Latviskā dzīvesziņa

1. sējums. Ievads. (1990).	2. sējums. Daba. Debesis. Dievības. (1990).
3. sējums. Godi. (1991)	4. sējums. Tikumi. Vērtības. (1993).
5. sējums. Gadskārta. (1993).

Antas Rudzītes un Oļģerta Auna 5 grāmatu sērija „Latviešu tautas dzīvesziņa” (1990—1993)

Skats uz Lokstenes dievturu svētnīcu no gaisa

Latviskā jeb latviešu dzīvesziņa ir viena no Latvijas Republikas Satversmes ievaddaļā iekļautajām vērtībām, kas Eiropas kultūrtelpā veido Latvijas identitāti.

Vēsture

Jēdziens „latviešu dzīvesziņa” rakstu avotos pirmo reizi minēts 1938. gada 1. februārī laikrakstā „Skolu Dzīve” publicētajā dzejnieka un žurnālista Leonīda Breikša rakstā „Par jaunatni — jauno tikumu nesēju. Pārdomas par latviešu dzīves ziņu”.

Jaunā latviešu dzīvesziņa grib kļūt par mūsu tautas garīgās dzīves un mūsu rīcības vadoni un pamatu, kur būtu viss mūsu gara barībai un mūsu iepazīstināšanai ar labo un svētīgo. Latviešu dzīvesziņa — latviešu dzīves izpratne, dzīves un pasaules uzskati nāks, lai reiz atbrīvotu mūsu garu no citu mācībām, kas tik bieži ir bijušas viltus un maldu mācības, lai mūs mācītu staigāt patiesi gaišus un saulainus latviešu dzīves ceļus, par godu mūsu tautas sirmajai pagātnei un par slavu viņas mirdzošajām nākamajām dienām.

20. gadsimta 30. gadu nogalē turpinājās jēdziena izpratnes veidošanās un nostiprināšanās Latvijas sabiedrībā, tam kļūstot par vienojošu elementu tālākai nacionālas valsts izaugsmei. Kultūras darbinieki un zinātnieki veica latviešu kultūras vēstures, tautas rakstu, amatniecības, mākslas, rakstniecības un tautas mūzikas pētniecību. 1939. gada 1. februārī Valsts kultūras padome savā pirmajā sesijā nolēma izveidot grāmatu „Latviešu dzīvesziņa latviešu gara mantās”, ievēlot komisiju un tās vadītāju profesoru Kārli Straubergu grāmatas tematikas izstrādāšanai, kā arī redaktora un autora izraudzīšanai. Grāmatas izveidi 1940. gadā pārtrauca Latvijas okupācija.

Mūsdienas

Mūsdienās turpinās seno tautas tradīciju atjaunošana un latviskās dzīvesziņas kopšana, izzināšana un izpratnes pilnveidošana, kurā piedalās kopas, biedrības, kā arī atsevišķu nozaru pārstāvji. Tapuši arī vairāki savstarpēji papildinoši jēdziena definējumi un skaidrojumi.

Piemēram: „Latviskā dzīvesziņa ir latviešu tautas zināšanu kopums par Dievu un Dieva laisto pasauli, un tās likumiem.” Šī latviskās dzīvesziņas jēdziena definīcija ir tapusi konferencēs un ekspertu grupu darbā vairāku gadu garumā līdz 2015. gadam. Tās veidošanā piedalījušies tādi cilvēki kā folklorists un valodnieks Austris Grasis, Latvijas folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts, Latvijas Dizaineru savienības priekšsēdētājs Andrejs Broks, tradicionālās kultūras pētniece Aīda Rancāne, politiķis, mūziķis un žurnālists Dāvis Stalts, grafikas dizaineris un semiotiķis Valdis Celms, folkloriste Gunta Saule, pedagoģijas zinātņu doktore Gunta Siliņa-Jasjukēviča, folkloriste Helmī Stalte, kustības „Latviskās dzīvesziņas paSaule” pārstāvji Inese Krūze un Madis Krūze.

Latvisko dzīvesziņu Latvijas Republikas Satversmes ievaddaļas projektā 2013. gadā iekļāva Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits, balstoties uz rakstnieces Zentas Mauriņas domu, ka latviešu identitātei ir divas saknes — latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības. 2014. gada 19. jūnijā 11. Saeimas deputāti preambulu pieņēma tās galīgajā lasījumā:

Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.

Par pieminekli latviskajai dzīvesziņai, tās ainaviskajā un arhitektoniski estētiskajā izpausmē, tiek uzskatīts Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kur iespējams gūt pilnīgu priekšstatu par Latvijas Kultūras kanonā iekļauto latviešu tradicionālo viensētu.

Avoti

Anta Rudzīte grāmatā „Latviešu tautas dzīvesziņa 1” par galvenajiem latviskās dzīvesziņas avotiem uzskata:

• Folkloru, kas ietver dainas, sakāmvārdus un parunas, ticējumus un teikas.
• Daiļradi, dzeju un prozas darbus, kā arī latviešu gara darbinieku atziņas par cilvēka sūtību un latvisko vērtību orientāciju.
• Rakstus, tā pamatelementus zīmes, tēlus un simbolus, ko par baltu pasaules modeļa izpausmi savā grāmatā „Latvju raksts un zīmes” uzskata Valdis Celms.
• Tradīcijas — cilvēka mūža godus un Saules gadskārtas. Latviešu ģimenes mūža godi: krustabas, vedības un bedības, kas apdziedāti dainās. Saules gadskārtas, kas apzīmē Saules gada sevišķu notikumu secību, kurus latvieši apzīmē ar gadskārtu svinamām dienām, tās ir: ziemas saulstāvji jeb Ziemassvētki, Meteņi, pavasara saulgrieži jeb Lielā diena, Ūsiņi, vasaras saulstāvji jeb Jāņi, Jumji, rudens saulgrieži jeb Apjumības un Mārtiņi.
• Dabu — Dieva laisto pasauli.

Irēna Saprovska savā grāmatā „Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā” raksta, ka Latviskā dzīvesziņa spoguļojas Saules laikritī, kas lasāms vismaz četros līmeņos, proti, pirmais līmenis — Pasaules laišana; otrais — Saules gadskārtas astoņi svinamie laiki, kas atkārtojas gadu no gada; trešais — 26 000 gadu laikmeti — Zelta, Sidraba, Bronzas un Dzelzs; ceturtais — cilvēka mūža godi. Uzsver, ka latviešu Saules gadskārtā gads ir sadalīts astoņos laikos un to nosaukumi izteic izpausmes dabā: Ziemas vai sala laiks, Sērsnu laiks, Pavasara vai sulu laiks, Sējas vai ziedu laiks, Siena vai lapu laiks, Rudens vai viršu laiks, Veļu laiks un gadu noslēdzošais Ledus laiks.

Tas viss arī ir pamatā neopagānu panteiskajai reliģijai dievturībai, ko savulaik Ernests Brastiņš izdalīja no tradicionālā kultūras mantojuma kā atsevišķu sakrālo sadaļu.

Ārējās saites

• Latviskās dzīvesziņas biedrība Saulesrits
• Latviskās dzīvesziņas centrs Zaltis
• Latvijas folkloras biedrība
• Krājums dabiskas dzīves un latviskās dzīvesziņas meklētājiem
• Latvijas pirts savienība
• Latviskās dzīvesziņas paSaule
• Drustu Tautskola
• Nodibnājums Māras loks