Krīvs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par par seno baltu priesteri. Par ciemu Tukuma novadā skatīt rakstu Krīvi (Tumes pagasts).
Brīvības piemineklī skulptūru grupā „Gara darbinieki” attēlots senlatviešu krīvs, turot rokā krivuli, tam līdzās mūsdienu rakstnieks un zinātnieks

Krīvs (latīņu: Criwe, prūšu: krive, lietuviešu: krivis) bija seno baltu tautu galvenais priesteris un zintnieks, kurš pārraudzīja svēto uguni, vadīja reliģiskos rituālus, bedības un citus godus.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romuviešu krīvs Jons Trinkūns.

Pirmās rakstītās ziņas par krīviem atrodamas 14. gadsimta Dūsburgas Pētera „Prūsijas zemes hronikā” (Chronicon Terrae Prussiae). Viņš rakstījis, ka Nadruvas zemē, par Romuvu sauktā vietā bijis krīvs, kam paklausījuši ne tikai senprūši, bet arī citas baltu ciltis tagadējās Lietuvas, Kurzemes un Zemgales teritorijās. Citos Nadruvas Romuvas aprakstos, līdzīgi pāvestam godātais galvenais zintnieks saukts arī par krīvu krīvu (senprūšu: krive krivaito, lietuviešu: krivių krivaitis).[2] Vācu hronista Simona Grūnava „Prūsijas vēsturē” aprakstīta leģenda, kurā 6. gadsimtā Brūtens, viens no mītiskajiem brāļiem, prūšu ciltstēviem, kļuva par krīvu krīvu un nodibināja svētvietu Romuvā. Atbilstoši Simona Grūnava klasifikācijai, kas gan no zinātniskā viedokļa nav uzskatāma par uzticamu, krīva pakļautībā bija zemākie priesteri, kurus sauca par vaidelošiem. Gadījumā, ja krīvs saslima un ilglaicīgi nespēja pildīt savus pienākumus, viņš nošķīrās, lai veiktu pašsadedzināšanās rituālu. Pēc tā vaideloši iecēla jaunu krīvu.

Krīva varas un zināšanu simbols, amata zizlis bija koka spieķis ar līku galu vai saknes gabalu rokturī — krivulis. Vācu vēsturnieks Oto fon Rūtenbergs ir atstājis liecību, ka tad, kad krīvs sūtīja ziņu apkārt, ka jāpulcējas vai kas jādara, viņš ziņnesim deva līdzi savu krivuli kā pazīšanas zīmi un apliecinājumu, ka tā ir taisnība. Krīva ziņnesis tika saņemts ar vislielāko godbijību no ķēniņiem, augstmaņiem un parastās tautas.[3] Dusburgas Pēteris „Prūsijas zemes hronikā” stāsta, ka krīva apģērbs bijis garš apmetnis ar baltu apmali un baltu jostu, pie kuras karājušās vēršastes.[4]

Mūsdienās par krīvu sauc arī seno baltu ticības kopienas „Romuva” garīgo vadītāju, par kuru 2002. gadā iesvētīja tās aizsācēju Jonu Trinkūnu, kurš kopienu kā krīvs vadīja līdz savai nāvei 2014. gadā.[5]

Vārda cilme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodnieks Vladimirs Toporovs prūšu vārdu „krive” saista ar sakrāliem nolūkiem lietotu līku koka nūju — krivuli, norādot, ka nosaukuma pamatā ir baltu īpašības vārds *kreivas, *krīvas ar nozīmi „līks”. Indoeiropiešu tradīcijā līks, greizs priekšmets saistīts ar pareģošanu, arī ar dzejas kā dievišķās valodas zināšanu.[6]

Par krīvu hierarhisko sistēmu, tās sadalījumu un varas plašumu baltu zemēs precīzas ziņas rakstos nav atrodamas. Var secināt, ka krīvu hierarhiskā sistēma izveidojusies senajos laikos. Uz to norāda krīva jēdziena zudums baltu tautu vēsturiskajā atmiņā, kaut arī pats vārds saglabājies senajos vietvārdos. Vidzemē un Latgalē krīva vārds vietvārdos un hidronīmos sastopams daudzviet un šajos nosaukumos jaušami norādīts uz daudziem krīviem, nevis uz vienu noteiktu personu. Ar krīva vārdu saistīti divu kalnu nosaukumi: Krīvkalns Cēsu rajona Skujenes pagastā un Krīvkalns Valmieras rajona Kauguru pagastā. Cēsu rajonā Vaives pieteka ir Krīvupe. Daugavpils rajonā ir apdzīvota vietas ar seniem nosaukumiem Krīvāni un Krīvore, bet Ludzas rajonā ir apdzīvota vieta Krīvanda. Vārdiskā apzīmējumā „krīvs” ietvertais jēdziens jaušami saistās ar noteiktiem cilvēkiem, ko apliecina senāko lauku māju nosaukumos un uzvārdos pārmantotie vārdi: krīvāni, krīvēni, krīveņi, krīvi. Šobrīd Latvijā zināmi 22 ar krīviem nepārprotami saistīti vietu vai māju nosaukumi. Bez tiem jāņem vērā vietvārdu un ar tiem saistīto citu nosaukumu pārveidošana garākā vēstures posmā, aizmirsto jēdzienu vietā saistot un pielāgojot, to vārdiskos apzīmējumus citiem, pazīstamākiem. Tā jaunākos laikos daudzviet krīvi pārdēvēti par krieviem. Ir, piemēram, Krievkalni, Krievgaļi, Krievupe, Krievaiši, kam vēsturiski nav rodami pierādījumi par tiešiem sakariem ar minēto tautu un tās cilvēkiem.[7]

