Pāriet uz saturu

Grupējums "Rusič"

Vikipēdijas lapa
Izlūkošanas un diversiju trieciengrupa "Rusič"
Valsts Krievija
Pastāvēšanas laiks 2014. gads — pašlaik
Pakļautība Krievijas Aizsardzības ministrija
Daļa no Donbasa seperātistu spēki (2014—2015)
"Vāgnera grupa" (2022—pašlaik)
Karaspēka veids Kājnieki
Krāsas Balta, zelta, melna
Karavīru skaits vairāki desmiti kaujinieku[1]
Devīze Слава России!
Militārās operācijas Krievijas—Ukrainas karš
Sīrijas pilsoņu karš
Komandieri
Pašreizējais komandieris Aleksejs Miļčakovs

Izlūkošanas un diversiju trieciengrupa "Rusič" (krievu: Диверсионно-штурмовая разведывательная группа (ДШРГ) «Русич») ir Krievijas galēji labējs[2][3] un neonacistisks paramilitārais grupējums,[1][4] kas cīnās pret Ukrainas spēkiem Krievijas—Ukrainas karā. Tā līdzdibinātājs un vadītājs ir Aleksejs Miļčakovs, un tas ir daļa no "Vāgnera grupas".[2][5] "Rusič" cīnījās prokrievisko separātistu pusē Donbasa karā no 2014. gada jūnija līdz 2015. gada jūlijam, vēlāk Sīrijas pilsoņu karā, kā arī pašreizējā Krievijas iebrukumā Ukrainā laikā kopā ar Krievijas karaspēku.[6]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grupējuma "Rusič" vēsture aizsākas 2009. gadā, kad Sanktpēterburgas neonacists Aleksejs Miļčakovs izveidoja militāro mācību bāzi.[4][7][8] Pirms nosūtīšanas uz Donbasu, viņam bija iesauka "Fritz", bet Donbasā viņš nomainīja iesauku uz "Serb".[1][9][10] Viņš piedalījās paramilitārās apmācības programmā "Partizan" Jaunkrievijas palīdzības koordinācijas centrā (KCPN), ko vadīja "Krievu impēriskais leģions", "Krievu impēriskās kustības" paramilitārais atzars.[11] Gan Miļčakovs, gan "Vāgnera grupas" nominālais komandieris Dmitrijs Utkins dienēja Gaisa desanta spēku 76. gvardes gaisa desanta divīzijā.[11]

Pēc Miļčakova teiktā, "Rusič" sastāv no "nacionāli noskaņotiem pagāniem, brīvprātīgajiem no Krievijas un Eiropas", grupa darbojoties kā "slēgts kolektīvs" un ir vienība, kurā krievu nacionālisti saņem kaujas apmācību. Izrādījās, ka vienībās darbojas īpašās vienības GROM, kas ietilpst Federālā narkotiku kontroles dienesta sastāvā, darbinieki. Piemēram, brāļi Konstantīns un Boriss Vojevodini ir krievu nacionālisti no Sanktpēterburgas.[12]

Donbasa karš

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis grupējums Donbasa karā prokrievisko separātistu pusē cīnījās no 2014. gada jūnija līdz 2015. gada vidum, veicot izlūkošanas un sabotāžas operācijas aiz Ukrainas frontes līnijas,[13] kā arī spēlējot nozīmīgu lomu vairākās svarīgās kaujās kara sākumā.[14]

2014. gada vasarā "Rusič" cīnījās kopā ar Krievijas atbalstīto separātistu komandieri apakšpulkvedi Aleksandru "Betmenu" Bednovu[15] un piedalījās kaujās par Luhanskas lidostu netālu no Novosvitļivkas pēc tam, kad Ukrainas bruņotie spēki bija pārgriezuši tur esošo šoseju un bloķējuši Luhansku.[9] Viņi piedalījās arī kaujās pie Ščastjas, Stanicas Luhanskas, uzbrukumam ciemam Hrjaščuvate, Heorhijivkas, Velikas Verhunkas, Lutuhines ciemu ieņemšanā.

Viens no pazīstamākajiem "Rusič" kara noziegumiem bija Ukrainas bataljona "Aidar" militārās kolonnas apšaušana pie ciematiem Metālists un Cvitņi Piski Luhanskas apgabalā 2014. gada 5. septembrī pēc tam, kad bija paredzēts, ka stāsies spēkā pamiers.[1][16]

2014. gada rudenī "Rusič" kopā ar separātistu bataljoniem "Sparta" un "Somālija" piedalījās kaujās pie Doneckas starptautiskās lidostas.

