Cilvēktiesības Latvijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latvija
Coat of arms of Latvia.svg

Šis raksts ir daļa no sērijas:
Latvijas politika



Latvijas portāls

Cilvēktiesības Latvijā ir nostiprinātas Satversmes 8. nodaļā "Cilvēka pamattiesības",[1] kas ir pieņemta 1998. gadā un sastāv no 28 pantiem. Tā ietver gan pirmās, gan otrās paaudzes cilvēktiesības, kā arī vairākas trešās paaudzes cilvēktiesības: personu, kuras pieder pie mazākumtautībām, tiesības, un tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. 116. pants nosaka vērtības, kuru aizsardzībai pieļaujami vairāku cilvēktiesību ierobežojumi: tās ir citu cilvēku tiesības, demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrības drošība, labklājība un tikumība.

Līdz Satversmes 8. nodaļas pieņemšanai pamatdokuments cilvēktiesību jomā Latvijā bija 1991. gada Konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi".[2]

Iestādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1990. gada, parlamentā pastāv cilvēktiesību komisija (sākotnēji to sauca par Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisiju,[3] pašlaik — par Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju[4]).

Kopš 1996. gada darbojas Satversmes tiesa; privātpersonas var vērsties pie tās kopš 2001. gada.[5]

1993.—1995. gadam pastāvēja cilvēktiesību valsts ministra amats.[6][7] 1998. gadā tika izveidots Ministru kabineta pārstāvja staptautiskajās cilvēktiesību institūcijās amats.[8]

1995. gadā tika dibināts Valsts cilvēktiesību birojs,[9] kas kopš 2007. gada ir pārveidots par Tiesībsarga biroju.

Latvija starptautiskajā cilvēktiesību sistēmā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz 2014. gada beigām Eiropas Cilvēktiesību tiesa taisīja (sākot no 2001. gada) 100 spriedumus lietās pret Latviju, 83 no tiem konstatējot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas vai tās protokolu pārkāpumus[10] (ECT Lielā palāta izskatīja pēc būtības lietas Sļivenko pret Latviju, Andrejeva pret Latviju, Ždanoka pret Latviju, Kononovs pret Latviju, X pret Latviju, Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju).

ANO Cilvēktiesību komiteja uz 2014. gada beigām sniedza savus apsvērumus četrās lietās pret Latviju, divās no tām konstatējot Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām pārkāpumus (Ignatāne pret Latviju, Raihman pret Latviju). 2001. gadā Latvija ieviesa pastāvīgo ielūgumu visām ANO Cilvēktiesību padomes (toreiz — Komisijas) speciālajām procedūrām.[11] 1990. gadā netipiskā solī Latvija pievienojās Vispārējai Cilvēktiesību deklarācijai: tiesību doktrīnā un Satversmes tiesas praksē secināts, ka līdz ar to Latvijai ir saistošas šajā deklarācijā ietvertās normas.[12]

Dalība cilvēktiesību pamatlīgumos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ANO galvenie līgumi[13] Latvijas dalība Eiropas Padomes galvenie līgumi[14] Latvijas dalība
Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu Pievienošanās 1992. gadā, paziņojums par individuālo sūdzību pieļaušanu nav izdarīts. Eiropas Cilvēktiesību konvencija (ECK) Ratificēta 1997. gadā
Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) Pievienošanās 1992. gadā ECK 1. protokols Ratificēts 1997. gadā
Fakultatīvais protokols (ICCPR) Pievienošanās 1994. gadā ECK 4. protokols Ratificēts 1997. gadā
Otrais fakultatīvais protokols (ICCPR) Pievienošanās 2013. gadā ECK 6. protokols Ratificēts 1999. gadā
Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām Pievienošanās 1992. gadā ECK 7. protokols Ratificēts 1997. gadā
Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) Pievienošanās 1992. gadā ECK 12. protokols Parakstīts 2000. gadā
Fakultatīvais protokols (CEDAW) Nav parakstīts ECK 13. protokols Ratificēts 2012. gadā
Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem (CAT) Pievienošanās 1992. gadā, paziņojums par individuālo sūdzību pieļaušanu nav izdarīts. Eiropas Sociālā harta (ESC) Ratificēta 2002. gadā
Fakultatīvais protokols (CAT) Nav parakstīts 1988. gadā papildu protokols (ESC) Parakstīts 1997. gadā
Konvencija par bērna tiesībām (CRC) Pievienošanās 1992. gadā 1995. gadā papildu protokols (ESC) Nav parakstīts
Fakultatīvais protokols par bērnu iesaistīšanu konfliktos (CRC) Ratificēts 2005. gadā Pārskatītā Eiropas Sociālā harta Ratificēts 2013. gadā
Fakultatīvais protokols par bērnu tirdzniecību, prostitūciju un pornogrāfiju (CRC) Ratificēts 2006. gadā Eiropas konvencija par spīdzināšanas, antihumānas un personu pazemojošas izturēšanās vai soda novēršanu Ratificēta 1998. gadā
Konvencija viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu aizsardzībai Nav parakstīta Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta Nav parakstīta
Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) Ratificēta 2010. gadā Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību Ratificēta 2005. gadā
Fakultatīvais protokols (CRPD) Ratificēts 2010. gadā Konvencija cilvēktirdzniecības apkarošanai Ratificēta 2008. gadā

