Juaņu dinastija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Juaņu impērija)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Juaņu impērijas provinces, 1330

Juaņu dinastija (ķīniešu: 元朝 Yuan cháo, mongoļu: Их Юань улс.PNG Их Юань улс) bija Mongoļu impērijas hanu dinastija, kas valdīja mūsdienu Ķīnā, Mongolijā, daļā Birmas un Korejas pussalas pēc galīgās Sunu dinastijas iekarošanas 1271. gadā līdz 1368. gadam, kad uzvarēja Sarkano apsēju sacelšanās un izveidojās Minu dinastija. Juaņu dinastija krita un pēdējais imperators Temurhans bēga uz Karakorumu Mongolijā, kur mira 1370. gadā. Mongoļu Ziemeļu Juaņu dinastija turpinājās vēl vairākus gadsimtus.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vairāk nekā 20 kara gadiem, 1234. gadā mongoļi Čingishana vadībā sagrāva Dzjiņu dinastijas valsti Ķīnas ziemeļos. 1259. gadā sākās mongoļu pilsoņu karš par Mongoļu impērijas troni, kurā Mongoliju un Ķīnu sagrābj viens no Čingishana mazdēliem Hubilajhans. Viņš izvēlas valdīt no savas bāzes Ķīnas ziemeļos. Lai arī Hublajhans pretendēja uz visas Mongoļu impērijas valdnieka varu, viņa vara aprobežojās ar Ķīnu, jo pārējie Čingishana mantinieki bija viņam naidīgi. Hubilajhans 1267. gadā par savu galvaspilsētu izvēlas Dadu (Pekina). 1271. gadā viņš oficiāli pasludina Juaņu dinastijas izveidošanu Ķīnā. 1273. gadā mongoļi pārņem Sunu tradīciju un izlaiž papīra naudu. Papīra banknotes kļūst par vienīgo maksājumu līdzekli, kas vēlāk noved pie inflācijas. Viņi atjauno ilgajos kara gados bojātos ceļus un Lielo Ķīnas kanālu, tā veicinot tirdzniecību.

Sunu dinastijas naidīgā attieksme pret mongoļiem, 1267. gadā izraisa karu, kas beidzas 1279. gadā, kad mongoļi pilnībā iznīcina Sunu dinastijas valsti, tā apvienojot ziemeļu un dienvidu Ķīnu pirmo reizi 300 gados.

1274. gadā vairāk nekā 800 kuģos mongoļi cenšas izsēdināt desantu Japānā, taču to lielāko daļu iznīcina vētra. 1275. gadā Hubilajhana galmā ierodas Marko Polo, un pavada šeit 17 gadus. 1281. gadā atkal izgāžas mongoļu desanta mēģinājums Japānā.[1]

Pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neizglītotie mongoļu nomadi veidoju niecīgu minoritāti Ķīnā, tāpēc valsts pārvaldi joprojām īstenoja ķīnieši. Iedzīvotājus sadalīja četrās kastās. Mongoļi veidoja no nodokļiem atbrīvotu eliti, kuru uzturēja ķīniešu zemnieki. Otru priviliģēto šķiru veidoja mongoļu ārvalstu sabiedrotie, galvenokārt no Centrālāzijas, kas arī nemaksāja nodokļus un ieņēma vadošos amatus un kontrolēja tirdzniecību. Trešo un ceturto šķiru veidoja ķīnieši no Ķīnas ziemeļiem un dienvidiem. Zemniekus bieži piespieda veikt klaušu darbus infrastruktūras projektos.[2]

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hubilajhana ilgā valdīšana bija radījusi stabilitātes iespaidu, taču nomadu mongoļu augstmaņi nebija pārņēmuši ķīniešu tradīcijas. Daudzi mongoļi nerunāja ķīniski.

Valstī sākas ekonomikas problēmas, ap 1331. gadu izceļas mēris, notiek regulāri Huanhe plūdi, sākas sacelšanās provincēs. 1351. gadā sākas Sarkano apsēju sacelšanās. 1368. gadā Juaņu dinastija krita, bet pēdējais imperators Temurhans ar galmu bēga uz bijušo mongoļu impērijas galvaspilsētu Karakorumu. Ķīnā sāka valdīt Min dinastija.

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts pamatlikums "Jasa" - Iasa-name-ij buzurg ("Lielā jasas grāmata") - postulēja absolūtu reliģijas brīvību: reliģija un valsts šķirtas, visas reliģijas valsts priekšā līdztiesīgas. Hubilaja hana laikā tika iedibināti atsevišķi valsts kancelejas budisma, daoisma, islāma, kristietības un konfuciānisma departamenti. Kā oficiālas reliģijas, impērija atzina arī jūdaismu un maniheismu. Mongoļu autohtonais šamanisms, kā arī Tibetas un Kašmīras maģijas kulti bija populāri daļā imperatora galma, bet plašāk sastopami nebija.

Mongoļu impērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mongoļu impēriajs dalījums ap 1300. gadu

De jure tā bija vienota milzu impērija (teritoriālā ziņā lielākā valsts cilvēces vēsturē) ar vienu likumdošanu, administratīvo struktūru, valūtu, valsts pastu, nodokļu un muitas sistēmu. De facto tā bija 4 suverēnu un ne vienmēr savstarpēji draudzīgu lielvalstu federācija, kurās valdīja čingizīdi (Čingiz-hana pēcteči), un kuras imperatoram pakļāvās visai nosacīti:

  • Hubilaja hana valsts (Ķīna, Tibeta, Mongolija, Koreja, Austrumsibīrija);
  • Hulagīdu jeb ilhanu valsts 1258. gadā Tuluja dēla Hulagu iekarotajā Irānā (no Amudarjas upes ziemeļos līdz Indijas okeānam dienvidos, un līdz Eifratai un Dienvidkaukāzam rietumos;
  • Čagataīdu valsts Centrālāzijā - Čagatajam un tā pēctečiem piešķirtā teritorija (Maverannahra - teritorija starp Sirdarju un Amudarju, - Septiņupe, Austrumturkestāna (Kašgarija);
  • Zelta orda - Džuči un tā pēctečiem piešķirtā valsts - no Irtišas upes austrumos līdz Donavai rietumos.

