Krustpils—Jēkabpils tilts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Krustpils—Jēkabpils tilts
Krustpils—Jēkabpils tilts
Tilts, raugoties no Jēkabpils puses ar tuneli Krasta (tagad Pļaviņu) ielā, kas ir saglabājies līdz mūsdienām
Transporta veids Autotransports, dzelzceļa satiksme
Šķērso Daugava
Atrašanās vieta Jēkabpils un Krustpils, Latvija
Koordinātas 56°29′58″N 25°52′42″E / 56.49944°N 25.87833°E / 56.49944; 25.87833
Apkalpo Latvijas Dzelzceļu virsvalde
Materiāli tērauds
Posmu skaits 3
Balstu skaits 4
Posma garums 81 m
Garums 279 m
Augstums 30 m
Celtniecība no 1933. līdz 1936. gadam
Tilts atklāts 1936. gada 16. novembris
Nākamais tilts 1962. gada rudens
Sabruka 1944. gada 7.—8. augusts (uzspridzināts)
Izmaksas 2 262 000 Ls
Skats no Jēkabpils uz tiltu pāri Daugavai
Skats no Jēkabpils puses uz pilsētu un tiltu, pa kuru dodas vilciens
Skats uz Krustpili un kuģīti, kas pārvadāja pasažierus starp abām pilsētām, kamēr nebija uzbūvēts tilts

Krustpils—Jēkabpils tilts bija tilts pār Daugavu, kas savienoja Jēkabpils un Krustpils pilsētas. Tilts eksistēja no tā atklāšanas dienas 1936. gada 16. novembrī līdz tā uzspridzināšanai 1944. gada 7.—8. augustā. Tas atradās līdzās pašreizējam Jēkabpils tiltam. Līdz 1970. gadu beigām bija saglabājušies pāris tilts balsti. Krustpils—Jēkabpils tilts efektīvi risināja abu pilsētu satiksmes problēmas. Tas bija nozīmīgs lauksaimniekiem, jo viņu lauksaimniecības ražojumiem tirgus kļuva plašāks, kā arī no plašiem novadiem cukurbietes varēja nogādāt Krustpils cukurfabrikā. Tilts pavēra plašākas iespējas autobusu satiksmei, kas paplašināja autobusu līnijas un padarīja tās par ērtām un samērā lētām.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tilta būvniecība bija jau ieplānota pēc 1901. gada, kad tika sākta Maskavas—Ventspils—Ribinskas dzelzceļa izbūve. Jēkabpilieši, vēlēdamies ekonomisku uzplaukumu, vēlējās būvēt tiltu pāri Daugavai pretī Jēkabmiestam, lai dzelzceļš šeit varētu šķērsot upi, bet šī iecere tad neīstenojās, jo projektētāji bija prasījuši "kukuli", kura summa toreiz izrādījusies nesamaksājama. Tāpēc inženieri, spītējot pilsētas galvu skopumam, ieplānoja dzelzceļa tiltu citā vietā, pie Zeļķiem. Tāpēc jēkabpiliešiem, lai nokļūtu uz Krustpili un tālāk uz vilcienu (1904. gadā ar vilcienu jau varēja aizbraukt no Krustpils uz Jelgavu), nācās Daugavu šķērsot ar laivu, pārceltuvi vai ziemas sezonā pa ledusceļu.[1]

Pirmās brīvvalsts laikā abus Daugavas krastus vasarā savienoja kravu pārceltuve un pasažieru kuģītis "Gulbis", kas kursēja no agra rīta līdz pusnaktij. Tomēr pavasara palu un rudens vižņu laikā abas pilsētas bija pilnīgi šķirtas un jēkabpilieši nevarēja nokļūt dzelzceļa stacijā. Jau no 1922. gada vietējās pašvaldības rosina tilta būves ideju, taču līdz konkrētai valdības rīcībai paiet pieci gadi, kad izpētes darbi tiek uzticēti inženiera K. Kalta firmai.[2]

Tilta būve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tilts bija svarīgākā būve dzelzceļa līnijā Krustpils—Jēkabpils. Balstu būvdarbi sākās 1934. gada 24. jūlijā, uzsākot rakt pīlāra būvbedri Daugavas krastā Krustpils pusē. Cietos dolomīta slāņus sairdināja ar sprāgstvielām, tāpat kā vēlāk raktajām pārējām būvbedrēm. Būvējot upes pīlārus, tika pielietotas speciālas pakšu kastes ar četrkārtīgām sienām, no kurām būvdarbu laikā izsūknēja ūdeni. Balsti un pīlāri tika pārbaudīti un pieņemti 1935. gada 21. septembrī, bet pārlaidumu priekšdarbi uzsākti 1936. gada 1. aprīlī. Anglijā izgatavotās konstrukcijas pa jauno dzelzceļa līniju piegādāja līdz Daugavai, turklāt lielāko upes pārlaidumu montāžu veica uz īpašām peldošām sastatnēm. Pārlaidumu kniedēšanu beidza 1936. gada 21. oktobrī.[3]

