Jaunturku revolūcija
| Jaunturku revolūcija | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Osmaņu impērijas sabrukuma | |||||||
 Revolūcijas vadoņi, 1908. gadā | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
.svg){kind=small} Osmaņu impērijas valdība | |||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
 Envers Pašā Ahmeds Nijazi bejs Redžeps Pašā Mati Eijubs Sabri Mahmuds Ševkeds Pašā |
 Abdulhamids II Mehmeds Ferids Pašā Šemsi Pašā † | ||||||
Jaunturku revolūcija Osmaņu impērijā 1908. gadā noveda pie 1876. gada konstitūcijas atjaunošanas un Otrā konstitucionālā laikmeta. Revolūcijas izraisītie politiskie un militārie satricinājumi beidzās tikai līdz ar kemalistu uzvaru Turcijas neatkarības karā un Turcijas republikas izveidošanu.
Šajā laika posmā pasaulē notika vairākas revolūcijas. 1905. gadā sākās revolūcija Krievijā, 1906. gadā sākās Persijas revolūcija, 1910. gadā Portugāles revolūcija noveda pie Pirmās Republikas izveidošanas un 1911. gadā Ķīnas revolūcija noveda pie Ķīnas Republikas izveidošanas. Krievijas, Persijas un Jaunturku revolūcijām bija vienāds mērķis — konstitucionālā režīma atjaunošana vai izveidošana. Tās nebija ideoloģiskas kreiso vai labējo kustības revolūcijas, kā vēlāk sekojošās.[1]
Iemesli un gaita
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Dažādu iemeslu izraisīti lokālie dumpji Osmaņu impērijā nebija retums. Tas, ka 1908. gada jūlija sākumā neliela jaunāko virsnieku grupiņa Maķedonijas provinču kalnos paziņoja par sacelšanos, nebija nekas īpašs. Dumpinieku kodolu pamatā veidoja armijas kapteiņi un leitnanti, kas komandēja dažus simtus brīvprātīgo.
Viens no iemesliem revolūcijas sākumam bija 1908. gada 9.-10. jūnijā Rēvelē notikusī karaļa Edvarda VII un imperatora Nikolaja II tikšanās, kas nostiprināja 1907. gada angļu-krievu līguma rezultātā izveidoto abu lielvaru politisko sadarbību. Abi valdnieki vienojās par iejaukšanos Osmaņu Balkānu provincēs, lai tajās īstenotu reformas un izveidotu autonomiju kristiešu gubernatora vadībā. Osmaņu Maķedonijas provinces zemes, 1877.-1878. gada krievu-turku kara beigās Krievija bija vēlējusies iekļaut Bulgārijas kņazistes sastāvā, un tikai Eiropas lielvaru iejaukšanās Berlīnes kongresa laikā atstāja šīs zemes osmaņu pārvaldībā. Pēc Rēveles tikšanās ziņu saņemšanas, jaunturku pagrīdnieki Eiropas lielvaru konsulātiem (izņemot Krievijas) Bitolas pilsētā iesniedza “Osmaņu savienības un progresa komitejas” (SPK) memorandu, kurā noraidīja britu-krievu iejaukšanos Balkānos un uzsvēra, ka vienīgais risinājums ir visu impērijas iedzīvotāju politiskā stāvokļa uzlabošana, atjaunojot 1876.-1878. gada konstitūcijas darbību. SPK arī norādīja, ka ir gatava pretoties ārzemju spēkiem un apspiest vietējos slāvu nacionālistus. Nesaņemot nekādu atbildi, pieci jaunturku virsnieki sāka dumpi.[1]
Nākamajās dienās nelielas dumpinieku vienības virzījās pa vietējo musulmaņu albāņu ciematiem, brīdinot iedzīvotājus par briesmām, ko tiem nesīs ārvalstu uzspiestā kristiešu vara. Vēlāk dumpinieki iegāja arī kristiešu serbu un bulgāru ciematos, kur izteica draudus gadījumā, ja tie nepievienosies revolūcijai kopā ar musulmaņiem. Ja ciematā atradās telegrāfa stacija, dumpinieki uz Stambulu nosūtīja telegrammu ar savām politiskajām prasībām, to neizpildes gadījumā draudot pēc 26. jūlija doties uz galvaspilsētu.
Paralēli, reģionā starp Skopji un Prištinu izplatījās baumas par drīzu Austroungārijas iebrukumu. Virsnieks, kas bija nosūtīts uz reģionu, lai nomierinātu iedzīvotājus, pats bija slepens SPK atbalstītājs, un pierunāja vietējos augstmaņus un garīdzniekus zvērēt atbalstu konstitūcijas atjaunošanai. Viņu petīcija 21. jūlijā tika nosūtīta uz galvaspilsētu.
