Latvijas romi

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Latvijas čigāni)
Jump to navigation Jump to search

Latvijas romi jeb čigāni ir viena no Latvijas vēsturiskajām mazākumtautībām. Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā bija 6 452 iedzīvotāji, kas reģistrējušies kā čigāni.[1] Lielākās čigānu kopienas dzīvo Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Talsos, Jūrmalā, Daugavpilī, Tukumā, Kuldīgā, Jēkabpilī, Sabilē un Krāslavā, pie kam dažās pilsētās čigānu īpatsvars pārsniedz 1% — Sabilē (5,6%), Talsos (4,7%), Ventspilī (2,4%), Krāslavā (1,2%), un Jēkabpilī (1%).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā čigāni ienāca 15. un 16. gadsimtā no Svētās Romas impērijas un Polijas—Lietuvas kopvalsts. Viņi turpināja dzīvot taboros, saglabādami tradicionālo dzīvesveidu. Čigāniem bija pāvesta dotas brīvgrāmatas, kas ļāva viņiem braukt no vienas vietas uz citu. Pret čigāniem diezgan nikni vērsās katoļu baznīca, jo viņi nebija kristīti, nodarbojās ar zīlēšanu. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 1942 čigāni jeb 0,1% no iedzīvotāju kopskaita. Viņu galvenā nodarbošanās bija zirgu tirdzniecība.

Romu kultūra, īpaši mākslinieciskajā jomā, Latvijā sāka uzplaukt 1920.—1930. gados. Tāpat kā citas mazākumtautības, arī romi te baudīja atbilstošas juridiskās garantijas un iespējas savas dzīves veidošanai. 1931. gadā tika dibināta biedrība „Čigānu draugs”, darbojās čigānu koris un izdota Jaunā Derība čigānu valodā, ko no latviešu valodas pārtulkoja Jānis Neilands (1919—1999). Otrā pasaules kara laikā čigāni smagi cieta nacistu veiktajās iznīcināšanas kampaņās, kuras var salīdzināt ar ebreju holokaustu. 1941. gada ziemā tika iznīcināta vairāk nekā puse Latvijas čigānu — apmēram 2000 personu.[2] Tāpat kā ebreju gadījumā, bija latvieši, kuri glāba čigānus no iznīcināšanas, piemēram, Sabiles čigānu glābējs, pilsētas mērs Mārtiņš Bērziņš.[3]

Pēc Otrā pasaules kara 1956. gadā PSRS Augstākā padome izdeva dekrētu, kas paredzēja čigānu reģistrēšanu un nodarbināšanu pilsētās un ciematos, tomēr PSRS laikos maz čigānu bija iesaistīti likumīgās darba attiecībās un viņiem neveidojās darba stāžs. Šī etniskā grupa bija vismazāk integrēta Latvijas sabiedrībā. Salīdzinoši augstās dzimstības un ieceļošanas dēļ čigānu skaits Latvijā pieauga no 4301 1959. gadā līdz 7044 1989. gadā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas apmēram 90% no čigāniem ieguva Latvijas pilsonību, neprasot pēc īpašiem kursiem un palīdzības latviešu valodas apgūšanā. Latvijā romiem ir sava ābece, izveidota romu—latviešu—romu vārdnīca, izdota reliģiskā literatūra romu valodā. Pēc tautas skaitīšanu datiem romu skaits Latvijā palielinājās līdz 8,2 tūkstošiem 2000. gadā, taču pēc dažādām aplēsēm patiesais čigānu izcelsmes iedzīvotāju skaits pārsniedza 15 000 (lielajās pilsētās ap 12 400, laukos un mazpilsētās ap 3000). Atšķirību no tautskaites datiem čigānu līderi skaidroja ar to, ka oficiālajos dokumentos čigāni norādot citu tautību.[4] Mainoties sociālajai un ekonomiskajai situācijai, īpaši pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā 2004. gadā, daļa čigānu izceļoja uz Rietumeiropu (galvenokārt uz Angliju), gan bijušajām PSRS valstīm (galvenokārt uz Krievijas galvaspilsētu Maskavu).

