu valdi un kopš paša sākuma nemainīgu prezidentu R. Blūmentālu, un vairākiem klubiem Rīgā, Inčukalnā, Ventspilī, Burtniekos u.c. Nekāda konkurence šai unitārajai sistēmai Latvijā nav veidojusies, atšķirībā no dažām citām valstīm (piem., Krievijā un Ukrainā).

Rezultatīvākie galda hokeja klubi Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vadošie spēlētāji Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2018. gada Eiropas čempionāta uzvarētāji. No kreisās — Atis Sīlis (3. vieta), Maksims Borisovs (Krievija, 1. vieta) un Edgars Caics (2. vieta).

Dati saskaņā ar pasaules reitingu 2022. gada 15. aprīlī.[23]

Kopvērtējumā Sievietes Juniori (18-) Veterāni (40+) Bērni (13-) Seniori (55+)
Rainers Kalniņš Krista Annija Lagzdiņa Kristaps Riekstiņš Edgars Saulītis Edgars Putniņš Salvis Skarainis
Sandis Kristaps Lagzdiņš Elēna Rācenāja Dāvis Apfelbaums Sandis Kalniņš Rainers Neija Egīls Belševics
Valts Smagars Laima Kamzola Toms Baumanis Aleksandrs Žernovojs Rūdolfs Logins Gunārs Buls

Sacensības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apmēram 20 valstu federācijas visas sezonas gaitā organizē nacionālu sacensību sēriju izlases atlasei. Parasti šie turnīri ir brīvi pieejami jebkuram gribētājam no jebkuras valsts, bieži vēlama pieteikšanās dažas dienas iepriekš. Lielākās sacensības tiek iekļautas Pasaules tūrē, kuras labākie spēlētāji saņem ārpuskārtas ceļazīmes uz attiecīgo sezonu noslēdzošo pasaules vai Eiropas čempionātu jūnija sākumā.

Sacensības Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izņemot karantīnas pārtraukuma periodu 2020.—2021. gadā, Latvijā tiek organizētas četru veidu sacensības:

  • LGHF lielturnīri ar pietiekami augstu reitingu izlases atlasei (Rīgas kauss decembrī, Latvia Open septembrī, Latvijas čempionāts pavasarī un četru posmu Latvijas kauss no rudens līdz pavasarim), kuros visos ir atklāta piedalīšanās, kā arī speciāli čempionāti sievietēm, junioriem un veterāniem aprīlī.[24]
  • Vietējo klubu rīkotās sacensības un treniņturnīri. Bieži grūti atšķirt vienu no otra, lai gan daļa no tiem tiek ierakstīta LGHF sacensību kalendārā. Labākā vieta iesācējiem.
  • Masveidīgi reklāmas vai komerciāli pasākumi. Īsi pirms Rīgas kausa regulāri tiek organizēts skolnieku turnīrs, kurā 2017. gadā piedalījās vairāk kā 580 skolnieku.[25] LGHF un vietējie klubi tāpat ar saviem galdiem piedalās dažādos publiskos pasākumos un vada turnīrus korporatīvajai atpūtai.[26]
  • Kopš 2016. gada — Amatieru Līga vienlaikus un vienuviet ar LGHF lielturnīriem, priekš iesācējiem un vājākajiem spēlētājiem.[27]

Turnīru organizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazos treniņturnīrus parasti organizē bez sevišķa plāna, korporatīvos — pēc pasūtītāja vēlmēm. Jo vairāk dalībnieku treniņturnīrā, jo vairāk tā organizācija atgādina LGHF reitinga lielturnīru.