Kultūrā un mākslā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikola Elvīra Androļa 1882. gada glezna „Lizdeiķis skaidro Ģedimina sapni”.

Latviešu tautas nacionālajā varoņeposā „Lāčplēsis” krīvs ir minēts eposa II dziedājumā Vaideloša teiktajā Lielvārdes kungam[8]:

Rietruma pusē vareni gari,
Tas teica, sacēlās Pērkonam pretim,
Kā baigi briesmīgi, krustaiņiem ragiem
Debešos viņi pret austrumu bada,
Dievi gan karos, dievi gan dzīvos,
Bet mūsu tautieši brīvību zaudēs,
Un mūsu slavenie varoņi kritīs,
Cīnoties svešajiem naidniekiem pretim.

Vaidelots būdams, dzīvoju ilgi
Pie Krīva svētajā Romoves birzē;
Gan simtas priecīgas, skumīgas vēstis
Nonesu virsaišiem, nonesu tautām.
Pēdīgo reizi grūtāko vēsti
Tev daru zināmu, Lielvārdes kunigs!
Nevienas nebija grūtākas manim
Darāmas ilgajā dzīvības mūžā!

1885. gadā Fricis Brīvzemnieks laidis klajā dzejoli „Krīvu krīvs”:

Latvju zemē veļu laikā,
Klusums svēts kad valda dabā,
Sirmie ozoli tad stāsta,
Sirmu teiku tautai glabā.

Latvju gari drūmi strādā -
Ranta, skalda, nes un kārto -
Svētie koki, rau kā veļas,
Ceļas diženajā sārtā.

Krīvu krīvs jau diezgan mācīj’s,
Diezgan svētīj’s, slavēj’s, rājis,
Grib uz mājām, grib pie dieviem,
Ko tas mūžam sludinājis.

Tam par nemirstīgu slavu
Tautas bērni diženaju
Taisa sārtu — ziedotājam,
Lai nes ziedu pēdīgaju.

Lai neviena sveša mēle
Tautai nepārmestu lēti.
Kā tas liekuls sludinājis
To, ko pats nav ticēj’s svēti.

Kāpj pats sārtā sirmais vectēvs,
Svētī latvjus prieka jūsmām.
Tie uz sārtu svēti raugās,
Sanākuši drūzmu drūzmām.

Tautas bērni, garā stipri,
Paceļ sirdis augstās dziesmās,
Kamēr sārta galā vectēvs
Nozūd tīrās, svētās liesmās.

Nozūd — izceļas no jauna,
Klusums svēts kad valda dabā,
Sirmie ozoli kad stāsta,
Sirmu teiku tautai glabā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Lietuvas padomju enciklopēdija, VI t. MELI institūts, Viļņa.
  2. Ojārs Ozoliņš. Krīvu lāsts. Rīga : Jumava, 2013. 76. lpp. ISBN 978-9934-11-310-9.
  3. Andrejs Kavacis. Baltu senvēsture. Rīga : Vieda, 2008. 57. lpp. ISBN 978-9984-782-43-0.
  4. Arveds Švābe. Latvju Enciklopēdija. Stokholma : Apgāds Trīs Zvaigznes, 1950.—1951. 1078. lpp.
  5. Miris Lietuvas etnokultūras kustības aizsācējs Jons Trinkūns. Kasjauns.lv. 2014. gada 20. janvāris. Atjaunināts: 2016. gada 14. jūlijā.
  6. http://futureofmuseums.eu/lv/virtual-gallery/rezekne-higher-education-institution-collections/subcollections/exhibit/?nr=97
  7. Ojārs Ozoliņš. Krīvu lāsts. Rīga : Jumava, 2013. 75.—76. lpp. ISBN 978-9934-11-310-9.
  8. Andrejs Pumpurs. Lāčplēsis. Rīga : Liesma, 1972. 57. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]