Mārtiņš Prīmanis
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Mārtiņš Prīmanis (dzimis 1878. gada 24. janvārī, miris 1950. gada 11. decembrī) bija ķīmiķis un sabiedriskais darbinieks, Latvijas Universitātes profesors, Ķīmijas fakultātes dekāns un LU rektors, vēlāk Ostlandes Latvijas ģenerālapgabala izglītības un kultūras ģenerāldirektors, Rīgas Universitātes rektors.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mārtiņš Prīmanis ir dzimis 1878. gada 24. janvārī Rīgas apriņķa Carnikavas Sautiņos zemnieka Jēkaba Prīmaņa un viņa sievas Ievas ģimenē. 1890.-1897. gadā mācījās Rīgas Pētera I reālskolā.[1] 1897.-1908. gadā viņš studēja Rīgas Politehniskā institūta Komercnodaļā, vēlāk studijas turpināja Ķīmijas nodaļā. Uzņemts studentu korporācijā “Talavija”. Studiju laikā strādāja par profesora Paula Valdena asistentu un stipri ietekmējās no viņa uzskatiem.
Studijas beidza 1908. gadā ar inženiera tehnologa grādu un strādāja “Rendziny” fabrikā Petrikavā Polijā (1908-1910), par rīcības inženieri un nodaļas vadītāju A.G. Rūtenberga fabrikā Rīgā (1910-1915). Pēc Pirmā Pasaules kara sākuma 1915. gadā devās uz Maskavu un Dienvidkrieviju, kur turpināja strādāt par tehnologu ķīmiskajās fabrikās.
1918. gada sākumā atgriezās Rīgā, kur sāka strādāt Paula Valdena vadītajā Baltijas Tehniskajā augstskolā, vēlāk Latvijas Augstskolā un Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. No 1919. gada M. Prīmanis kā vecākais docents vadīja Neorganiskās ķīmijas tehnoloģijas katedru, 1921. gadā tika ievēlēts par Latvijas Universitātes ārkārtas profesoru neorganiskās ķīmijas tehnoloģijas nozarē, 1923. gadā atjaunoja izmēģinājumu un pētījumu laboratoriju, kuru viņš vadīja līdz 1931. gadam. Viņš bija Ķīmijas fakultātes sekretārs (1919-1922) un dekāns (1929-1931), uzturēja labus kontaktus ar lielākajiem Latvijas rūpniecības uzņēmumiem un ķīmijas fabrikām ārzemēs. Pēc viņa projektiem celtas vairākas slāpekļskābes fabrikas.
1936. gadā M. Prīmanis ieguva Dr. chem. tehn. grādu par “Pētījumi par Kurzemes Meldzeres rajona brūnoglēm” un tika ievēlēts par profesoru pie neorganiskās ķīmijas tehnoloģijas katedras. Viņš strādāja arī LU Padomē, saimniecības padomē un vairākās komisijās, kā arī valdības iestādēs. Ar iepriekšējā LU rektora un ķīmijas tehnologa Jūlija Auškāpa lielu atbalstu 1937. gada 2. jūnijā Mārtiņš Prīmanis tika ievēlēts par Latvijas Universitātes rektoru. Viņa vadībā 1938. gada 1. jūlijā atvēra LU Romas katoļu teoloģijas fakultāti, 1938. gada 1. jūlijā nodibināja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju un 1938. gada 15. novembrī nodibināja LU studiju fondu.
Pēc PSRS karaspēka ienākšanas Latvijā Mārtiņš Prīmanis tika atcelts no rektora amata, tomēr 1940. gada decembrī ar okupācijas iestāžu ieceltā jaunā rektora Jāņa Paškēvica pavēli ar 1. oktobri apstiprināts par Latvijas Valsts universitātes (LVU) profesoru.[2]
1940. gada nogalē viņam ar savu sakaru palīdzību izdevās “repatriēties” uz Vāciju. Pēc tam, kad Vācijas karaspēks okupēja Latviju, M. Prīmanis atgriezās Rīgā un tika iecelts par Ostlandes reihskomisariāta Latvijas ģenerālkomisariāta izglītības un kultūras ģenerāldirektoru (1941-1944). Ar viņa atbalstu 1941. gada 21. novembrī tika atjaunotas studijas LU Medicīnas, Veterinārmedicīnas, Arhitektūras, Ķīmijas, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, Mehānikas, Inženierzinātņu fakultātēs. 1942. gada 29. janvārī ģenerālkomisariāta nodaļas vadītājs K. Strickis atļāva universitātes darbību, tomēr tikai jau darbojošos fakultāšu ietvaros. Augstskolai tika dots nosaukums “Universitāte Rīgā” (vācu: Universität in Riga) un Mārtiņš Prīmanis tika apstiprināts par tās rektoru.
1943. gada pavasarī Latvijas ģenerālkomisariāta izglītības un kultūras ģenerāldirektors, Rīgas Universitātes rektors M. Prīmanis parakstīja dokumentu, kurā norādīts, ka Latviešu SS leģionā paredzēts iesaukt 538 studentus un ka 1899 studenti jau ir nodarbināti Valsts darba dienestā, studentu līgumdarbos un Vācijas karaspēkā. Spējīgākos studentus un zinātniekus nosūtīja uz Vācijas augstskolām un iesaistīja militārajiem nolūkiem svarīgu jautājumu izpētē. LU Lielajā aulā 1943. gada 28. maijā notika akadēmisks akts, kurā tika pasludināts, ka universitātes zinātne iekļaujas nacistiskās Vācijas “totālajā karā”.[3]
1944. gadā Mārtiņš Prīmanis devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur mira 1950. gada 11. decembrī Ratingenas pilsētā.
Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Triju Zvaigžņu ordeņa III šķira (1929),
- Triju Zvaigžņu ordeņa II šķira (1938),
- Svētā krēsla Sv.Silvestra II šķiras ordenis,
- Franču akadēmijas loceklis (Officier de l’Académie Française).
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- „Students” 2/1936., 1/1937.
- “Universitas” 9/1962., 10/1962.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Biogrāfija[novecojusi saite] biblioteka.lu.lv
- ↑ «Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940 - 1945)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 7. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 21. augustā.
- ↑ «Universitāte Rīgā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2010. gada 21. augustā.
| Priekštecis: Jūlijs Auškāps |
Latvijas Universitātes rektors 1937. gads — 1940. gads |
Pēctecis: Jānis Paškēvičs (kā Latvijas Valsts Universitātes rektors |
| Priekštecis: Jānis Jurgens |
Rīgas Universitātes rektors 1942. gads — 1944. gads |
Pēctecis: Vilhelms Burkēvics (p.i.) |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||
|