Lielturnīrs parasti notiek sporta zālē (Rīgā — pēdējos gados Kultūru vidusskolā, bieži arī Inčukalna sporta kompleksā), pirms turnīra dalībnieki tiek piereģistrēti (tiek veikta arī iepriekšēja reģistrācija caur Internetu), un datorprogramma pēc reitinga sadala ieradušos spēlētājus pa 3—6 atlases apakšgrupām atkarībā no dalībnieku skaita. Normāli apakšgrupās ir pa 15-20 cilvēku, kuri izspēlē riņķa turnīru. Katras apakšgrupas galdiņi ir nostādīti vienā rindā. Pēc katras spēles dalībnieks pāriet pie nākamā galdiņa labajā pusē no sevis, tā saņemot sev pretī jaunu pretinieku, rindas galā pārejot otrā pusē. Uzvarētāji pieraksta spēles rezultātu apakšgrupas kopīgajā rezultātu lapā, no kuras to tiesneši ievada datorā.[28]

Rīgas kausā lielā dalībnieku pieplūduma dēļ pirms apakšgrupu sacensībām tiek organizētas kvalifikācijas grupas dalībniekiem ar zemu reitingu un nepiereģistrētajiem. 2017. gadā Rīgas kausā, ieskaitot kvalifikācijas grupas, pavisam piedalījās 257 spēlētāji, no kuriem 190 iekļuva pamatturnīrā pēc reitinga vai kvalifikācijas rezultātiem.

Pēc apakšgrupām seko tehnisks pārtraukums rezultātu apkopošanai, galdu pārbīdei un pusdienām, pēc kura labākie — šai sezonā parasti 16 — saskaņā ar apakšgrupās ieņemtajām vietām izspēlē riņķa turnīrā pirmo (augstāko) līgu, bet pārējie — zemākas līgas. Orientējoši tajās, izņemot zemāko, cenšas ielikt pa 20-24 spēlētājiem.

Pēc līgu izspēles bieži vēl tiek rīkotas izslēgšanas spēļu sērijas starp līgu pirmajiem un pēdējiem spēlētājiem, kā arī starp 8-16 labākajiem pirmās līgas spēlētājiem. Tas ir visai laikietilpīgs process — tā, 2015. g. septembra sacensībās Jēkabpilī vairums dalībnieku bija beiguši spēles pēc septiņām stundām, kamēr labākie spēlēja visas 12.[29]

Pēc turnīriem seko apbalvošana, lai gan tos dalībniekus, kuru vietas vairs nevar mainīties, parasti apbalvo izslēgšanas spēļu laikā. Apbalvo labākos gan kopīgā vērtējumā, gan atsevišķi starp junioriem (līdz 18 g. v.), veterāniem (no 40 g. v.) un sievietēm. Pēdējā laikā bieži izdala un atsevišķi apbalvo arī labākos bērnus līdz 13 un seniorus no 55.

Spēles laukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galda hokeja figūriņas ar ripu.
Galda hokeja figūriņas vadības mehānisms.

Visās ITHF sacensībās Eiropā tiek lietoti "Stiga play-off", kopš 2019. gada arī "Stiga 21" standarta laukumi. Ziemeļamerikā bieži lieto "Stiga Stanley cup" standartu, kura vienīgā atšķirība ir figūriņu formā.

Spēles laukums ir apmēram metru reiz pusmetru liela ar apmalēm ierobežota horizontāla virsma ar noapaļotiem stūriem, kurā izgrieztas renītes figūriņu vadīšanai un vārtu atveres. Renīšu un attiecīgi figūriņu katram spēlētājam ir pa sešām — viens vārtsargs, divi aizsargi un trīs uzbrucēji. Katra figūriņa caur zobrata mehānismu (citos standartos tā vietā var būt atsperes mehānisms) zem laukuma savienota ar vadības stieni, kura otrs gals iznāk ārā no laukuma apakšas pie spēlētāja. Katrs stienis var virzīties turp un atpakaļ pa renīti un griezties ap savu asi, tādējādi ļaujot šīs pašas kustības izdarīt figūriņai.

Spēlē lieto relatīvi lielu plastmasas ripu. Renītes izvietotas tā, lai jebkura vieta uz laukuma būtu aizsniedzama kādai figūriņai (lai gan Stigas standartā problemātiska paliek vārtu līnija, par kuru ir īpaša atruna noteikumos). Pretinieki, vadīdami savas figūriņas ar stieņiem, cenšas iemest ripu pretinieka vārtos. Atšķirībā no ledus hokeja, šeit nav "aizmugures" noteikuma un visi iemetieni notiek laukuma centrā.