Lai apspiestu nemierus, impērijas centrālā valdība uz reģionu nosūtīja albāņu izcelsmes ģenerāli, taču uzreiz pēc ierašanās, viņu 7. jūlijā nošāva SPK atbalstošs virsnieks. Sākot ar 12. jūliju Maķedonijā sāka ierasties rezerves karaspēks no Anatolijas, taču šeit aktīvi darbojās SPK aģitatori, un karaspēks tā arī neveica aktīvas darbības nemieru apspiešanai. Valdību atbalstošie virsnieki nereti tika nošauti. 22. jūlijā dumpinieki ieņēma reģiona centru Bitolu. Naktī no 23. uz 24. jūliju impērijas valdība piekrita dumpinieku prasībām, un pieņēma lēmumu par konstitūcijas un parlamenta darbības atjaunošanu. Nākamajā dienā šo lēmumu publicēja laikrakstos. Impērijas ielās izgāja sajūsmināti iedzīvotāji, konstitūcijas atbalsta demonstrācijās piedalījās visu tautību pārstāvji. Publiski parādījās SPK lozungs “Brīvība, Vienlīdzība, Brālība un Tiesiskums”. Sultāns saglabāja savu varu, un konstitucionāli izveidoto valdību veidoja liberāli noskaņoti politikas veterāni.[1]
Tikai pēc revolūcijas sabiedrība vairāk uzzināja par līdz šim slepeno SPK. 1906. gadā Salonikos dibinātā “Osmaņu brīvības biedrība” 1907. gadā apvienojās ar 1889. gadā dibināto “Savienības un progresa komiteju”, kas bija bāzēta Parīzē. Apvienotajā SPK bija 1500-2000 biedri, no kuriem kādi 500 atradās Salonikos.
Teritorijas zaudējumi, 1908
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Izmantojot revolucionāro nestabilitāti, 1908. gada 5. oktobrī Austroungārija paziņoja par Bosnijas-Hercegovinas aneksiju, izraisot Bosnijas krīzi. Vienlaikus arī Osmaņu formālā vasaļvalsts, Bulgārijas kņaziste paziņoja par pilnīgu neatkarību un Bulgārijas Karalistes izveidošanu. Abas šīs darbības bija pretrunā ar 1878. gada Berlīnes kongresa lēmumiem, taču citas lielvaras notikušo nevarēja novērst. 1909. gadā Osmaņu impērija panāca vienošanos ar Austroungāriju un Bulgāriju, ka to teritorijās dzīvojošo musulmaņu reliģiskā dzīve joprojām atradīsies osmaņu ieceltu garīdznieku kontrolē. Teritoriālie zaudējumi un liberālās reformas izraisīja neapmierinātību ar jauno konstitucionālo varu. Konservatīvie elementi aicināja stingrāk sekot islāma šariata likumiem.
Kontrrevolūcijas mēģinājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdz ar 1876. gada konstitūcijas atjaunošanu tika izbeigta cenzūra un slepenpolicijas darbība. Tiesas pasludināja par neatkarīgām un visus iedzīvotājus par vienādiem likuma priekšā. 1908. gada novembrī un decembrī notika parlamenta vēlēšanas, kurās SPK atbalstītie kandidāti ieguva 60 no 288 vietām. Pirms vēlēšanām Grieķijas vēstnieks paziņoja, ka impērijas 6,5 miljoniem grieķu pienākas 1/4 parlamenta vietu, un ka grieķu valodai jākļūst par vienu no oficiālajām valodām. Līdzīgas prasības izvirzīja armēņi. Vēlēšanās 147 vietas ieguva turki, 60 vietas arābi, 27 vietas albāņi, 26 grieķi, 14 armēņi, 10 slāvi un 4 ebreji. 1908. gada 17. decembrī uz pirmo sēdi sanāca Osmaņu impērijas Senāts, bet parlaments darbību sāka 1909. gada 30. janvārī.
Sajūsminātā sabiedrība domāja, ka parlaments atrisinās visas sultāna absolūtās varas laikā radušās problēmas. Lielās grieķu un armēņu minoritātes, kas pagrīdē bija sadarbojušās ar SPK, cerēja, ka drīz tiks apmierinātas viņu prasības. Reliģiju un tautu sajūsmu par revolūciju drīz nomainīja aizvien dziļākas nesaskaņas un strīdi.
SPK sākotnējā programma lielā mērā aprobežojās ar prasību pēc konstitūcijas atjaunošanu un par daudziem svarīgiem valsts jautājumiem organizācijai nebija skaidras nostājas. Lai nodrošinātu savu ietekmi, SPK uz galvaspilsētu nosūtīja “Septiņu komiteju”, kuras sastāvā bija trīs vēlākās jaunturku diktatūras vadoņi — Kemals bejs, Talat bejs un Kavit bejs.
No 1908. gada 5. augusta līdz 1909. gada 14. februārim valdību vadīja Mehmets Kamils paša, kurš valdību bija vadījis jau 1885.-1891. un 1895. gadā. Sākumā SPK daudz neiejaucās valdības darbā, bet pēc tam kad Mehmets Kamils 1909. gada 10. februārī savus kandidātus iecēla par Kara un Flotes ministriem, SPK panāca parlamenta balsojumu par valdības gāšanu.
Acīmredzamā SPK varas demonstrācija vairoja reliģisko studentu, kareivju un galvaspilsētas iedzīvotāju neapmierinātību ar jauno varu. 1908. gada beigās izveidotā “Islāmiskās vienotības biedrība” atklāti aicināja ieviest šariatu un sekot islāmam, lai nostiprinātu impēriju. 1909. gada 3. aprīlī, pravieša Muhameda dzimšanas dienā, islāmisti noturēja savu pirmo atklāto mītņu. Naktī no 12. uz 13. aprīlī islāmisti un galvaspilsētā bāzētās armijas vienības aplenca parlamenta ēku un izvirzīja prasības par patiesas islāma varas nodibināšanu. Kara ministrs atteicās izmantot armiju nemieru likvidēšanai. Premjerministrs sultānam paziņoja par savu demisiju. SPK varas bāze bija Maķedonija, un galvaspilsētas garnizonā tās militārā ietekme bija neliela. Sultāns ātri atjaunoja savu varu, amatos ieceļot uzticīgus cilvēkus. "Liberāļu savienība" atbalstīja notikušo kontrrevolūciju.[2]
SPK un to atbalstošie virsnieki Maķedonijā ātri noorganizēja armiju, kas Mahmuda Ševketa pašā vadībā izgāja no Salonikiem un 24. aprīļa rītā iegāja galvaspilsētā, pārņemot varu. Tikmēr parlamenta abas palātas sevi pasludināja par Nacionālo sapulci un 27. aprīlī paziņoja par sultāna Abdulhamida II gāšanu, par jauno sultānu ieceļot viņa 65 gadus veco brāli Mehmedu V.