Jaunākie dokumenti ziņojumu procedūrās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekspertu iestāde Valsts ziņojums Ekspertu iestādes dokuments Valsts atsauksme
Cilvēktiesību komiteja 2009[15] 2014[16] .
Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja 200?[17] 2008[18] .
Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja 2017[19] 2003[20] .
Komiteja pret spīdzināšanu 2012[21] 2013.[22] .
Bērna tiesību komiteja 2013[23]. 2006[24] .
Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja 2004[25] 2004[26] .
Eiropas sociālo tiesību komiteja 2009[27] 2010[28] .
Eiropas Komiteja spīdzināšanas novēršanai nav paredzēts 2014[29] 2014[30]
VKNMA Konsultatīvā komiteja 2016[31] 2013[32] 2014[33]
Eiropas komisija pret rasismu un neiecietību nav paredzēts 2012[34] 2012[35]

Līdzdalības un sociāli ekonomisko tiesību īstenošanas rādītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starp 2009. gadā ievēlētiem pašvaldību deputātiem sievietes veido 35,5%, mazākumtautību pārstāvji un personas, kas nenorādīja tautību — 20,3 %.[36] Starp 100 2014. g. ievēlētiem Saeimas deputātiem sieviešu bija 19, mazākumtautību pārstāvju un personu, kas nenorādīja tautību — 29.[37] 2009.-2010. gadu mijā mazākumtautības veidoja 40,6 % no Latvijas iedzīvotājiem (un 28,2% no pilsoņiem)[38], sievietes — 53,9 %.[39]

2018. gada janvārī minimālā mēnešalga ir 430 eiro pirms nodokļu nomaksas[40] un minimālā vecuma pensija — 70,43 eiro.[41]

Vidējā vecuma pensija 2014. gada novembrī — 285,90 eiro.[42] Strādājošo vidējā neto darba samaksa 2014. gada 3. ceturksnī sasniedza 566 eiro, svārstoties no 394 eiro Latgalē līdz 639 eiro Rīgā.[43]

Bezdarba līmenis ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū 2014. gada decembra beigās sastādīja 8,5 % pēc Nodarbinātības valsts aģentūras aprēķiniem, svārstoties no 5,2 % Rīgas reģionā līdz 17,8 % Latgalē.[44] Nelatvieši un personas, kas neuzrādīja tautību, 2014. gada decembra beigās veidoja 45,5 % bezdarbnieku.[45]

Gaidāmais jaundzimušo mūža garums 2012. gadā pēc ASV CIP vērtējuma sasniedza 72,93 gadus.[46] 2011. gadā gultu skaits slimnīcās uz 10 000 iedzīvotāju — 58,8; ārstu skaits uz 10 000 iedzīvotāju — 39,1; ambulatoro apmeklējumu skaits uz 1 iedzīvotāju — 6,3.[47]

Obligāta ir pirmsskolas izglītības un pamatizglītība (9 klases), publiskajās skolās saskaņā ar Satversmes 112. pantu arī vidējā izglītība (līdz 12. klasei) ir bezmaksas. Tomēr pēc Tiesībsarga vērtējuma bezmaksas izglītības konstitucionālais princips tiek pārkāpts, pastāvot praksei, kad vecākiem jāiegādājas mācību grāmatas par savu naudu.[48] Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem, 13,9 % iedzīvotāju 15 un vairāk gadu vecumā bija augstākā izglītība.[49] 2011. gadā no pamatskolas beidzējiem mācības turpināja 94,6%, no vidusskolas beidzējiem — 63,6%.[50]

Latvijas specifiskie jautājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Nepilsoņi (Latvija)

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, daudzi Latvijas iedzīvotāji, kas bija ieceļojuši okupācijas laikā, netika atzīti par Latvijas pilsoņiem. Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem, nepilsoņi (vairāk nekā 99 % no tiem — mazākumtautību pārstāvji, pārsvarā krievi) ir vairāk nekā 14 % iedzīvotāju. Krievu valoda, kas saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanas datiem ir dzimtā vairāk nekā 37 % iedzīvotāju, Valsts valodas likumā tiek uzskatīta par svešvalodu; kopš 1991. gada strauji tika sašaurinātas iespējas to izmantot saskarsmē ar valsts un pašvaldību iestādēm.

Tāpat kā daudzās pēckomunisma valstīs, Latvijā pēc 1990. gada notika nekustamo īpašumu restitūcija. Tāpēc ievērojama daļa bijušo sabiedriskā dzīvokļu fonda īrnieku kļuva par dzīvokļu īrniekiem privātajās mājās, kurās 2007. gadā tika atcelti īres maksas ierobežojumi.

