Vilhelms Burkēvics

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vilhelms Burkēvics
Personīgā informācija
Dzimis 1894. gada 10. janvārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1967. gada 21. decembrī (73 gadi)
Valsts karogs: Kanāda Toronto, Kanāda
Tautība Latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne Inženierzinātnes
Alma mater Latvijas Universitāte
Apbalvojumi Atzinības krusts

Vilhelms Burkēvics (1894-1967) bija latviešu inženieris un sabiedrisks darbinieks. Bijis Latvijas Universitātes mācībspēks, Mehānikas fakultātes dekāns un īsu brīdi izpildījis arī Rīgas Universitātes rektora pienākumus.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilhelms Burkēvics dzimis 1894. gada 10. janvārī Rīgā. Mācījās Pētera reālskolā un pēc tās beigšanas iestājās Rīgas politehniskā institūta mehānikas nodaļā. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma līdz ar visu RPI evakuējās uz Maskavu. Vēlāk iesaukts Krievijas impērijas armijā. 1917. gadā iestājās Konstantīna artilērijas kara skolā kuru absolvēja leitnanta dienesta pakāpē.[1]

1921. gadā atgriezās Latvijā un atsāka studijas Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē. Pēc fakultātes absolvēšanas 1923. gadā ar inženiera tehnologa grādu palika tur strādāt par jaunāko asistentu. 1930. gadā paaugstināts par vecāko asistentu. 1935. gadā habilitējās, iegūstot Venia legendi tiesības un ar fakultātes lēmumu kļuva par privātdocentu. 1939. gadā apstiprināts par docentu un kļuva par Mehānikas tehnoloģijas katedras vadītāju. 1940. gadā kļuva par visas Mehānikas fakultātes dekānu. Paralēli darbam augstskolā strādāja par skolotāju Rīgas Valsts un Rīgas pilsētas tehnikumā. 1937.—1940. gadā bija Kr. Barona Tautas augstskolas direktors. 1934. gadā V. Burkēvicu ievēlēja par Latvijas inženieru biedrības valdes priekšsēdētāju un viņš pildīja šos pienākumus līdz 1937. gadam. No 1937. līdz 1940 gadam bija Latvijas amatniecības kameras loceklis.[2]

Pēc Latvijas okupācijas atstādināts no amata. 1941. gada rudenī atkal uzņēmās fakultātes dekāna pienākumus. 1943. gadā ievēlēts par Rīgas Universitātes prorektoru studentu lietās. No 1944. gada jūlija līdz Universitātes evakuācijai izpildīja rektora pienākumus.[1]

Pēc Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju un 1949. gadā iestājās IRO (International Refugee Organization) dienestā un bija arodu pārbaužu vadītājs. Vēlāk bija Ludvigsburgas pārskološanas centra direktors. 1948. gadā Minhenē uzņemts par latviešu studentu korporācijas Fraternitas Vanenica goda filistru. 1951. gadā izceļoja uz Kanādu, kur 1953. gadā kļuva par pasniedzēju Rjersona Tehnoloģiju institūtā Toronto. Paralēli vadīja Toronto latviešu tautas augstskolu, bija arī Sestdienas ģimnāzijas direktors un Latviešu Inženieru Apvienības Ārzemēs (LIAA) priekšnieks. Miris 1967. gada 21. decembrī Toronto, Kanādā. 1993. gadā pārapbedīts I Meža kapos, Rīgā.

Neilgi pirms nāves Vilhelms Burkēvics nodeva savas korporācijas glabāšanā oficiālo LU zīmogu komplektu (visu fakultāšu). Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šis zīmogu komplekts tika nodots Latvijas Universitātes rektoram J. Zaķim.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Fraternitas Vanenica 40 gados, Red. M. Sipiņš, Ņujorka, 1992.
  2. Es viņu pazīstu, Rīga, 1939.g.