Kontrrevolūcijas laikā Adanā notika armēņu slaktiņš. 5. maijā parlaments slaktiņa upuriem piešķīra kompensācijas un 12. maijā izteica nožēlu par notikušo. Par jauno Adanas gubernatoru iecēla vienu no jaunturku vadoņiem Ahmedu Kemal beju, kurš lika pakārt virkni ietekmīgu musulmaņu.
1909. gada 21. augustā parlaments pieņēma likumu, ar kuru ievērojami samazināja sultāna varu. Valdības ministri kļuva atbildīgi parlamentam, nevis valdības vadītājam. Lai nodrošinātu kārtību un novērstu nemieru atkārtošanos, tika pieņemta virkne likumu, kas atkal ievērojami ierobežoja indivīdu un preses brīvības, daudzviet atjaunojot stāvokli, kāds bija pirms revolūcijas. SPK sākotnējā politiskā ietekme bija ievērojami iedragāta, un valdību tagad kontrolēja parlamenta darbību atjaunojušie virsnieki no Maķedonijas armijas Mahmuda Ševketa pašā vadībā, kas īpaši nevēlējās iesaistīties SPK darbībā un uzskatīja, ka armijai nav jābūt iesaistītai politikā. SPK šajā laikā no militāras apvienības pārveidojas par politisko partiju, 1909. gada 13. novembrī noturot atklātu partijas kongresu. SPK deputāti parlamentā kļuva neatkarīgāki no organizācijas militārā spārna. 1910. gada februārī daļa SPK biedru atšķēlās un izveidoja "Tautas partiju". Izveidojās vēl vairākas partijas, taču to darbību ierobežoja joprojām pastāvošais ārkārtas stāvoklis. 1911. gada novembrī liberāļu opozīcija apvienojās "Brīvības un Saskaņas partijā", kas parasti tiek saukta par "Liberāļu savienību".
Reformu rezultātā nodokļu ienākumi no 148 miljoniem liru 1909. gadā pieauga līdz 184 miljoniem liru 1910. gadā.[3]
Dumpji un nacionālisms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Impērijas tautas, kas sākotnēji atbalstīja SPK revolūciju, atgriezās pie cīņas par savām tiesībām. Armēņi izvērsa cīņu Anatolijas austrumos — Rietumarmēnijā. Grieķu kaujinieki darbojās Maķedonijā. Grieķijas Karaliste uzturēja prasības pēc Kipras aneksijas, bet grieķu deputāti aicināja ieviest saviem tautiešiem īpašas amatu kvotas valsts iestādēs un armijā.
SPK uzskatīja albāņus par saviem atbalstītājiem, taču arī albāņiem bija savas prasības pēc autonomijas, nevis reformētas un centralizētas impērijas. 1910. gada agrā pavasarī sākas albāņu dumpis pret impērijas varas iestādēm, kas centās ievākt lielākus nodokļus un aizliegt tradicionālās albāņu paramilitārās vienības. Dumpi sāka katoļu albāņi, taču tam drīz pievienojās arī musulmaņi. 1911. gada jūnijā sultāns apmeklēja albāņu Kosovas vilājetu, pasludinot dumpinieku amnestiju un apmierinot virkni albāņu prasību. Tas nomierināja albāņu ziemeļus, taču dienvidos nemieri turpinājās, kur Vļorā bija izveidota albāņu komiteja, kas 1911. gada 15. maijā pieprasīja Iskodras, Kosovas, Monastiras un Janinas provinču apvienošanos vienotā Albānijas provincē ar savu armiju, parlamentu un administrāciju. Osmaņu valdība augustā bija gatava apmierināt daļu šo prasību. Izmantojot itāļu-turku kara sākumu, 1912. gada jūnijā, ar Melnkalnes slepenu atbalstu, albāņu zemēs atkal izcēlās dumpis ar prasību pēc autonomas Albānijas. Melnkalnes diplomāti Eiropā uzstājās kā apspiesto albāņu aizstāvji.[2]
Albāņu dumpis bija viens no iemesliem, lai impērijas centrālajos rajonos pastiprinātos turku nacionālisms. Turku nacionālistu grupējumi bija pieklusuši pēc kontrrevolūcijas apspiešanas, bet tagad atkal kļuva populārāki. 1911. gada 31. augustā nodibināja Turku Tēvzemes biedrību, kas sāka cīņu par turku rakstības vienkāršošanu, valodas attīrīšanu no arābu vārdiem un turku ekonomisko interešu aizstāvību. SPK, saprotot, ka mazākumtautības neatbalsta viņu osmaniskuma idejas, arī nosliecās turku nacionālisma virzienā. Osmaniskums uzsvēra impērijas tautu sadarbību vienotā valstī, nevis nacionālo autonomiju veidošanu.