Valoda un kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas čigāni runā četros dialektos: Kurzemes un Vidzemes latviešu čigānu dialekta divās izloksnēs (saukti par „latviešu čigāniem” — lotfitka roma), bet Latgalē — ziemeļkrievu dialektā („krievu čigāni” — xaladitka roma) un vienā no Baltkrievijas čigānu dialektiem („poļu čigāni”). Visizplatītākais ir Kurzemes čigānu dialekts.

Čigānu (romu) kultūra ir neatņemama Latvijas kultūru dažādības sastāvdaļa. Čigānu (romu) kopienas attīstība Latvijā ir cieši saistīta ar čigānu (romu) tautas identitātes saglabāšanu globalizācijas apstākļos. Latvijā ir reģistrētas vairākas čigānu nevalstiskās organizācijas — „Latvijas Čigānu biedru apvienība un augstākā čigānu padome” (prezidents Osvalds Jezdovskis), „Vislatvijas čigānu sabiedrība Nevo Drom” (valdes priekšsēdētājs Anatolijs Berezovskis), Latvijas čigānu nacionālās kultūras biedrība (prezidents Normunds Rudevičs, 7. Saeimas deputāts), čigānu biedrība „Gloss” (vadītājs Leons Gindra), „Ame Roma” (vadītāja Vanda Zamicka) un citas. Līdz šim čigāni nav apvienojušies vienā organizācijā, kas ierobežo iespējas izmantot tās ES atbalsta programmas, kas paredzētās dalībvalstu minoritāšu iedzīvotājiem.[5]

Integrācijas problēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čigānu labā latviešu valodas prasme un augstais pilsoņu skaits čigānu vidū bieži tiek izmantots kā pierādījums viņu sekmīgai integrācijai Latvijas sabiedrībā, tomēr tikai apmēram 1% Latvijas čigānu ir iesaistīti ilglaicīgās oficiālās darba attiecībās un puse no čigānu bērniem neapmeklē skolu. Vairākums no čigāniem ir pilsoņi un brīvi runā latviski, tomēr paši čigāni uzskata, ka viņi Latvijas sabiedrībā ir uzņemti sliktāk nekā ebreji, krievi vai citas mazākumtautības. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc čigāniem ir grūtības iekļauties Latvijas sabiedrībā, ir izglītības trūkums — tikai pēdējo gadu laikā čigānu vidū nostiprinās apziņa, ka bērnu labklājībai ļoti svarīgi ir skoloties. Darba tirgū čigāni piedzīvo diskrimināciju, un ir vairāki gadījumi, kad čigānu darbā nepieņem viņa tautības dēļ. Bezdarbs ir viena no vissmagākajām čigānu problēmām kā Latvijā, tā Eiropā, atzīts pētījumā „Čigānu stāvoklis Latvijā”. Integrācijas problēmas izskaidrojamas ar čigānu tautas mentalitāti un nacionālajām īpatnībām. Čigānu integrācijas procesam tagad traucē sabiedrības noraidošā attieksme, gan ekonomiskā un sociālā izolācija, gan romu zināšanu trūkums par likumiem. Romu sabiedrībā eksistē vairāki faktori, kas pastiprina viņu izolāciju — atšķirīga valoda, spēcīgas iekšējās tradīcijas, savi pārvaldes elementi, noraidoša attieksme pret jauktajām laulībām, norobežojums no apkārtējās vides.[6][7]

Čigānu skaita izmaiņas Latvijā (1897—2011)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Deklarētā tautība 1897 1920 1925 1930 1935 1959 1970 1979 1989 2000 2011
čigāni 1 942 1 023 2 870 3 217 3 839 4 301 5 427 6 134 7 044 8 205 6 489

Čigāni latvju dainās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc iesūtes vietām Krišjāņa BaronaLatvju dainās” reģistrēti 340 čigānu tematikas tautas dziesmu varianti, pie kam visvairāk dziesmu nākušas no Vidzemes (40%) un Zemgales (27%), iepretī Kurzemei (17%) un Latgalei (8%), bet bez zināmas pieraksta vietas ir 8% dziesmu.[8] Tā kā par „čigānos iešanu” tautas dziesmās dēvēti arī rudens un ziemas gadskārtu ieražu masku gājieni, tad ne vienmēr leksēma „čigāni” nozīmē etnisko piederību. Tomēr tās liecina par čigānu senā ģērbšanās un uzvedības veida ietekmi uz latviešu tautas tradīcijām.

