Scenogrāfija

Scenogrāfija (no vācu: Szenografie), (fr. scène — skatuve + gr. graphein — rakstīt) ir teātra izrādes un citu skatuves uzvedumu vizuālā tēla (dekorāciju, kostīmu, gaismas) veidošanas māksla^[1]; arī attiecīgais mākslas darbs.^[2]

Vēsturiskā attīstība

Svarīgi scenogrāfijas elementi ir dekorācijas, kostīmi, apgaismojums, skatuves tehniskā uzbūve (rekvizīti, butaforijas). Scenogrāfija ir cieši saistīta ar teātra, dramaturģijas un tēlotājas mākslas attīstību. Daži scenogrāfijas elementi radušies jau pirmatnējo tautu rituālos. Senās Grieķijas teātrī bija telpiskas un vēlāk arī gleznotas dekorācijas. Antīkā teātra scenogrāfijas pamatprincipi raksturīgi gan senās Romas, gan Eiropas viduslaiku teātrim: uzvedumos tika radīti vairāki scēnisko laukumu tipi (statiski un pārvietojami), kuros bija telpiskas vai gleznotas dekorācijas. 15.—16. gadsimta sākumā Itālijā izveidojās perspektīvās dekorācijas princips, tādējādi lugas darbības vieta palika nemainīga. Scenogrāfijai pilnveidojoties, radās kulises un kastes veida skatuves, kas savu nozīmi saglabājušas līdz mūsu dienām. No 18. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta sākumam tika izstrādāta sarežģīta skatuves tehnika komplicētiem uzvedumiem ar efektīgām daudzainu dekorācijām un krāšņiem kostīmiem. 19. gadsimta otrajā pusē attīstījās krievu scenogrāfija (K. Korovins, V. Serovs, V. Vasņecovs, M. Vrubels u. c.), kurā par galveno izteiksmes līdzekli kļuva glezniecība (apgleznotas kulises, prospekti, paviljonu izbūves); līdz ar to tika radīta iluzoriski konkrēta un reāla darbības vieta. 20. gadsimtā scenogrāfija bagātinājās tehnisko iespēju ziņā — tika izmantoti sintētiskie materiāli, luminiscentas krāsas, kolāžas, spoguļu sistēmas, foto un kino projekcijas u. tml.

Scenogrāfija Latvijā

Aizsākumi līdz Otrajam pasaules karam

Latviešu scenogrāfijas attīstība saistīta ar profesionālā teātra rašanos 19. gadsimta otrajā pusē. Sākotnēji dekorācijas pasūtīja vācu meistariem, vēlāk skatuves glezniecībā iesaistījās arī latviešu mākslinieki (J. Rozentāls, A. Baumanis u.c.) Latviešu scenogrāfijas veidošanās procesu lielā mērā ietekmēja gleznieciskā krievu scenogrāfija, jo profesionālu izglītību pirmie latviešu scenogrāfi ieguva Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā (tās Teātra dekorāciju klasi beidza E. Brencēns, A. Cimermanis, J. Kuga, P. Kundziņš, E. Vītols u. c.). Latviešu scenogrāfijas pamatlicējs bija J. Kuga, kas plaši izmantoja nacionālās arhitektūras formas un nacionālo ornamentiku. 20. gados mākslinieki bagātināja jau iedibinātās gleznieciskās dekorācijas tradīcijas, kas bija arī LMA jaunatvērtās Dekoratīvās glezniecības darbnīcas darba pamatā (vad. J. Kuga).

20. — 30. gados galvenie teātri Latvijā bija LNO, Latvijas Nacionālais teātris un Dailes teātris. Sākotnēji LNO izrāžu skatuviskā ietērpa veidošanā liela nozīme bija J. Kugam, P. Kundziņam un E. Vītolam; no 20. gadu 2. p. to noteica galvenokārt L. Liberta krāšņās dekorācijas. 30. gados LNO savu darbību sāka P. Rožlapa. Citādi — izmantojot konstruktīvos elementus — strādāja N. Strunke un R. Suta. Nacionālajā teātrī darbojās J. Kuga, dekorāciju izmantošanā izmantojot glezniecības principu (viņa metus realizēja K. Miezītis), kā arī A. Cimermanis un V. Valdmanis. Dailes teātrī J. Muncis (1920 — 26 un 1935 — 40) iedibināja Meierholda sintētiskā teātra principus, piešķirot dekorācijām konstruktīvi loģisku raksturu un plaši izmantojot gaismas efektus. 1926. g. teātrī sāka strādāt O. Skulme, kas ar dažādiem stilizācijas paņēmieniem un prasmīgi līdzsvarotiem arhitektoniskiem un gleznieciskiem izteiksmes līdzekļiem uzvedumu stilu padarīja reālistisku. Strādnieku teātrī konsekventi tika veidota tā laika PSRS teātros izplatītā funkcionāli konstruktīvā scenogrāfija (1926 — 34 šajā teātrī strādāja scenogrāfs H. Līkums). Jelgavas teātra iestudējumu vizuālajā noformējumā un skatuves telpas izbūvē nozīmīgu ieguldījumu deva scenogrāfs A. Spertāls un kostīmu māksliniece M. Spertāle. Skatuves glezniecībā 20. — 30. gados darbojās arī E. Dālbergs, E. Melbārzdis, A. Vilkins, 30. gadu 2. p. — J. Aižens.