Militārās sakāves un politiskā nestabilitāte
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jaunturku pievēršanos turku nacionālismam paātrināja 1911. gada rudenī Itālijas Karalistes sāktais karš Tripolitānijā. Osmaņu administrācijas un militārā klātbūtne šeit bija vāja, un reģiona lielvalstis Francijas Trešā republika un Britu impērija, Itālijai bija devušas rīcības brīvību imperiālo ambīciju apmierināšanai. Karš tika pieteikts 1911. gada 29. septembrī un jau 4. novembrī Itālija pasludināja Tripoles un Bengazi aneksiju. Osmaņu nosūtītie papildspēki ieradās par vēlu, un kopā ar vietējiem iedzīvotājiem uzsāka partizānu karu. Tikmēr Itālija ar ieročiem sāka atbalstīt Melnkalni un albāņu dumpiniekus.
SPK iekšienē turpinājās nesaskaņas, kas 1911. gada 10. februārī noveda pie Talata beja atkāpšanās no Iekšlietu minstra amata. 1911. gada 28. septembrī krita Osmaņu valdība. No SPK atšķēlās grupa, kas izveidoja "Jauno partiju". Liberāļu vidū izveidojās "Progresa partija". Armijas vadība kara neveiksmēs vainoja SPK, kurai bija labas attiecības ar Vācijas Impēriju, kas bija arī Itālijas sabiedrotā. SPK centās atjaunot savu popularitāti, organizējot itāļu preču boikotu. 30. septembrī tika izveidota SPK un opozīcijas partiju koalīcijas valdība, kas lūdza palīdzību Lielbritānijai, apmaiņā izsakot piedāvājumu pievienoties Antantei.
"Liberāļu savienība" guva panākumus 1911. gada beigās notikušajās parlamenta papildvēlēšanās Stambulā un izvirzīja prasību izmeklēt SPK vadītās valdības atbildību par Tripolitānijas kara neveiksmi. Tā kā parlamentā pieauga neapmierinātība, SPK panāca konstitūcijas izmaiņas, atjaunojot sultāna tiesības atlaist parlamentu. 1912. gada 13. janvārī parlaments šīs izmaiņas noraidīja, taču politiskais konflikts deva ieganstu sultānam 15. janvārī parlamentu tomēr atlaist.
Sakāve karā ar Itāliju iedragāja Mahmuda Ševketa valdības un SPK pozīcijas, tāpēc SPK izlēma 1912. gada pavasarī sarīkot parlamenta vēlēšanas, lai, izmantojot savu ietekmi valsts iestādēs, nodrošinātu sev uzvaru.
SPK izmantoja savu varu, lai nodrošinātu atklātu un slēptu atbalstu saviem kandidātiem. Pēc SPK panākumiem vēlēšanās, 1912. gada maijā valdībā iekļāva vairākus SPK pārstāvjus. SPK kontrolētais parlaments arī beidzot apstiprināja sultāna konstitucionālās tiesības atlaist parlamentu, tā atkal pastiprinot sultāna varu.
Tikmēr Itālija, lai piespiestu osmaņus sēsties pie sarunu galda, aprīlī-maijā veica Dodekanesas salu okupāciju.
Šāda SPK politika, kurā galveno lomu tagad spēlēja politiķi, radīja neapmierinātību virknē SPK sākotnēji veidojošajos virsniekos, kas bija cīnījušies par sultāna varas samazināšanu. Neapmierināti ar SPK politiku, daļa virsnieku izveidoja “Atbrīvojošo virsnieku savienību”, ar mērķi izbeigt politiķu un SPK ietekmi armijā, vienlaikus sadarbojoties ar "Liberāļu savienību". Šīs virsnieku grupas ultimāts sašūpoja valdību, no kuras demisionēja Kara ministrs un 1912. gada 17. jūlijā demisionēja viss kabinets. “Atbrīvojošo virsnieku savienības” ultimāts un militārā apvērsuma draudi noveda pie liberāļu nākšanas pie varas.
Sultāns kritizēja virsnieku iejaukšanos politikā, un izveidoja valdību no politikas un militārajiem veterāniem, kas tika uzskatīti par politiski neitrāliem patriotiem, un kas centās samazināt SPK ietekmi. “Atbrīvojošo virsnieku grupa” bija panākusi SPK izslēgšanu no valdības, bet SPK joprojām kontrolēja parlamentu. Liberālie virsnieki sāka pieprasīt arī parlamenta atlaišanu, lai jaunās vēlēšanās panāktu SPK ietekmes mazināšanos. 1912. gada 5. augustā sultāns atlaida parlamentu un izsludināja jaunas vēlēšanas, kurās tika prognozēta SPK sakāve. Valdība slēdza SPK galveno laikrakstu. SPK sākotnēji vēlējās boikotēt vēlēšanas kā nelikumīgas, bet izvēlējās piedalīties, lai izvairītos no pilnīgas politiskās sagrāves.[2]
Ahmeda Muhtara pašā valdība (1912. gada 21. jūlijs — 28. oktobris) un Kamila pašā valdība (1912. gada 29. oktobris — 1913. gada 23. janvāris) centās sagraut SPK, taču liberāļu valdībai savu uzmanību drīz nācās pievērst Balkāniem, kur slāvu valstis sāka karu.
