Kalnu zoss

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kalnu zoss
Anser indicus (Latham, 1790)
Kalnu zoss
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zosveidīgie (Anseriformes)
Dzimta Pīļu dzimta (Anatidae)
Apakšdzimta Zosu apakšdzimta (Anserinae)
Cilts Zosu cilts (Anserini)
Ģints Pelēkās zosis (Anser)
Suga Kalnu zoss (Anser indicus)
Sinonīmi
  • Eulabeia indica
Kalnu zoss Vikikrātuvē

Kalnu zoss (Anser indicus) ir vidēja auguma pelēko zosu ģints (Anser) ūdensputnu suga, kas ligzdo Centrālāzijā un ziemo Dienvidāzijā. Introducēta Kanādā, Spānijā un Lielbritānijā.[1][2] Savvaļas populācijas izplatījušās arī citur Rietumeiropā.[2] Latvijā līdz šim bijuši pieci kalnu zoss novērojumi,[3] tomēr Lavijas putnu sarakstā suga nav iekļauta dēļ šaubām par to ieceļošanas dabisko veidu.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalnu zoss spēj pacelties 10 000 metru augstumā, lai pārlidotu Himalajus
Kalnu zosi viegli atpazīt pēc divām melnām joslām uz tās baltās galvas

Kalnu zoss ligzdošanas areāls aptver Mongolijas un Krievijas dienvidus, rietumu virzienā plešoties līdz Kirgizstānai un Kazahstānai, kā arī cauri Ķīnas rietumiem līdz Tibetai. Apmēram 25% no kalnu zoss kopējās populācijas ziemo Tibetas kalnienes dienvidos. Pārējās zosis ziemo Pakistānā, Indijā, Nepālā, Bangladešā, Mjanmā.[2][4] Ziemas periodā tās reizēm ieklejo Guamā, Japānā un Laosā.[2] Kalnu zosis ligzdo arī Eiropā: Spānijā, Lielbritānijā, ziemeļos sasniedzot Orkneju salas, Vācijā, Čehijā, Nīderlandē, Beļģijā, Norvēģijā un Somijā.[2][3]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalnu zoss ir viegli atpazīstama zosu suga, pateicoties divām melnajām škērsjoslām uz baltās galvas. Pirmā josla, kas tuvāk pierei, ir platāka, tā lokveidīgi ieskauj pakausi, sākoties pie vienas acs un beidzoties pie otras. Otrā, šaurākā josla ieskauj pakauša pamatni.

Kopumā ķermeņa apspalvojums ir gaiši pelēks ar tumši brūnu vai melnu kaklu un baltu galvu, arī uz kakla sāniem ir vertikālas baltas joslas. Ķermeņa sāni ir tumšāki, bet garie spārni gandrīz balti ar melnām lidspalvām. Arī zemaste ir balta. Knābis ir dzeltens ar melnu galu, kājas dzeltenoranžas, acis brūnas.[2] Abi dzimumi izskatās vienādi, tomēr tēviņi ir nedaudz lielāki. Jaunie putni ir līdzīgi pieaugušajiem, bet to apspalvojums ir pelēcīgāks, mazāk košs, kā arī uz to galvas nav melno joslu. To kājas un knābis ir zaļgandzelteni bālas.[2]

Tā ir vidēji liela zoss, kuras ķermeņa garums ir 68—78 cm, spārnu izplētums 140—160 cm, svars 2—3 kg.[2][4] Kā visas zosis arī kalnu zoss ir samērā skaļš putns, kas lidojot nemitīgi sasaucas. Kalnu zosi raksturo divējādi brīdinājuma saucieni. Vienu tā izmanto, kad atradusi barību, bet otru, kad tuvojas ienaidnieks. Atšķirīgs kliedziens ir arī tad, kad zoss ir nogurusi un miegaina, bet aizstāvoties tā šņāc.[2]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenā kalnu zoss barība ir zāle
Kalnu zosis veido ilgstošus monogāmus pārus, un par mazuļiem rūpējas abi vecāki

