Jānis Jurgens
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Jānis Jurgens (krievu: Ян Янович Юрген, 1900—1983) bija padomju drošības orgānu darbinieks,[1] politiskās ekonomijas katedras vadītājs Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (ОГПУ), no 1934. gada NKVD Augstākajā skolā Maskavā. LVU rektors (1941, 1949—1962), PSRS Augstākās padomes deputāts (1950—1954),[2] LPSR Augstākās padomes deputāts (1955—1963).
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1900. gada 28. decembrī Rīgas apriņķa Skrīveru pagastā kalpu ģimenē. Mācījās Alūksnes pilsētas skolā. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada februārī Jurgens iestājies LSD (boļševiku) partijā, piedalījās Padomju Latvijas armijas kaujās pret igauņiem un Ziemeļlatvijas brigādi pie Mencenes (et:Mõniste) stacijas un Alūksnē, bija čekas izmeklētājs Viļānos. Vēlāk latviešu sarkano strēlnieku divīzijas 5. pulka sastāvā piedalījās Krievijas pilsoņu kara Dienvidu frontē.
Pēc Krievijas pilsoņu kara beigām viņš bija politiskais vadītājs ("poļitruks") Sarkanajā armijā, mācījās Rietumtautu Komunistiskajā universitātē Maskavā. No 1925. gada līdz 1930. gadam strādāja Krasnojarskā un Minusinskas lauksaimniecības tehnikumā (1921—1924), pēc līdz 1931. gadam mācījās Nadeždas Krupskas vārdā nosauktajā Komunistiskās audzināšanas akadēmijā Maskavā (Академия Коммунистического Воспитания имени Н. К. Крупской). No 1933. gada strādāja par politiskās ekonomijas katedras vadītāju Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (ОГПУ), no 1934. gada NKVD Augstākajā skolā (Высшая школа НКВД СССР). Lielā terora laikā 1938. gadā atlaists no darba NKVD Augstākajā skolā, bet turpināja vadīt Maskavas Autoceļu institūta Politekonomijas un marksisma-ļeņinisma katedru (1936–1941).
Pēc Latvijas okupācijas viņu nosūtīja uz Rīgu un iecēla par LVU politekonomijas profesoru. Pēc tam, kad 1941. gada 10. februārī LK(b)P CK atstādināja LVU rektoru Jāni Paškeviču kā "netikušu galā ar pienākumiem", pārmetot stipendiju piešķiršanu mantīgo šķiru pārstāvju bērniem un bijušo sociāldemokrātu iesaistīšanu Universitātes darbā. Par rektoru 13. februārī tika nozīmēts J. Jurgens.
Otrā pasaules kara laikā atradās Krievijā, kad Sarkanā armija ieņēma Rīgu, 1944. gada decembrī J. Jurgenu ievēlēja par Latvijas Komunistiskās (boļševiku) Partijas Centrālās Komitejas trešo sekretāru. 1946. gada augustā viņu atbrīvoja no darba LKP CK un iecēla par Latvijas Valsts universitātes Ekonomiskās fakultātes dekānu, tad prorektoru mācību daļā. 1949. gadā Jāni Jurgenu no jauna ievēlēja par LVU rektoru un viņš no darba kā sociāli nepiemērotus un neatbilstošus darbam un studijām atbrīvoja 121 pasniedzēju, 866 studentus un vairāk kā citu 100 universitātes darbinieku. Viņa vadības laikā 1950. gadā no Latvijas Valsts Universitātes tika atdalīta Medicīnas fakultāte un Ķīmijas fakultātes farmācijas nodaļa, no kurām izveidoja patstāvīgu augstskolu — Rīgas Medicīnas institūtu (tagad Rīgas Stradiņa Universitāte). No 1955. līdz 1963. gadam Jānis Jurgens darbojās arī kā LPSR Augstākās Padomes deputāts.[3] No 1964. gada pensijā.
Miris 1983. gada 18. novembrī.[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Юрген, Ян Янович». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 24. septembrī. Skatīts: 2017. gada 28. maijā.
- ↑ «Список депутатов Верховного Совета СССР 3-го созыва». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 6. decembrī. Skatīts: 2017. gada 28. maijā.
- ↑ «Izstāde „LU rektori Jānis Paškevics un Jānis Jurgens"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 22. maijā.
- ↑ «Справочник по истории Коммунистической партии и Советского Союза 1898 - 1991». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 19. jūlijā. Skatīts: 2017. gada 28. maijā.
| Priekštecis: Jānis Paškēvičs |
Latvijas Valsts Universitātes rektors 1941. gads |
Pēctecis: Mārtiņš Prīmanis (kā Rīgas Universitātes rektors) |
| Priekštecis: Matvejs Kadeks |
Latvijas Valsts Universitātes rektors 1949. — 1962. gads |
Pēctecis: Valentīns Šteinbergs |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||
|