Šajā laikā iekšpolitiskās nesaskaņas sāka ietekmēt Balkānu kara draudi. Osmaņu armija nebija gatava modernam karam. Virsnieku korpusā un ģenerālštābā nepārtraukti notika politisko svārstību ietekmētas kadru izmaiņas. Balkānos, kur bija sabrukusi Austroungārijas un Krievijas sadarbība, aizvien agresīvākas kļuva jaunās valstis. Serbijas Karaliste un Bulgārija izveidoja aliansi, kam sekoja grieķu-bulgāru alianse un Melnkalnes alianse ar Bulgāriju un Serbiju, ar kuru militāro darbību sākums tika paredzēts ne vēlāk par 1912. gada oktobri. Revolucionāro pārmaiņu novājinātajai un armijas reorganizāciju veicošajai Osmaņu impērijai armijā bija ne vairāk par 250 000 kareivju, kas bija mazāk nekā Balkānu valstu armijām kopā.
Saprotot Balkānu kara tuvošanos, impērijas valdība steidza atrisināt pārējos konfliktus. 1912. gada 9. augustā albāņu dumpinieku vadoņi izvirzīja virkni autonomijas prasību, kuras gandrīz pilnībā tika apmierinātas 4. septembrī. 1912. gada 15. oktobrī tika noslēgts miers ar Itāliju, lai arī tā, aizbildinoties ar Balkānu kara sākumu, neizveda karaspēku no Dodekanesa salām.
1912. gada 8. oktobrī sākās Pirmais Balkānu karš, kas izvērtās par osmaņu sagrāvi. Grieķija drīz paziņoja par Kipras aneksiju. Izmantojot Pirmā Balkānu kara rezultātus, 1912. gada 28. novembrī albāņu Nacionālā padome pasludināja Albānijas neatkarību Ismaila Ķemali vadībā. Albāniju uzreiz sāka atbalstīt Itālija un Austroungārija, kurai Albānija kalpoja kā barjera Serbijas vēlmēm sasniegt izeju uz jūru. Itālijas un Austroungārijas konflikti Albānijā noveda pie politiski vāja vācu prinča Vilhelma fon Vīda izvēli par valdnieku, kurš valdīja no 1914. gada 7. marta līdz 3. septembrim.
Bulgārijas armiju novembra vidū izdevās apstādināt netālu no Stambulas un 1912. gada 3. decembrī tika noslēgts pamiers. Miera sarunas Londonā bija neveiksmīgas, jo osmaņi atteicās atdot stratēģiski svarīgo Edirni un Egejas jūras salas. SPK virsnieki izmantoja pieaugošo neapmierinātību ar liberāļu valdības piekāpību, lai 1913. gada 23. janvārī ar ieročiem rokās piespiestu valdību atkāpties un pārņemtu varu, paziņojot par apņemšanos glābt nācijas godu. Jauno valdību atkal veidoja Ševkets pašā un SPK vadoņi Talats pašā, Džavids pašā un Envers pašā tajā nebija iekļauti. 3. februārī beidzās pamiers, un aplenktās Edirnes stāvoklis kļuva kritisks. 26. martā Edirne krita, atsākās miera sarunas ar bulgāriem.
23. janvāra apvērsumā gāztais Kamils pašā devās uz britu Ēģipti, kur sarunās ar lordu Kičeneru apsprieda iespējas gāzt SPK valdībau. Pēc Kamila atgriešanās Stambulā, 28. maijā viņam noteica mājas arestu, bet gaisā virmoja baumas par drīzo liberāļu apvērsumu. Ar 30. maija Londonas miera līgumu Ševketa valdība piekāpās bulgāru prasībām, atdodot Edirni un teritorijas Trāķijā. Šī neveiksme iedragāja SPK pozīcijas. 1913. gada 11. jūnijā liberāļi nogalināja Ševketu pašā, taču valsts apvērsuma mēģinājums izgāzās. SPK valdības vadību uzticēja ēģiptiešu princim Saīdam Halimam pašā, kurš vienlaikus bija arī ārlietu ministrs. Režīms joprojām bija iekļaujošs — valdībā darbojās arī arābs, libāņu kristietis un armēnis no Dašnaku kustības, taču neviens grieķis, kurus vairs neuzskatīja par uzticamiem. Vairāk nekā 300 11. jūnija apvērsuma dalībniekus deportēja uz Melnās jūras piekrastes reģioniem, un vairākiem apvērsuma plānotājiem izpildīja nāvessodu.[4]
Balkānu valstu nesaskaņas izraisīja Otro Balkānu karu, kurā Bulgārija cerēja uzvarēt, taču tika sakauta. Osmaņu armija izmantoja iespēju, lai atgūtu Edirni un daļu Trāķijas. Kara rezultātā iegūtās robežas tika nostiprinātas ar miera līgumiem 1913. un 1914. gados, kas arī regulēja Balkānu musulmaņu dzīvi. Viņiem tika dota iespēja dažu gadu laikā izlemt — palikt dzīvot jaunajās slāvu valstīs vai pārcelties uz Osmaņu impērijas teritoriju. Balkānu karu rezultātā impērija zaudēja 83% no savu Rumēlijas provinču teritorijām un 69% Rumēlijas provinču iedzīvotāju. Tas nozīmēja milzīgu nodokļu ienākumu kritumu.
Galvaspilsētu pārpludināja bēgļi no zaudētajām Balkānu provincēm. Gāzto sultānu Abdulhamidu II paspēja izvest no izsūtījuma Salonikos īsi pirms pilsētai uzbruka grieķi. SPK izvirzīja ideju par kopīgas, nacionālās vienotības valdības veidošanu, taču liberālās partijas un virsniecība to noraidīja. SPK darbība tika apspiesta, un 3. decembrī valdība panāca parlamenta piekrišanu pamieram.