Laukums tiek nostiprināts uz speciāla galdiņa vai jebkuras citas horizontālas virsmas 70-80 cm augstumā vai nu pielīmējot kājiņas ar divpusēju līmlenti, vai izmantojot speciālus stiprinājumus. Komplekta vārtos iekarināmais režģis sacensībās netiek lietots, parasti vārtu kaste tiek īpaši sagatavota, lai mazinātu ripu nevēlamu izlēkšanu no tās. Citu atšķirību starp veikalos pārdodamajiem "Stiga play-off" laukumiem un sacensībām sagatavotajiem nav.[30]

Nestandarta laukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luč[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neraugoties uz to, ka padomju galda hokeja standarts "Luč" pa pusgadsimtu ir mazliet atpalicis no pasaules līmeņa, tas ar nebūtiskām izmaiņām joprojām tiek pārdots un uz tā rīkoja čempionātus. Pirmais pasaules čempionāts, kurā šis standarts tika lietots, notika 2008. gadā Mostā, Čehijā,[31] tomēr tagad toreizējā rīkotāja organizācija pārgājusi uz mazizmēra "Chemoplast".[32][33] Diemžēl, kopš 2012. gada rūpnīcas finansiālo problēmu dēļ tā ražošana tiek periodiski apturēta un atkal atjaunota,[34] pēdējos gados vairs nav ziņu par ražošanas atjaunošanu.

Burbuļhokejs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis galda hokeja paveids atšķiras pirmām kārtām ar to, ka to pārklāj caurspīdīgs kupols, kas neļauj ripai izlidot no laukuma, bet spēlētājiem — piekļūt tam. Attiecīgi hokejam ir speciāls mehānisms ripas ievadei spēlē pēc gūtiem vārtiem, citas atšķirības no standarta nav principiālas. Burbuļhokejs ir īpaši populārs Ziemeļamerikā un bieži tiek uzstādīts priekš līdzjutējiem sporta arēnās kopā ar līdzīgām sporta spēlēm un spēļu automātiem un parasti ir ar naudas pieņemšanas mehānismu par nospēlēto laiku. Šim paveidam bija pašam sava federācija IBHF un notiek savas sacensības.[35] Standarta popularitātei traucē tā dārgums. Pašlaik Facebook atrodama Nacionālā Burbuļhokeja asociācija, kura savas sacensības sauc par burbuļhokeja pasaules čempionātu.[36]

Citi galda hokeju varianti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādu ražotāju piedāvātās versijas ir daudzskaitlīgas, taču Eiropā mazpopulāras. Citādi tas ir Ziemeļamerikā, kur vairāku firmu ražojumu cienītāji organizējušies savos klubos (piemēram, uz Coleco galdiem spēlējošā NTHL) un dažādi galda hokeja paveidi tiek plaši lietoti — tā, uz viena no tiem 2015. gada 18. septembrī Kanādas premjerministrs Stīvens Hārpers nospēlēja reklāmas spēli pret Veinu Grecki.[37] Ziemeļamerikā darbojas vairākas savienības, līgas un federācijas, kuras vienlaikus atzīst dažādu ražotāju stieņu galda hokejus — tā, Vinipegas GHL savos turnīros lieto vienlaikus 20 ražotāju galda hokeja laukumus, ieskaitot "Stigu", un tās prezidents vienlaikus ilgstoši ieņēma amatu arī ITHF.[38]

Pārējos kontinentos šis sporta veids ir gandrīz nepazīstams, un to iedzīvotāji ar viņu pamatā sastopas emigrācijā — piemēram, Dānijā viņiem organizē speciālus turnīrus "Welcome to Denmark!".[39]

Citas spēles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reizēm aiz komerciāliem iemesliem par galda hokeju tiek nosauktas spēles, kas to galīgi neatgādina, lai izmantotu populāru brendu. Reizēm atšķirība ir acīmredzama, kā gaisa hokeja vai biljardhokeja gadījumos, reizēm jautājums ir strīdīgs, kā ar magnētisko hokeju bez vadības renītēm, bet ar stieņiem.[40] Ir bijuši mēģinājumi visus tos apvienot zem viena organizatoriska jumta, kā WTHA,[41] par kuru veiksmīgumu ir pretēji viedokļi.