Še čigāni bagātāki
Par visiem čigāniem:
Jauni kungi zābakôs,
Jumpraviņas kurpitês.
33471-2

Aiz ko man gribējās
Svētkos iet čigānos?
Čigāns bija mans tētiņš,
Čigāniete māmuliņa.
33472-120

Es čigāna meita biju,
Jaunu kungu līgaviņ';
Jauni kungi nepazine,
Ka čigāna meita bij'
33482-0

Es čigāna sieva biju,
Kā jumprava vien staigāju,
Kurpes kājā, niedre rokā,
Sēd' galdiņa galiņā.
Pa lodziņu raudzījos,
Kur vīriņi zirgiem mija.
Mans vīriņis labs vīriņis,
Tas mācēja zirgiem mīt,
Tas iemija lielus zirgus,
Jēme lielus piedaviņus:
Zirņu sieku, pupu sieku,
Kaņepīšu pasijāni.
33486-3301

Mazi mazi čigāniņi,
Bet jo daiļi kumeliņi.
Ja tev tīk, saimeniek,
Mij ar mani kumeļiem!
33495-309

Nedod Dievs tādu dienu,
Kādas dienas čigānam:
Tumsa nakts, suņi rej,
Desu kule mugurā.
33496-311

Tēvs man bija igaunīts,
Māte mana čigāniete;
Es meitiņa kā liepiņa,
Man deviņi brūtgāniņi.
33509-71

Tas bij traks cilvēciņš,
Kas čigāna meitu ņēma,
Čigān' meita iejukusi
Gārdi ēst, gārdi dzērt.
33506-0

Es čigāna meita biju,
Es čigāna vīra gribu.
Čigāns mani izmācīja
Savu lētu amatiņu:
Zirgus mīt, ļaudis krāpt,
Pa krūmiem jērus zagt.
33525-1

Čigānam laba dzīve:
Zaļas muižas birstaliņas;
Zirgi ēda zaļu zāli,
Paši ēda jēra gaļu.
52859-358

Čigānam tāda daba,
Kā (tam) Miku tēviņam:
Uz ūdeņa mati(?) plēsa,
Tirgū jāja zirgu mīt.
52860-115

Čyguons sovu čyguoneicu
Pa kuorklym vyzynoj,
Trom trādrī trom trādrī,
Pa kuorklym vyzynoj.
Vizin, cyguon, naviziņ,
Nabyus mozu cyguonēnu,
Trom trādrī trom trādrī,
Nabyus mozu cyguonēnu.
52861-579

Ka man byutu tei naudeņa,
Kas guļ jyuru dybynā,
Es nūpierktum tū šķiuneiti
Ar visimi čygonim.
52878-170

Skali grab, skali grab,
Kas tos skalus grabiņāja?
čigāns skalus grabināja,
čigānīti meklēdams.
52898-15

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Skaitliski lielāko tautību pārstāvju skaits un atsevišķu tautību īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 29. janvārī. Skatīts: 2013. gada 20. oktobrī.
  2. Apine, I. „Mazākumtautību vēsture Latvijā” // „Čigāni”. Red. Dribins, L. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998, 200. lpp.
  3. Jānis Trops (2001. gada 19. jūnijs). "Sev kapu rakušos izglāba mērs". Diena. Atjaunināts: 2016. gada 19. maijs.
  4. Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs. „Čigānu stāvoklis Latvijā”. Rīga, 2003.
  5. Kurzemes čigāni pamet prokrievisko čigānu kongresu
  6. ,Nēvo Drom „Jaunais ceļš” Nr. 2006, 10.lpp.,ISBN 1234567890123false
  7. Romi asimilācijai nepakļaujas. Bet integrācijai?[novecojusi saite] (latviski)
  8. Jānis Rozenbergs. Tautas un zemes latviešu tautasdziesmās. Rīga: Zinātne, 2005. - 247 lpp.