Baidoties, ka valdība Balkānu miera sarunās par daudz piekāpjas, un ir gatava atteikties no simboliski svarīgās Edirnes, 1913. gada 23. janvārī asiņainā uzbrukumā SPK virsnieki gāza valdību. No sākuma SPK virsnieki apliecināja, ka opozīcija var turpināt darboties un izveido koalīcijas valdību ar neitrālu valdības vadītāju. 3. februārī, pēc neveiksmīgām miera sarunām, atsākās karš. Bulgāri sāka slepkavot turku zemniekus Trāķijā, izraisot jaunus bēgļu plūdus. Martā un aprīlī tika zaudētas pēdējās lielās pilsētas Balkānos. Tikmēr "Liberālās savienības" biedri plānoja savu apvērsumu, kura gaitā nogalinātu lielāko daļu SPK vadības. Apvērsums izvērtās neveiksmīgs, Liberāļu virsnieki tika arestēti, virkni sodīja ar nāvi. 1913. gada 12. jūnijā SPK pārņēma pilnu kontroli pār valdību.[2]
SPK varas laiks, 1913-1918
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc varas sagrābšanas 1913. gadā, SPK uzsāka strauju sekularizācijas un modernizācijas kampaņu, kas turpinājās līdz režīma sakāvei 5 gadus vēlāk. Ieviestās reformas atviegloja ceļu vēlāko gadu kemalistu modernizācijas programmai. Tiek veikta nodokļu reforma, ieviests ienākumu nodoklis, tas ļauj balansēt budžetu. Pilnībā reorganizē žandarmēriju, no Kara ministrijas to nododot Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Galvaspilsētā plaši notiek ielu bruģēšana, ievilkta elektrība, izveidota kanalizācijas sistēma. Stambulu pārpildījušie bēgļi no Balkāniem tiek pārvietoti uz mājvietām citur.
Balkānu kristiešu provinču zaudēšana atkal stiprināja islāmistus, jo turku un arābu zemes tagad veidoja impērijas lielāko daļu. Islāmistu pirmais vilnis apsīka pēc 1909. gada kontrrevolūcijas apspiešanas. Daļa islāmistu sekulāros jaunturkus uzskatīja par neticīgajiem, kas jāgāž. Citi domāja, ka valsts modernizāciju var veikt vispirms modernizējot islāmu, un ka parlamentārā sistēma atbilst agrīno musulmaņu praksei kolektīvi pieņemt lēmumus.
1913. gada 26. aprīlī tiek ieviesta valsts kontrole pār garīdzniecību un reliģiskajām tiesām. Tiek izveidotas jaunas garīdznieku apmācības un testēšanas iestādes. 1915. gada 25. martā visas reliģiskās tiesas un labdarības organizācijas pakļauj Tieslietu ministrijai. Reliģisko fondu īpašumus pakļāva Finanšu ministrijai, bet reliģiskās skolas Izglītības ministrijai. 1917. gada 7. novembrī ievieš jaunu Ģimenes likumu kodeksu, kas, saglabājot atsauces uz reliģiskajām tradīcijām, ģimenes attiecības un laulības šķiršanu pakļauj valstij. Uzlabojas arī sieviešu stāvoklis. 1911. gadā atver pirmo sieviešu liceju. Sāk atvērt arodskolas, lai dotu iespēju sievietēm pašām pelnīt. Pilsētās viņas aizvien biežāk nēsā eiropiešu drēbes, taču sabiedriskajās vietās un pasākumos tām joprojām bija jāsēž atsevišķi no vīriešiem.[2]
1913. gada 28. jūnijā sākas Otrais Balkānu karš. 12. jūlijā osmaņi uzbrūk Bulgārijai. Neskatoties uz iespējamo Rietumvalstu pretreakciju, 22. jūlijā Envera pašā vadītā armija atgūst Edirni un Jauntruku revolūcijas 5 gadadienas priekšvakarā SPK atgūst daļu zaudētā prestiža. Ar 29. septembra miera līgumu Bulgārija atsakās no Edirnes un austrumu Trāķijas daļas. Vienlaikus, abas puses vienojas par iedzīvotāju apmaiņu, kas kļūst par turpmāko reģiona konfliktu raksturīgu daļu.
Militārās sakāves demonstrē nepieciešamību modernizēt impēriju. 1913. gada oktobrī tiek noslēgts militārās sadarbības līgums ar Vācijas Impēriju, kas apņemas veikt osmaņu armijas modernizāciju. Taču pārējo nozaru modernizācijā priekšroka tiek dota britiem un frančiem. Lielbritānija tomēr uztraucas, ka tās ietekmes pieaugums Osmaņu impērijā varētu izraisīt konfliktu ar sabiedroto Krievijas Impēriju.