Galvenie spēles noteikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc katras spēles galda hokejā pieņemts paspiest roku pretiniekam
  1. Spēli tiesā paši spēlētāji, kas prasa no viņiem ētikas normu ievērošanu.
  2. Spēle ilgst piecas minūtes. Laiks spēles gaitā netiek apturēts, ripai paliekot vārtos vai izejot ārpus laukuma. Spēles laiku var apturēt, ja jālabo galdiņš vai pēc spēlētāju vienošanās neparedzētā situācijā.
  3. Spēle notiek uz firmas "Stiga" galdiņiem, kas nekustīgi piestiprināti pamatnei. Vārtos nelieto reizēm komplektā iekļauto plastmasas tīkliņu. Vārtu apakšdaļa var būt modificēta, izzāģējot plastmasas apakšu un aizvietojot to ar drēbes tīkliņu.
  4. Iemetienu laukuma centrā spēles sākumā veic, noliekot ripu laukuma centrā un sākot spēli līdz ar skaņas signālu. Visi citi iemetieni arī tiek izdarīti laukuma centrā, bet no augšas, turot ripu 5 cm centimetru virs figūriņu galvām. Abiem centra uzbrucējiem iemetiena brīdī jābūt atvilktiem līdz galam savās laukuma pusēs, aizsargiem atvilktiem pirms zilās līnijas un pretiniekiem jābūt gataviem iemetienam.
  5. Spēles neparedzēta pārtraukuma gadījumā iemetiens notiek, ja abi spēlētāji pārtraukuma mirklī varēja sasniegt ripu. Ja to kontrolēja viens no spēlētājiem, tad ripa paliek pie viņa.
  6. Vārti neskaitās:
    1. ja ripa nav palikusi vārtos, bet izlekusi atpakaļ;
    2. ja sists ar kāju pa stāvošu ripu, kuru pirms tam uz renītes nostādījusi tā pati figūriņa (taču tiek skaitīts metiens ar pacelto kāju, kad to lieto kā nūju);
    3. ja kopš iemetiena brīža pagājis mazāk par 3 sekundēm jeb vai ripa pēc tām vēl nav skārusi citas figūriņas, izņemot centru un pretinieka vārtsargu;
    4. ja ripa iemesta vienlaikus ar spēles beigu signālu (šaubu gadījumā vārti netiek ieskaitīti);
    5. ja ripa iemesta laikā, kad galds nav bijis stabils uzbrūkošā spēlētāja dēļ.
  7. Gūtie vārti skaitās, arī ja figūriņa salūzusi vai nokritusi vārtu gūšanas laikā.
  8. Viena figūriņa var turēt ripu ne ilgāk kā 5 sekundes, neizdarot piespēli vai metienu. Ja šis laiks tiek pārsniegts, seko iemetiens.
  9. Figūriņas, kas spēles gaitā pacēlušās uz augšu, var nospiest uz leju laikā, kad spēle ir pārtraukta vai kad nospiedējs pats kontrolē ripu. Pēdējā gadījumā jāievēro "5 sekunžu noteikums". Veicot nospiešanu, spēlētājs nevar vienlaikus spēlēt.
  10. Ja ripa nonākusi uz spēlētāja vārtu līnijas un viņš nav drošs, ka spēs to paņemt ar nūju, viņš drīkst paziņot "Bloks" un izdarīt iemetienu.
  11. Ja spēlētājs 30 sekunžu laikā pēc sākuma signāla vēl nav ieradies uz spēli, viņš saņem zaudējumu 0:10.[42]

Turnīros sportistiem tiek lietoti sīkāk izstrādāti noteikumi, kuri ietver situācijas, kādas amatieru spēlēs parasti nerodas.[43]

