Pekkols

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Patuls)
Jump to navigation Jump to search
Iespējamais Videvuta karogs (Pekkols kreisajā pusē)

Pekkols (lietuviešu: Pikulas, latīņu: Picullus), sākotnēji Patols (latīņu: Patollus), ir nāves dievs un mirušo valstības — pazemes valdnieks baltu mitoloģijā, viens no trim galvenajiem prūšu pielūgtajiem dieviem. Videvuta karogā viņš ir attēlots kā melnā vai sarkanā apģērbā tērpts sirmgalvis ar līķautu ap galvu. Vecais Stenders savā skaidrojošajā latviešu-vācu vārdnīcā minēja seno latviešu dievību Pekolu, gaisa garu, elles, tumsas un aptumsumu dievu, no kura vārda cēlies vārds "pekle" jeb elle.[1]

Cilme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuviešu valodnieki Patola vārda cilmi skaidro ar pa- („pie“) un tula („zeme“).[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi minēts kā Patollus 1418. gada Vārmijas bīskapa pāvestam Martinam V adresētā memorandā Collatio Espiscopi Varmiensis[3], kurā bīskaps atgādina par Vācu ordeņa sekmīgi kristītajiem Prūsijas pagāniem, kuri iepriekš pielūdza „dēmonus” Patollu un Natrimpu (latīņu: Patollum Natrimpe).

Simons Grūnavs savā Prūšu hronikā atstāstīja leģendu par brāļiem Videvutu un Bruteni, kas ieradušies no aizjūras. Videvuts kļuvis par prūšu ķēniņu, bet Brutenis kļuvis par krīvukrīvu un pielūdzis Patollu, Potrimpu un Perkunu (Patollos, Potrimpos, Perkunos).

Pīkals jeb Pīkols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Lange skaidrojošajā latviešu-vācu vārdnīcā minēja arī seno latviešu dievību Pīkalu, bet Vecais Stenders Pīkolu, kas bijis senlatviešu [kapu] kalnu dievs (no vārda "pi kolns").[1]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jonas Balys, Haralds Biezais. Baltische Mythologie. In: Hans Wilhelm Haussig (Hrsg.): Götter und Mythen im Alten Europa (= Wörterbuch der Mythologie. Abteilung 1: Die alten Kulturvölker. Band 2). Klett-Cotta, Stuttgart 1973, ISBN 3-12-909820-8.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Stendera—Langes skaidrojošā dievību tabula». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 22. jūlijā. Skatīts: 2018. gada 17. novembrī.
  2. Norbertas Vėlius. Pikulas. Tarybų Lietuvos enciklopedija, T. 3 (Masaitis-Simno). Vilnius: Vyriausioji enciklopedijų redakcija, 1987. 327 psl.
  3. (lietuviski) Algirdas Matulevičius. Baltų religijos ir mitologijos šaltiniai I. Vilnius : Mokslo ir enciklopedijų leidykla, 1996. 475. lpp.