Pēc Balkānu karu sakāvēm, par Stambulā bāzētās 1. armijas komandieri 1913. gada novembrī ieceļ vācu ģenerāli Limanu fon Sanderu. Osmaņu armijā par instruktoriem tiek pieņemti arī citi vācu virsnieki, kas palīdz ātri modernizēt armiju, kuras budžets tiek dubultots. Vecie komandieri tiek pensionēti vai pārcelti uz nesvarīgiem amatiem, ļaujot jauniem virsniekiem izpaust savu enerģiju. Karaflotes modernizāciju īsteno britu virsnieki, kontradmirāļa Artūra Henrija Limpusa vadībā. Lai finansētu divu lielu karakuģu būvniecību Lielbritānijā, visā valstī tiek īstenota ziedojumu vākšana. Kuģu piegādei bija jānotiek 1914. gada augustā. Francijas virsnieki modernizēja žandarmēriju un franču finansisti veica Finanšu ministrijas reorganizāciju.[2]
.png)
1913. gada jūnijā Krievija pārējām Eiropas lielvarām ierosina risināt armēņu problēmu, to apdzīvotajās provincēs izveidojot kristiešu gubernatora pārvaldītu autonomu apgabalu. Šāds apgabals aizņemtu lielu Anatolijas austrumu daļu. 1914. gada februārī osmaņi piekrīt Anatolijas austrumos izveidot sešas armēņu provinces, kuras pārraudzītu neitrālu valstu izvirzīti ģenerālinspektori. Daudziem turkiem bija skaidrs, ka šāds lēmums ir tikai pirmais solis uz armēņu apgabalu atdalīšanas no impērijas, kā tas jau bija noticis Balkānos.
1914. gada aprīlī kurdi uzbrūk armēņiem Bitlisā. Centrālā valdība uz reģionu nosūta karaspēku un izdala armēņiem ieročus, lai tie spētu sevi aizsargāt, tādi atzīstot, ka centrālā vara šeit nespēj nodrošināt mieru un kārtību. 11 kurdu nemieru vadoņi tiek pakārti. 1914. gada jūlijā parlaments apstiprina budžetu divu neitrālu valstu ieceltu ģenerālinspektoru struktūru izveidošanai armēņu provincēs. Notikumu tālāko gaitu izmainīja Pirmā pasaules kara sākums un armēņu genocīds.[4]
Pēc militārajām sakāvēm, SPK vēlas pievienoties vienai no divām lielajām Eiropas alianšu sistēmām. Osmaņu diplomāti uzrunā Lielbritāniju, Franciju un Krieviju, taču tiek atraidīti. Vācija arī nevēlas sasaistīties ar militāri vājo impēriju, kas tikai radīs problēmas, taču Jūlija krīzes beigās, kad sākas Austroungārijas-Serbijas karš un Eiropas lielvaras draud viena otrai ar karu, Vācija izlemj par labu sadarbībai ar osmaņiem. 28. jūlijā Vācija piedāvā aliansi, ar kuru tā garantētu osmaņu robežas pret Krieviju, ar noteikumu, ka osmaņu armija tiek nodota vācu pakļautībā. Alianse slepeni tiek noslēgta 2. augustā. Vācijas stratēģijā osmaņiem bija jābloķē Melnās jūras šaurumi Antantes kuģiem, kā arī jākļūst par bāzi musulmaņu džihādistu uzbrukumiem Britu impērijai svarīgajai Ēģiptei un britu Indijai.
Karam sākoties Lielbritānija konfiscē divus osmaņu karakuģus, kas par visu iedzīvotāju ziedotajiem līdzekļiem tiek būvēti britu kuģubūvētavās, tā pastiprinot atbalstu Vācijai. 3. augustā valdība izsludina 18 līdz 40 gadus veco vīriešu mobilizāciju, kas negatīvi ietekmē rudens ražas novākšanu. Talats paziņo, ka impērija saglabās neitralitāti, ja vien Lielbritānija un Francija apsolās garantēt osmaņu robežas. Šis piedāvājums tiek noraidīts, jo Antantes sabiedrotajiem jau ir slepenas intereses un vienošanās par impērijas sadalīšanu pēc kara.
1914. gada 10. augustā vācu karakuģi Goeben un Breslau ielaužas britu flotes kontrolētajā Marmora jūrā. Osmaņi sākotnēji ierosina kuģus atbruņot, taču Vācijas vēstnieks tam kategoriski nepiekrīt un abi karakuģi formāli tiek pārdoti osmaņiem; to apkalpes pāriet osmaņu dienestā. Septembrī SPK valdība vienpusēji lauž iepriekšējā gadsimtā noslēgtus līgumus, kas Rietumvalstīm bija garantējuši dažādas privilēģijas, taču saglabāja impērijas neitralitāti, uzstājot, ka karā varētu iesaistīties tikai pēc neitrālās Bulgārijas un Rumānijas Karalistes iestāšanās karā. Britu kontradmirālis Limpus tiek atsaukts un osmaņu karaflote pāriet admirāļa Vilhelma Sušona pakļautībā. Vācija arī solīja finansiālajās grūtībās nonākušajiem osmaņiem izsniegt aizdevumu, kura pirmā daļa pienāca oktobrī.[4]
Vācijas uzbrukuma apturēšana Francijā un Krievijas iebrukums Austrumprūsijā vāciešiem radīja nepieciešamību pēc osmaņu iesaistes karā Melnās jūras un Kaukāza rajonā. Rīkojoties sadarbībā ar Envera pašā SPK iekšienē esošo kara frakciju, 29. oktobrī admirāļa Sušona karakuģi uzbrūk Krievijas kuģiem un ostām, tā iesaistot impēriju karā. Decembrī Envera pašā un vācu virsnieku vadībā sākas Sarikamišas ofensīva, kas izvēršas par smagu sakāvi. Britu karaflote apšauda Dardaneļu nocietinājumus, izraisot runas par nepieciešamību valdības iestādes pārcelt uz Koniju vai Edirni. 1915. gada janvārī militārā situācija ir tik nedroša, ka tiek apsvēra miera noslēgšanas iespēja, taču briti noraida SPK piedāvājumu. Rodas bažas, ka Bulgārija varētu atkal uzbrukt Stambulai. Britu veiktā Dardaneļu apkārtnes apšaude vairāk paredzēta, lai izraisītu reģiona grieķu un armēņu sacelšanos un liberāļu apvērsumu Stambulā. Maijā Krievijas armija iekaro Anatolijas austrumu reģionus. Šajā situācijā SPK valdība 1915. gada 27. maijā izdod rīkojumu par grieķu (primāri Ajvalikas apkārtnē) un armēņu iedzīvotāju pārvietošanu no frontei pietuvinātajiem reģioniem, lai viņu iespējamā sacelšanās neapdraudētu armijas aizmuguri. Vācu armijas vadība šo rīcību pilnībā atbalstīja, par primārām uzskatot armijas un frontes drošību. Pirmais grieķu un armēņu deportāciju vilnis apsīka 1916. gada vasarā, bet noveda pie neskaitāmu tūkstošu civiliedzīvotāju nāves un armēņu genocīda.