Praktiskā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galda hokeju daži sauc par pasaules ātrāko sportu, jo tas prasa ļoti ātru reakciju.[44] Vienlaikus daudzi to vispār neatzīst par sportu, uztverdami kā rotaļlietu. Dažādās valstīs pret to ir dažāda attieksme, tā, Krievijā 2015. gada rudenī tika apspriests likumprojekts par visu neatzīto sporta veidu sacensību faktisku aizliegšanu, kas būtu skāris arī galda hokeju. Likumprojekts netika pieņemts sporta sabiedrības protestu dēļ.[45] Citāda pozīcija ir Igaunijā, kur starptautiskā Tallinas kausa atklāšanā piedalījās kultūras ministrs.[46]

Latvijā galda hokeju sporta pedagogi ieteic, lai attīstītu kustību koordināciju, veiklību, muguras un kāju muskulatūras nostiprināšanai. Attīstās mazā pirkstu motorika un loģiskā domāšana, jo spēle ir dinamiska un mainošās situācijas prasa citādu reakciju katru sekundi.[21]

Galveno starptautisko turnīru statistika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēdējā pasaules čempionāta rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2021. gada augusts, Igaunija, Tallina

Kategorija Uzvarētājs Dalībnieku skaits
Individuālā Valsts karogs: Krievija Jānis Galuzo 110 (12 valstis)
Sievietes Valsts karogs: Igaunija Marija Saveļjeva 17 (6 valstis)
Juniori Valsts karogs: Ukraina Jevhens Matancevs 24 (6 valstis)
Veterāni Valsts karogs: Krievija Aleksejs Titovs 45 (12 valstis)
Bērni Valsts karogs: Ukraina Artjoms Matancevs 16 (3 valstis)
Seniori Valsts karogs: Čehija Vaclavs Pikls 12 (8 valstis)
Izlases Valsts karogs: Latvija Latvija 9
Sieviešu izlases Valsts karogs: Krievija Krievija 4
Junioru izlases Valsts karogs: Ukraina Ukraina 4
Veterānu izlases Valsts karogs: Zviedrija Zviedrija 8

Pēdējā Eiropas čempionāta rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2022. gada jūnijs, Slovēnija, Kraņa

Kategorija Uzvarētājs Dalībnieku skaits
Individuālā Valsts karogs: Latvija Edgars Caics 119 (15 valstis)
Sievietes Valsts karogs: Ukraina Hanna Ivancova 17 (7 valstis)
Juniori Valsts karogs: Ukraina Jevhens Matancevs 28 (8 valstis)
Veterāni Valsts karogs: Zviedrija Hanss Estermans 37 (12 valstis)
Bērni Valsts karogs: Latvija Jānis Miķelis Bitmanis 14 (4 valstis)
Seniori Valsts karogs: Čehija Pāvels Plešāks 13 (6 valstis)
Izlases Valsts karogs: Latvija Latvija 10
Sieviešu izlases Valsts karogs: Ukraina Ukraina 4
Junioru izlases Valsts karogs: Latvija Latvija Ukraina 6
Veterānu izlases Valsts karogs: Zviedrija Zviedrija 7