Pamatojot ar drošības apsvērumiem Rīgas dome vairākkārtīgi ir aizliegusi vai ierobežojusi dažādus publiskus pasākumus: LGBT pasākumus[51] un protestus pret tiem[52], Leģionāru piemiņas dienas pasākumus[53] un protestus pret tiem[54], Krievu skolu aizstāvības štāba pasākumus.[55]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Satversme
  2. Konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi"
  3. «Komisijas pirmās priekšsēdētājas lapa Saeimas mājaslapā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 21. martā. Skatīts: 2008. gada 7. novembrī.
  4. Saeimas komisijas
  5. Grozījumi Satversmes tiesas likumā sk. Pārejas noteikumu 4. pkt.
  6. Latvijas Republikas valdības sastāvs 1993.gada 3.augusts — 1994.gada 19.septembris
  7. Latvijas Republikas valdības sastāvs 1994.gada 19.septembris — 1995.gada 21.decembris
  8. Noteikumi par Ministru kabineta pārstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās
  9. «Noteikumi par Valsts cilvēktiesību biroju». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. maijā. Skatīts: 2008. gada 7. novembrī.
  10. Violations by Article and by State - 1959 - 2014(angliski)
  11. Countries having extended a standing invitation to Special Procedures Archived 2011. gada 3. septembrī, at the Wayback Machine.(angliski)
  12. Burbergs M., Kučs A. Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai — 60 // Jurista vārds, 23.12.2008.
  13. ANO cilvēktiesību līgumu statuss(angliski)
  14. EP cilvēktiesību līgumi: (krieviski) (angliski)
  15. Ziņojums CCPR/C/LVA/3 Archived 2016. gada 25. janvārī, at the Wayback Machine.(angliski)
  16. Noslēguma secinājumi CCPR/C/LVA/CO/3(angliski)
  17. Ziņojums
  18. Noslēguma secinājumi: (angliski)[novecojusi saite] (krieviski)[novecojusi saite]
  19. Ziņojums
  20. Nobeiguma secinājumi(angliski)
  21. Ziņojums CAT/C/LVA/3-5 Archived 2016. gada 25. janvārī, at the Wayback Machine.(angliski)
  22. Secinājumi un rekomendācijas(angliski) (krieviski)
  23. Ziņojums CRC/C/LVA/3-5 (angliski)
  24. Noslēguma apsvērumi[novecojusi saite]
  25. Ziņojums CEDAW/C/LVA/1-3(angliski)
  26. Noslēguma komentāri(angliski)
  27. Valsts ziņojums(angliski)
  28. Secinājumi XIX-3 (2010)(angliski)
  29. Report to the Latvian Government on the visit to Latvia carried out by the European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 12 to 17 September 2013
  30. Response of the Latvian Government to the report of the European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) on its visit to Latvia from 12 to 17 September 2013
  31. 3. nacionālais ziņojums par VKNMA izpildi
  32. Konsultatīvās komitejas 2. viedoklis
  33. Valdības komentāri
  34. Ceturtais ziņojums par Latviju
  35. Latvijas valdības komentāri EKRN Ceturtajam ziņojumam par Latviju
  36. «Sk. tabulu PR10 "LR PAŠVALDĪBU VĒLĒŠANĀS IEVĒLĒTIE DEPUTĀTI PĒC VECUMA, DZIMUMA, TAUTĪBAS UN IZGLĪTĪBAS LĪMEŅA"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 8. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 8. jūlijā.
  37. Statistika par ievēlētajiem deputātiem
  38. Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc nacionālā sastāva un valstiskās piederības, 01.01.2010
  39. «Sk. tabulu IE03 VĪRIEŠU UN SIEVIEŠU SKAITS GADA SĀKUMĀ». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 8. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 8. jūlijā.
  40. Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu
  41. Vecuma pensija vsaa.lv
  42. Pensiju (pabalstu) vidējais piešķirtais apmērs pa mēnešiem, Sociālā apdrošināšana, 2014
  43. Sk. "Īstermiņa statistikas dati", "Darba samaksa", tabulu DS07
  44. Bezdarba rādītāji reģionos un pilsētās 2014.gada decembrī salīdzinājumā ar 2014.gada novembri NVA
  45. Izvērstā statistika par bezdarba situāciju Latvijā un reģionos. Sk. 2. Bezdarbnieka statistiskais portrets NVA
  46. Latvia // CIP Pasaules uzziņu krājums(angliski)
  47. «Sk. tabulas VA15, VA17, VA19». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 10. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 10. jūlijā.
  48. Latvijas Republikas tiesībsarga ziņojums par tiesību iegūt pamata un vispārējo vidējo izglītību bez maksas nodrošināšanu pašvaldības dibinātās izglītības iestādēs, 2012[novecojusi saite]
  49. «Izvēlēties "2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti īsumā" un "Iedzīvotāju izglītības līmenis "». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 7. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 7. jūlijā.
  50. Sk. tabulu IZ18
  51. Neatļauj rīkot gājienu «Rīgas praids 2006»
  52. Jaunupu sauc pie atbildības, Ulmi — ne
  53. Cilvēktiesības Latvijā 2004. g. — Rīga: LCESC, 2005. ISBN 9984-9707-7-9 — 35. lpp.
  54. Антифашисты возложат венки
  55. Cilvēktiesības Latvijā 2004. g. — Rīga: LCESC, 2005. ISBN 9984-9707-7-9 — 34.—35. lpp.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]