1915. gada 6. augustā Britu impērija sāk Galipoli operāciju. Lai pārliecinātu neitrālo Bulgāriju pievienoties Vācijas un Austroungārijas aliansei, 22. augustā bulgāri un osmaņi panāk vienošanos, ar kuru bulgāri saņem teritoriju, kurā esošais dzelzceļš viņiem nodrošina tiešu satiksmi uz Egejas jūras ostu Aleksandropoli. Bulgārija arī pievienojas aliansei pret Serbiju, un atļauj Vācijas kara materiāliem brīvu tranzīta satiksmi uz Osmaņu impēriju. 1915. gada 6. septembrī Sofijā vienošanās tiek formāli parakstīta.[4]
1916. gada janvārī Antantes karaspēks sāk pamest Dardaneļus, ko SPK izmanto, lai pasludinātu lielu uzvaru pret Lielbritāniju, kuras karaflote gandrīz gadsimtu bija apdraudējusi Stambulu un tās varu Vidusjūrā. Taču tajā pašā mēnesī Krievija sāk jaunu ofensīvu, 16. februārī ieņemot Erzerumu, aprīlī Trabzonu un Erzindžanu jūlijā. 1916. gada 29. aprīlī mūsdienu Irākas pilsētā Kūtā padodas aplenktais britu karspēks, taču jau 1916. gada jūnijā sākas britu organizētā arābu sacelšanās Hidžazā. 1916. gada septembrī Vācu un Osmaņu impērijas apsola neslēgt separātus miera līgumus, taču SPK vadītās armijas stāvoklis kļūst aizvien kritiskāks.
1917. gada 3. februārī valdības vadību uzņemas Talats pašā. 1917. gada Krievijas Februāra revolūcija atvieglo situāciju Anatolijas austrumos, un osmaņi no jauna apsola neizmantot revolucionārās jukas Krievijā, lai noslēgtu separātu mieru. Militārās neveiksmes samazina Envera pašā vadītās SPK kara frakcijas varu, un SPK iekšienē lielāku ietekmi gūst viņa pretinieki. Izmantojot Krievijas sabrukumu, 1917. gadā osmaņi atgūst virkni zaudēto teritoriju Anatolijā, un nosūta daļu karaspēka palīdzēt Austroungārijai Galīcijas frontē.
Pēc boļševiku Oktobra revolūcijas un Vācijas militārajiem panākumiem, SPK valdība sāk runāt par impērijas leģitīmajām tiesībām uz Ēģipti, arābu zemēm, Kipru, kā arī tjurku tautu seno kopību Aizkaukāzā un Centrālāzijā. Osmaņi izvirza pretenzijas uz vācu sagrābto Krievijas Melnās jūras karafloti. Tikmēr impērijas finanšu un ekonomika stāvoklis joprojām ir kritisks. Situācija šķiet glābta 1918. martā, kad tiek parakstīts Brestļitovskas miera līgums, ar kuru osmaņi un vācieši iegūst rīcības brīvību Melnās jūras reģionā un Aizkaukāzā, Gruzijas Demokrātiskā Republika un Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika kļūst par Vācijas un Osmaņu vasaļiem.
1918. gada vasaras otrajā pusē aizvien skaidrāk iezīmējas Vācijas sakāves neizbēgamība. SPK vadībā lielāku ietekmi gūst civilie politiķi. 1918. gada 11. jūnijā izbeidz politiskos ierobežojumus, kam seko militārās un pasta cenzūras likvidēšana. 3. jūlijā mirušā Mehmeda V vietā nāk viņa brālis Mehmeds VI, kurš ir noskaņots pret SPK un vēlas nostiprināt savu sultāna varu. Mehmeds VI paziņo, ka ir armijas virspavēlnieks, un SKP virsnieku vietā par adjutantiem ieceļ sev uzticīgus virsniekus.
Septembrī Vācija ir spiesta sniegt jaunu aizdevumu, lai Stambulas iedzīvotājus varētu nodrošināt ar pārtiku. Talats pašā dodas uz Berlīni, lūgtu lielāku palīdzību. Atpakaļceļā viņam paredzēta apstāšanās Sofijā un tikšanās ar caru Ferdinandu I. Tā tiek atcelta, jo Bulgārija ir izlēmusi izstāties no kara. Saprotot, ka tālāks karš nav iespējams, 8. oktobrī Talats pašā atkāpjas no amata. Pēc diskusijām parlamentā, jaunā valdība 30. oktobrī paraksta Mudrosas pamieru.[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jaunturku revolūcija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)