Likumdošanas vara Latvijā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvija
Coat of arms of Latvia.svg

Šis raksts ir daļa no sērijas:
Latvijas politika



Latvijas portāls

Likumdošanas vara Latvijā saskaņā ar Satversmes 64. pantu pieder Saeimai un tautai.[1]

Latvijas likumdevējvaras vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautas padome (1918—1920)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautas padome bija Latvijas Republikas priekšparlaments (pagaidu likumdevēja iestāde), kas izveidojās 1918. gada 17. novembrī, apvienojoties Latviešu Pagaidu Nacionālajai Padomei un Demokrātiskajam Blokam. Dibināšanas brīdī tas sastāvēja no 40 locekļiem un apvienoja lielākās daļas tābrīža Latvijas politisko partiju, kā arī Latgales Zemes padomes pārstāvju. 18. novembrī Tautas padome proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku un pasludināja sevi par vienīgo likumīgo varas nesēju tajā.

Vēlāk pārstāvju skaits Tautas padomē pieauga un darbības beigās sasniedza jau 245. Vietas Tautas padomē nebija piešķirtas noteiktiem cilvēkiem, bet gan organizācijām, tāpēc tās sastāvs bieži mainījās.

Tautas padome priekšsēdētāja Jāņa Čakstes vadībā darbojās līdz 1920. gada 30. aprīlim, kad tās vietā par likumdevējiestādi kļuva jaunievēlētā Satversmes sapulce.

Latvijas SPR deputātu kongress[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Satversmes sapulce (1920—1922)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Satversmes sapulce bija Latvijas Republikas pirmais vēlētais parlaments. Vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī un tajās piedalījās 84,5% balstiesīgo (677 084 cilvēki). Vēlēšanās piedalījās 57 kandidātu saraksti, no kuriem 16 tika ievēlēti. Kopumā ievēlēja 150 deputātus.

Satversmes sapulce uz pirmo sēdi sanāca 1920. gada 1. maijā un galvenais uzdevums bija Latvijas konstitūcijas - Satversmes izstrādāšana. Taču tā arī pieņēma vairākus likumus - Likumu par agrārreformu, Saeimas vēlēšanu likumu, u.c. Savās 213 kopsēdēs Satversmes sapulce apsprieda un pieņēma 205 likumus, 291 noteikumus ar likuma spēku un 134 pārvaldes noteikumus.

Satversmes sapulces priekšsēdētājs bija Jānis Čakste un tā darbojās līdz 1922. gada 7. novembrim.

1. Saeima (1922—1925)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Satversmes sapulces iesākto darbu turpināja 1. Saeima.

Saskaņā ar Satversmi, Saeimu ievēlēja vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās uz trīs gadiem. Esošās Saeimas mandāts beidzas, kad nākamā Saeima sanāk uz savu pirmo sēdi.

1. Saeimas vēlēšanas norisinājās 1922. gada 7. un 8. oktobrī. Tajās piedalījās 82,2% (800 840) balsstiesīgo. Pieteikti tika 88 kandidātu saraksti, no kuriem ievēlēja 46.

1. Saeima noturēja 214 plenārsēdes, kurās izskatīja 343 likumprojektus. Pirmais Saeimas priekšsēdētājs bija Frīdrihs Vesmanis, ko 1925. gada 20. martā nomainīja Pauls Kalniņš.

2. Saeima (1925—1928)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. Saeimas vēlēšanas notika 1925.gada 3. un 4.oktobrī. Tajās piedalījās 74,9% (838 800) no visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Tika iesniegts 141 kandidātu saraksts, no kuriem 48 ieguva mandātus. No simts ievēlētājiem deputātiem 84 bija latvieši, 55 deputātiem bija augstākā izglītība, 30 — vidējā un 15 — zemāka izglītība. 2.Saeimas priekšsēdētājs bija dr. Pauls Kalniņš.[2]

3. Saeima (1928—1931)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4. Saeima (1931—1934)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

K. Ulmaņa Ministru kabinets (1934—1940)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Tautas Saeima" un LPSR Augstākā padome (1940—1990)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LR Augstākā Padome[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5. Saeima (1993—1995)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

6. Saeima (1995—1998)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

7. Saeima (1998—2002)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

8. Saeima (2002—2006)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

9. Saeima (2006—2010)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

10. Saeima (2010—2011)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

11. Saeima (kopš 2011. gada)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Latvijas Republikas Satversme». Likumi.lv. Skatīts: 2012. gada 10. janvārī.
  2. Likumdevēju vēsture