2015. gada februārī Miļčakovs tika iekļauts ES sankciju sarakstā.[17][18]

2015. gadā grupa tika pārcelta uz Alekseja Mozgovoja vadīto brigādi "Spoks".[11] Pēc pārcelšanas uz "Doneckas Tautas Republiku" sakarā ar vajāšanu, ko īstenoja "LTR" Valsts drošības ministrija, 2015. gada marta beigās grupa kļuva par daļu no bataljona "Viking", kur piedalījās kaujās Volnovahas apkārtnē, pie Belokamenku un Novolaspas ciemiem. 2015. gada vidū grupa tika pilnībā izvesta no Donbasa.[19]

No 2015. līdz 2022. gadam

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc atgriešanās no Donbasa, Miļčakovs iesaistījās pusaudžu kaujas apmācībā speciālās nometnēs Krievijā.

Miļčakova vietnieks Jans Petrovskis ir bijušais Norvēģijas iedzīvotājs, kur viņš dzīvoja un strādāja kopā ar norvēģi, kas saistīts ar galēji labējām grupām Soldiers of Odin un Ziemeļu pretošanās kustība. Krieva savdabīgā slava Donbasa karā, acīmredzot, bija pēdējais piliens Norvēģijas varas iestādēm, un viņš beidzot tika atzīts par draudu valsts drošībai. Norvēģijas policija 2016. gada oktobrī arestēja Petrovski un deportēja viņu uz Krieviju.[20][21]

2017. gadā "Rusič" kaujinieki parādījās Sīrijā, sargājot stratēģiski svarīgu naftas un gāzes infrastruktūru, kas pieder Krievijas uzņēmumiem. Savā, tagad nepieejamā, Instagram kontā kaujinieki publicēja fotogrāfijas no Palmīras Sīrijas centrālajā daļā, kur viens no viņiem pozē seno drupu priekšā, pacēlis roku nacistu sveicienā.[11][22]

2020. gada beigās Aleksejs Miļčakovs intervijā teica, ka "Rusič" sastāvā tobrīd bija vairāki desmiti cilvēku, bet "piesakās daudz cilvēku, un viņi ir jāizsijā".[1]

Krievijas iebrukums Ukrainā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grupa atgriezās Ukrainā 2022. gada aprīļa sākumā, pēc Krievijas iebrukuma sākuma.[23][24] "Rusič" kaujinieki tika pārvesti uz Harkivas apgabalu, kur viņus nofotografēja netālu no Pletenevkas ciemata.[25] Par īpašu nežēlību kaujās Harkivas apgabalā 2022. gadā vienība un tās komandieri Aleksejs Miļčakovs un Jans Petrovskis tika iekļauti ASV sankciju sarakstā.[26][27]