Juaņu valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

tempļa vārds (廟號 miàohào) hana vārds vārds (姓名 - xìngmíng) valdīšanas
laiks
valdīšanas devīze (年號 niánhào), tās laiks
Mongoļu dzimtas nosaukumu "Bordžigini" lieto reti. Avotos visbiežāk lieto: dinastijas apzīmējums (Juaņ) + tempļa vārds vai pēcnāves vārds.
Savukārt vēstures literatūrā visbiežāk lieto mongoļu hana vārdu.
Šidzu
(世祖 - Shìzǔ)
Hubilai-hans Bordžigins Hubilajs
(孛兒只斤忽必烈)
(Bèi'érzhījīn Hūbìliè)
1260.-1294.
  • Džuntun (中統 - Zhōngtǒng) 1260.-1264.
  • Džijuaņ (至元 - Zhìyuán) 1264.-1294.
Čendzun
成宗 Chéngzōng
Oldžaitu-hans Bordžigins Temurs
(孛兒只斤鐵木耳)
(Bèi'érzhījīn Tiěmù'ěr)
1294.-1307.
  • Juaņdžeņ (元貞 - Yuánzhēn) 1295.-1297.
  • Dade (大德 - Dàdé) 1297.-1307.
Vudzun
(武宗 - Wǔzōng)
Gjuluk-han Bordžigins Kaišans
(孛兒只斤海山)
(Bèi'érzhījīn Hǎishān)
1308.-1311.
  • Džida (至大 - Zhìdà) 1308.-1311.
Žeņdzun
(仁宗 - Rénzōng)
Bujantu-hans Bordžigins Ajurbaribadra
(孛兒只斤愛育黎拔力八達)
(Bèi'érzhījīn Àiyùlíbálìbādá)
1311.-1320.
  • Huancjin (皇慶 - Huángqìng) 1312.-1313.
  • Jaņju (延祐 - Yányòu) 1314.-1320.
Jindzun
(英宗 - Yīngzōng)
Sudhipala-gegens Bordžigins Sudhipala
(孛兒只斤碩德八剌)
(Bèi'érzhījīn Shuòdébālá)
1321.-1323.
  • Džindži (至治 - Zhìzhì) 1321.-1323.
Dzjiņdzun
(晉宗 - Jìnzōng) (1)
pēcnāves vārds
Taidin Di
(泰定帝 - Tàidìng Dì) (2)
Temur-hans Bordžigins Esentemurs
(孛兒只斤也孫鐵木兒)
(Bèi'érzhījīn Yěsūntiěmùér)
1323.-1328].
  • Taidin (泰定 - Tàidìng) 1321.-1328.
  • Džihe (致和 - Zhìhé) 1328.
nav zināms (1)
pēcnāves vārds
Tjaņšuņ Di
(天順帝 - Tiānshùn Dì) (2)
Arig Buga-hans Bordžigins Arig-Buga
(孛兒只斤阿速吉八)
(Bèi'érzhījīn Āsùjíbā)
1328.
  • Tjaņšuņ (天順 - Tiānshùn) 1328.
Veņdzun
文宗 Wénzōng
Temur-hans Bordžigins Tog-Temurs
(孛兒只斤圖鐵木兒)
(Bèi'érzhījīn Tútiěmùér)
1328.-1329.
un 1329.-1332.
  • Tjaņli (天曆 - Tiānlì) 1328.-1330.
  • Džišuņ (至順 - Zhìshùn) 1330.-1332.
Mindzun
(明宗 - Míngzōng)
Kutugtu-hans Bordžigins Kušars
(孛兒只斤和世剌)
(Bèi'érzhījīn Héshìlà)
1329. nav zināms
Niņdzun
(寧宗 - Níngzōng)
Jindžinbal-hans Bordžigins Jindžinbals
(孛兒只斤懿璘質班)
(Bèi'érzhījīn Yìlínzhìbān)
1332.
  • Džišuņ (至順 - Zhìshùn) 1332.
Huidzun
(惠宗 - Huìzōng) (1)
pēcnāves vārds
Šuņdi
(順帝 - Shùndì)
Temur-hans Bordžigins Togon-Temurs
(孛兒只斤妥懽鐵木兒)
(Bèi'érzhījīn Tuǒhuān Tiěmùér)
1333.-1370.
  • Džišuņ (至順 - Zhìshùn) 1333.
  • Juaņtun (元統 - Yuántǒng) 1333.-1335.
  • Džijuaņ (至元 - Zhìyuán) 1335.-1340.
  • Džidžen (至正 - Zhìzhèng) 1341.-1368.
  • Džijuaņ (至元 - Zhìyuán) 1368.-1370.
(1) Vēsturiski visbiežāk izmantotā forma tikai šiem imperatoriem: Juaņ + pēcnāves vārds, piemēram, 元泰定帝 - Juaņ Taidin Di.

(2) Tas nav īstais pēcnāves vārds, bet gan izveidots vēlāk, atvasinot no valdīšanas devīzes.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]