Kalnu zoss ir vienīgā zosu suga, kas sastopama arī augstkalnos, 4000—6000 metru augstumā virs jūras līmeņa.[4] Lai pārlidotu Himalajus, šī zosu suga spēj pacelties 9000—10 000 metru augstumā.[2][4] Tā barojas augstkalnu pļavās un labības laukos, lizgdojot ezeru un purvu tuvumā. Kalnu zosij ir raksturīgi galvenokārt uzturēties saldūdens tilpņu tuvumā.[4]

Kalnu zosis veido nelielas ģimeņu grupas vai lielus barus. Katru gadu Āzijas populācijas zosis pārlido Himalajus, ceļojot no ligzdošanas vietām Tibetas kalnienē uz ziemošanas vietām dienvidos un atpakaļ. Pārlidojumos tās veido V veida kāšus. Starp kalnu zosīm valda stingra hierarhija, baru vada dominantais pāris. Pāri pavada zemāka ranga mātītes, kas ir daļa no dominantā tēviņa harēma. Viszemākās hierarhijā ir vientuļās mātītes.[4] Jāņem vērā, ka ne vienmēr tiek veidots harēms. Šāda parādība novērojama tikai gados, kad kopējā populācijā pēkšņi pieaug mātīšu skaits.[4]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalnu zoss galvenokārt barojas ar zāli, kas aug saldūdens tilpņu krastos, tomēr tā barojas arī ar ūdensaugiem. Barībai tiek izmantotas visas augu daļas, saknes, stublājus, lapas, sēklas un ogas ieskaitot. Ligzdošanas sezonas laikā kalnu zoss nelielos apmēros barojas arī ar mazākiem kukaiņiem un vēžveidīgajiem.[2] Ziemas periodā tās labprāt apmeklē labības laukus. Iecienīti graudi ir kukurūza, kvieši, mieži un rīsi.[4] Zoss neatsakās arī no dažādiem dārzeņiem, pākšaugiem un augļiem. Jūras piekrastē tā barojas arī jūras zālēm.[2]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lizgdošanas sezona kalnu zosīm sākas maija beigās vai jūnija sākumā. Tās ligzdo lielās kolonijās, kurās ir vairāk kā 1000 pāru. Katru gadu zosis atgriežas vienā un tajā pašā ligzdošanas vietā. Kalnu zosis parasti veido ilgstošus monogāmus pārus, bet gados, kad populācijā ir pārāk daudz mātīšu, tēviņam ir harēms, kurā ir līdz piecām mātītēm.[2][4] Tā kā kalnu zosis ligzdo lielās kolonijās, tad tieši mātītes ir tās, kas sargā ligzdu no zemāka ranga mātītēm, lai tās nedētu olas dominantā pāra ligzdā. Zemāka ranga mātītes tādējādi nodrošina saviem mazuļiem spēcīgāku aizsardzību, jo tēviņš rūpējas tikai par dominantās mātītes mazuļiem.[4] Āzijas populācija ligzdo augstkalnos. Ligzda ir sekla iedobe uz zemes, kas izklāta ar sausu zāli un dūnām. Reizumis ligzda ir kokā.[2]

Dējumā ir 4—6 olas, lai gan var būt līdz 8 olām. Inkubācijas periods ilgst 27—30 dienas, perē tikai matīte. Pēc izšķilšanās, sasniedzot 2 dienu vecumu, mazuļi pamet ligzdu un seko saviem vecākiem. Jaunie putni pirmo reizi sāk lidot apmēram 53 dienu vecumā, bet pilnībā apspalvojums izaug 65—80 dienu vecumā. Pirmajā migrācijas ceļojumā un ziemas periodā ģimene paliek kopā. Dzimumbriedumu jaunie putni sasniedz 2—3 gadu vecumā.[2][4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]