2023. gada aprīlī "Rusič" savā Telegram kanālā publicēja videoklipu, kurā redzams, kā ar nazi tiek nogriezta galva sagūstītam Ukrainas karavīram, un uzrakstu, kurā teikts, ka tā tiks nogalināti vēl daudzi.[28][29][30]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 «Руни, православ'я та георгіївські стрічки. Що відомо про неонацистів у російській армії». BBC News Україна (ukraiņu). Skatīts: 2023-06-14.
  2. ↑ 2,0 2,1 Mark Townsend. «Russian mercenaries in Ukraine linked to far-right extremists». The Guardian (en-GB), 2022-03-20. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2023-06-14.
  3. ↑ «Anti-government Non-state Armed Actors in the Conflict in Eastern Ukraine».
  4. ↑ 4,0 4,1 Dmitry Kozhurin. «Who Are The Neo-Nazis Fighting For Russia In Ukraine?». Radio Free Europe/Radio Liberty (angļu), 2022-05-27. Skatīts: 2023-06-14.
  5. ↑ «Wagner Group Contingent Rusich on the Move Again».
  6. ↑ «Spiegel: В составе российских войск в Украине воюют неонацисты». belsat.eu.
  7. ↑ «Говорит ангел смерти: Алексей Мильчаков, ДШРГ "Русич"». Youtube.
  8. ↑ «Фашист-живодер из Петербурга приехал воевать за ополченцев ЛНР». www.mk.ru (krievu). 2014-07-04. Skatīts: 2023-06-14.
  9. ↑ 9,0 9,1 «Интервью с Алексеем Мильчаковым, командиром ДШРГ «Русич» — Спутник и Погром» (ru-RU). 2015-03-14. Skatīts: 2023-06-14.
  10. ↑ «Неонацист Алексей Мильчаков, который отрезал уши украинском солдатам, похвастался отдыхом в Беларуси». naviny.belsat.eu (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-06-17. Skatīts: 2023-06-14.
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 «Inquiry into the Murder of Hamdi Bouta and Wagner Group Operations at the Al-Shaer Gas Plant, Homs, Syria 2017». New America.
  12. ↑ «О причинах вывода ДШРГ «Русич» из «ДНР», или как живодеры становятся героями». Новини України - #Букви. 2015-07-13. Skatīts: 2023-06-14.
  13. ↑ Vyacheslav Likhachev. «The Far Iight in the conflict between Russian and Ukraine», 2016. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 26. oktobrī. Skatīts: 2023. gada 14. jūnijā.
  14. ↑ «Russian Nationalist Veterans of the Donbas war | Yudina, Natalia; Verkhovsky, Alexander | download». ru.booksc.eu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 22. septembrī. Skatīts: 2023. gada 14. jūnijā.
  15. ↑ «Wagner Group Contingent Rusich on the Move Again». New America.
  16. ↑ «5 сентября 2014 года - кровавая дата 24-го отдельного штурмового батальона "Айдар". ФОТОрепортаж». Цензор.НЕТ.
  17. ↑ EUR-Lex - Official Journal of the European Union.
  18. ↑ «Евросоюз расширил антироссийские санкции». Interfax.ru (krievu). 2015-02-16. Skatīts: 2023-06-14.
  19. ↑ «Одно из националистических подразделений «ДНР» уходит из Донбасса». Новини України - #Букви. 2015-07-10. Skatīts: 2023-06-14.
  20. ↑ Ахмедова, R. (2022-05-30). "Информация как основа формирования информационно-коммуникационного пространства" (ru). Ренессанс в парадигме новаций образования и технологий в XXI веке (1): 161–162. doi:10.47689/innovations-in-edu-vol-iss1-pp161-162. ISSN 2277-3010.
  21. ↑ «Враг государства и его основа Русского националиста Яна Петровского, обвиняемого в военных преступлениях на Украине, депортировали из Норвегии. Репортаж «Медузы»». Meduza (krievu). Skatīts: 2023-06-14.
  22. ↑ «Русские националисты на сирийском контракте (фото)». fontanka.ru - новости Санкт-Петербурга (krievu). 2017-10-19. Skatīts: 2023-06-14.
  23. ↑ Michael Sheldon. «Meet the Irregular Troops Backing up Russia’s Army in the Kharkiv Region». bellingcat (en-GB), 2022-06-17. Skatīts: 2023-06-14.
  24. ↑ Candace Rondeaux,Jonathan Deer,Ben Dalton. «Neo-Nazi Russian Attack Unit Hints It’s Going Back Into Ukraine Undercover». The Daily Beast (angļu), 2022-01-26. Skatīts: 2023-06-14.
  25. ↑ Tom Ball. «Rusich’s neo-Nazi mercenaries head for Kharkiv» (angļu), 2023-06-14. ISSN 0140-0460. Skatīts: 2023-06-14.
  26. ↑ «BBC News | Русская служба». Telegram. Skatīts: 2023-06-14.
  27. ↑ «Russia-related Designations; Issuance of Russia-related General License and Frequently Asked Questions; Zimbabwe-related Designation, Removals and Update; Libya-related Designation Update». U.S. Department of the Treasury.
  28. ↑ Joe Barnes. «Russians accused of beheading Ukrainian soldiers». The Telegraph (en-GB), 2023-04-12. ISSN 0307-1235. Skatīts: 2023-06-14.
  29. ↑ Christopher Miller. «Ukraine probes alleged beheading of captured soldier by Russian forces». Financial Times, 2023-04-12. Skatīts: 2023-06-14.
  30. ↑ «Ukraine war: President Zelensky condemns beheading video». BBC News (en-GB). 2023-04-12. Skatīts: 2023-06-14.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Grupējums_%22Rusič%22&oldid=4192058"