Par Jēkabpils—Krustpils tilta būvi, kas ir Dzelzceļu virsvaldes viens no nozīmīgākajiem pēdējā laika darbiem, kura mērķis ir pacelt plaša novada labklājību, var lasīt laikraksta "Jēkabpils ziņas" ziņās 1936. gada aprīlī: "Tilta fermu būves darbi ir izdoti uz kredīta kādai angļu firmai. Kopsummā šie darbi izmaksās 600 000 latu. Patlaban dzelzceļu virsvaldes inženieri Anglijā pārbauda fermu galvenās daļas. Tilta fermas montēs pie mums un uz balstiem tās paredzams novietot jau līdz rudenim. Jēkabpils pusē jānobeidz uzbēruma ierīkošanu un nostiprināšanu. Jāizbūvē tunelis-caurbrauktuve Jēkabpilī, Krasta ielā (tagad Pļaviņu iela) un viadukts Parka ielas un dzelzceļa līnijas krustojumā. Tāpat viadukts jāierīko pār Vidzemes ielu Krustpilī. Visi šie darbi kopsummā izmaksās ap 376 000 latu. Paredzēts starp Krustpili un Jēkabpili uzbūvēt arī platsliežu ceļu un līdz ar to ierīkot un uzstādīt arī visus kustībai nepieciešamos signālus, barjeras, telefona un telegrāfa līnijas. Šie darbi kopsummā izmaksās ap 90 000 latu."[4]

Laikrakstā minētie veicamie darbi tika izpildīti. Tilta klājums dalījās piecās joslās. Vidū atradās dzelzceļa līnija (sākotnēji paredzētās 600 mm šaursliežu līnijas vietā tika uzbūvēta 1524 mm platsliežu līnija),[5] kas savienoja Krustpils un Jēkabpils stacijas, lai varētu lēti un ērti transportēt preču sūtījumus starp Rīgu un lauku pagastiem, kā arī rudeņos bietes uz cukurfabriku. Abās pusēs sliedēm atradās braucamās daļas, kas bija paredzētas pajūgiem un automobiļiem. Tās bija pietiekami platas, taču drošības apsvērumu dēļ vilciena pārvietošanās laikā braucamās daļas tika slēgtas. Gar abām tilta malām atradās gājēju ietves.[6]

Tilta atklāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugavas tilta svinīga atklāšana notika 1936. gada 16. novembrī.[7] Uz svinībām ar speciālu vilcienu Krustpils stacijā ieradās Valsts prezidents Kārlis Ulmanis ar ministru un deputātu plejādi,[8] kuru vidū ir minami satiksmes ministrs Bernhards Einbergs, finanšu ministrs Ludvigs Ēķis, tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis, valsts kontrolieris J. Kaminskis, Lielbritānijas sūtnis Latvijā, Latvijas dzelzceļa galvenais direktors Kārlis Bļodnieks, ka arī citi augstākie valsts ierēdņi, tilta būvfirmu un preses pārstāvji.[9] Vilcienu no Krustpils stacijas pa jauno savienojuma līniju padeva līdz tiltam, kas bija greznots ar valsts karogiem un zaļumu vītnēm. Abos tilta galos tika uzcelti grezni goda vārti.

Svinības ievadīja satiksmes ministrs, sniedzot pārskatu par tilta būves darbiem. Vēlāk sekoja tilta iesvētīšana, ko veica Krustpils luterāņu baznīcas mācītājs Kārlis Skujiņš. Tad uzrunu teica Valsts prezidents, pārgrieza zaļo lenti un, goda viesu pavadīts, devās pāri tiltam uz Jēkabpili, kur sagaidīja Jēkabpils pilsētas galva Teodors Ermansons un Jēkabpils apriņķa lauku pašvaldību vecākais Prikulis, kā arī daudz apsveicēju — jēkabpiliešu.[9] Vēlāk oficiālās svinības turpinājās pulka virsnieku klubā Krustpils pilī.[8]

Tiltu atklājot, Krustpils pusē uz atbalsta staba tika novietota plāksne ar uzrakstu:

Atjaunotās Latvijas Valsts prezidenta un tautas vadoņa Kārļa Ulmaņa un satiksmes ministra, inženiera Berharda Einberga laikā tilta būves darbus veica dzelzceļu virsvaldes uzdevumā latviešu kredītsabiedrība "L. Neiburgs un Ko" Rīgā un angļu firma "Braithwalta and Co" Londonā 1933.—1936.[6]

Tilta sagraušana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā pasaules kara sākumā, 1941. gada 28. jūnijā sarkanarmieši tiltu uzspridzina, taču neveiksmīgi, jo Daugavā iegāzās tikai vidējā dzelzs ferma, ko vācieši drīz vien atjaunoja.[10] Liktenīgs tiltam kļūst 1944. gada 7. un 8. augusts, kad, atkāpjoties uz Jēkabpili, vācu sapieri uzspridzina tiltu.[10] Neskarts palika vienlaicīgi ar tiltu būvētais tunelis-caurbrauktuve, kas ir saglabājies līdz mūsdienām.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga: Gandrs, 2002. 32.lpp.
  2. Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga: Gandrs, 2002. 42.lpp.
  3. Latvijas dzelzceļi 1918-1938. Rīga: Valsts dzelzceļu izdevniecība, 1938, 488. lpp.
  4. Laikraksts "Jēkabpils Ziņas", 1936. aprīlis
  5. T. Altbergs, K. Augustāne, I. Pētersone. Dzelzceļi Latvijā. R: Jumava, 2009, 181. lpp. ISBN 978-9984-38-698-0
  6. 6,0 6,1 Laikraksts "Brīvā Daugava": "Tilts, kas savienoja abas pilsētas", 1991.09.jūl., 3.lpp.
  7. Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga: Gandrs, 2002. 45.lpp.
  8. 8,0 8,1 Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga: Gandrs, 2002. 43.lpp.
  9. 9,0 9,1 Laikraksts "Brīvā Daugava": "Savienojot Daugavas krastus", 1996, 16. nov., 3.lpp.
  10. 10,0 10,1 Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga: Gandrs, 2002. 47.lpp.