Pasaules klubu čempionātu rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasaules 2018. gada klubu čempionāta fināls Jēkabpilī. BJC "Laimīte" pret "Toros" no Krievijas.
Gads Norises vieta Uzvarētāji Komandu skaits
2007 Valsts karogs: Norvēģija Oslo, Norvēģija Valsts karogs: Zviedrija Enköping HSC 20 (7 valstis)
2010 Valsts karogs: Čehija Libereca, Čehija Valsts karogs: Krievija RTHF United Team 26 (8 valstis)
2012 Valsts karogs: Krievija Sanktpēterburga, Krievija Valsts karogs: Latvija BJC Laimīte 17 (5 valstis)
2014 Valsts karogs: Čehija Letovice, Čehija Valsts karogs: Latvija BJC Laimīte 31 (10 valstis)
2016 Valsts karogs: Krievija Kurska, Krievija Valsts karogs: Latvija BJC Laimīte 23 (4 valstis)
2018 Valsts karogs: Latvija Jēkabpils, Latvija Valsts karogs: Krievija THC Toros 23 (5 valstis)
2021 Valsts karogs: Slovēnija Kraņa, Slovēnija Valsts karogs: Krievija Legion-NiKi 7 (4 valstis)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «The first table hockey». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  2. «From history of table hockey». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 27. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  3. «Stiga Table Hockey Game History - Table Hockey Shop». Tablehockey.net. 2014-02-01. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-08. Skatīts: 2015-10-28.
  4. «List of world championships». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 16. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  5. Valmieras novads. Valmieras novada galda hokejistiem godalgas Pasaules čempionātā
  6. Трибуна. ЧМ по настольному хоккею в Таллинне — как Эстония заставила считаться с собой
  7. Delfi Sports. «Latvijas galda hokeja izlase triumfē Eiropas čempionāta medaļu kopvērtējumā». delfi.lv (latviešu), 2022-06-13. Skatīts: 2022-06-22.
  8. Galda hokeja pirmssākumi Latvijā un pasaulē
  9. «Kas Ir Galda Hokejs?». www.galdahokejs.lv. 2015-10-17. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-12-09. Skatīts: 2015-10-28.
  10. 1999. gada 27. oktobris 00:00. «Popularizēs galda hokeju». db.lv. Skatīts: 2015-10-28.[novecojusi saite]
  11. «Rīgas GHK dibināšanas protokols». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  12. «Rīgas GHK pirmā sezona». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  13. «LGHF dibināšanas protokols». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  14. Pirmais Rīgas kauss 2000. g. 10. jūnijā
  15. DELFI. «Notiks Latvijas čempionāts galda hokejā - DELFI». Delfi.lv, 2006-05-16. Skatīts: 2015-10-28.
  16. «Budapeštas sudrabs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  17. «Latvija pirmoreiz iegūst komandu zeltu galda hokejā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  18. Ventas Balss. Galda hokejisti palīdz Latvijas izlasei iegūt Pasaules čempionu titulu
  19. International Table Hockey Federation: Organization
  20. «ITHF information page». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 16. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  21. 21,0 21,1 «BJC "Laimīte" galda hokeja pulciņš». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  22. «VJN galda hokeja pulciņš». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 24. janvārī. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  23. World ranking — Latvians
  24. «LGHF pieteikto sacensību kalendārs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 12. decembrī. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  25. Rīgas Domes IKSD: Novadīts Rīgas bērnu un jauniešu galda hokeja turnīrs “Sarauj 2017”[novecojusi saite]
  26. LGHF un vadošo sportistu atskaites par notikušajiem amatieru turnīriem
  27. «Amatieru Līga». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 28. janvārī. Skatīts: 2016. gada 23. janvārī.
  28. Turnīru norises kārtība
  29. Latvia Open-2015 subjektīvs apraksts
  30. «ITHF turnīru organizācijas noteikumi, p. 3 — Noteikumi organizatoriem». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 20. augustā. Skatīts: 2018. gada 7. septembrī.
  31. «WTHA World Championship-2008». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. martā. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  32. «WTHA news 2/2016». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 23. jūlijā.
  33. «Praha – Pražský turnaj fotogalerie». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 23. jūlijā.
  34. «Novosibirskas portāls par situāciju ap "Luč" 2014. gadā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 15. maijā. Skatīts: 2018. gada 27. maijā.
  35. «Bubble hockey». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 13. martā. Skatīts: 2019. gada 11. maijā.
  36. World Championship Tournament of Bubble Hockey will be held in Buffalo
  37. Wayne Gretzky assists on Stephen Harper's goal
  38. «New CTHA President Sal Capizzi’s unique league». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 23. jūlijā.
  39. «Eagles development tournaments». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 27. augustā. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  40. Мурманский магнитный хоккей
  41. «WTHA - about WTHA». Billiard-hockey.com. 2010-10-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-03-17. Skatīts: 2015-10-28.
  42. Saīsināta noteikumu versija
  43. «Pilna noteikumu versija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 16. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 22. septembrī.
  44. «About Table Hockey». Lou Marinoff. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-10-01. Skatīts: 2015-10-28.
  45. Чемпионат — это звучит гордо. Как чиновников поставили на место
  46. В субботу в Таллинне прошел этап Кубка мира по настольному хоккею

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Federācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Citas saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]