Attīstība okupācijas periodā

Padomju okupācijas laikā 1945 — 83 Operas un baleta teātra galvenais mākslinieks bija A. Lapiņš. Viņa scenogrāfijas pamatā bija muzikālās dramaturģijas izpēte, saistība ar režijas principiem, un atkarībā no tā galvenokārt ar glezniecības izteiksmes līdzekļiem tika veidota gan formu un vides realitāte, gan nosacītība. Dailes teātrī galvenais mākslinieks Ģirts Vilks (1947 — 68), apvienojot arhitektoniskās izbūves, gleznojumus un gaismas efektus, radīja tēlainu un monumentālu skatuves noformējumu. Rīgas Operetes teātrī scenogrāfs L. Merkmanis (1945 — 83) veidoja daudzveidīgas un krāsainas telpas izbūves. Jaunatnes teātra māksliniekam M. Kitajevam (1953 — 73) bija raksturīga nosacīta, lakoniska skatuves izbūve ar izteiksmīgiem simbolikas elementiem. Ar spilgtu, tēlainu izdomu un tehnisko virtuozitāti izcēlās Leļļu teātra scenogrāfs P. Šēnhofs. Daži mākslinieki (M. Kangare, B. Puzina) specializējās kostīmu metu darināšanā. Līdz ar kinomākslas attīstību 50. — 60. gados izveidojās īpaša kinoscenogrāfu jeb mākslinieku inscenētāju specialitāte (L. Grasmanis, H. Līkums, G. Balodis, U. Pauzers, I. Romanova, D. Rožlapa, V. Šildknehts; kostīmu māksliniece I. Kundziņa, V. Varslavāne). 70. gados latviešu scenogrāfijai raksturīga tieksme pēc lielākas nosacītības un lakonisma un spilgta, līdz simbolam sakāpināta tēlainība; scenogrāfi arvien biežāk izmantoja konstruktīvus izteiksmes līdzekļus un oriģinālas faktūras, kā arī kinomākslas un fotomākslas elementus. Spilgtākie tālaika jaunie scenogrāfi G. Zemgals, J. Dimiters, I. Blumbergs un A. Freibergs pārstāvēja t. s. Baltijas scenogrāfijas skolu. G. Zemgals (Drāmas teātrī) vidi veidoja tēlainās formās, izmantojot dažādus paņēmienus un materiālus, it īpaši glezniecības izteiksmes līdzekļus. J. Dimiters (Drāmas teātrī, Dailes teātrī un Valmieras teātrī) atklājās kā mākslinieks ar neierobežotu fantāziju, smalku ironiju un labu telpas izpratni. I. Blumbergs (Dailes teātrī) ir viens no ievērojamākajiem novatorisko tendenču pārstāvjiem 70. gadu scenogrāfijā; viņam raksturīgas lakoniskas, vienotas un nosacītas uzbūves, kas dažādā veidā iesaistītas izrādes darbībā; skatuviskās telpas veidojumam, vides elementiem un kostīmiem šā mākslinieka darbos vienmēr ir konceptuāla un filozofiski simboliska ievirze; īpaša uzmanība piešķirta skatuves iekārtojuma izmaiņām izrādes laikā. A. Freiberga scenogrāfijā (dažādos Latvijas teātros) dominē telpiskas, konstruktīvas formas, kas būtiski atsedz uzveduma ieceri; līdzās tīri konstruktīvai skatuves uzbūvei un daudznozīmīgai, metaforiski poētiskai vides simbolikai niansētā krāsu gammā viņš ar dažādiem priekšmetiem, faktūru un citiem scenogrāfijas elementiem rada ikdienišķas vides konkrētību. 80. gados – 90. gadu sāk. Dailes teātrī scenogrāfiju veidoja I. Gailāns, 90. gados – I. Sedlenieks. Kopš 90. gadiem dažādos teātros darbojas I. Noviks.

Mūsdienu tendences

20. gadsimta beigās teātra mākslā un līdz ar to arī scenogrāfijā estētisko vienotību nomainījusi tendence izcelt atsevišķus elementus. Par būtisku scenogrāfijas elementu kļuvis aktiera ķermenis, tā siluets vai kailums; telpa tiek veidota un pakārtota konkrētam tēlam. Mūsdienu iestudējumu scenogrāfijā laikmeta izjūta tiek izteikta, veidojot gan abstraktus, gan funkcionāli metaforiskus, gan arī eklektiski dekonstruktīvus telpiskos risinājumus, eksperimentējot ar dažādiem stiliem un estetizētām formām; scenogrāfijā tiek izmantoti galvenokārt popārtam radniecīgi paņēmieni, instalācijas, fotogrāfijas, videomākslas, dizaina un modes elementi, moderno tehnoloģiju līdzekļi.

21. gadsimta sākumā Jaunais Rīgas teātris pievērsies dokumentālajai realitātei, kas iestudējumu scenogrāfijā izpaužas kā detalizēts un maksimāli autentisks vides raksturojums un konceptuāla saistība ar režisora ieceri. Līdzās scenogrāfijas meistariem I. Blumbergam, A. Freibergam un G. Zemgalam un kostīmu māksliniekiem Z. Atālei, I. Kundziņai, K. Pasternakai, V. Varslavānei darbojas jaunās paaudzes scenogrāfi, no kuriem ievērību guvuši A. Bikše, G. Gabrāns, M. Grosbahs, I. Jurjāne, M. Kalseris, A. Ozoliņš, M. Pormale, G. Sippo, M. Vilkārsis, kostīmu mākslinieki K. Jurjāne, A. Heinrihsone, M. Mastiņa, E. Patmalniece, R. Pēterkops, I. Vītoliņa.

70. gados PSRS ekspozīcijā aizsākās Latvijas scenogrāfu dalība Prāgas scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennālē (notiek kopš 1967), kas ir vienīgā šās nozares izstāde Eiropā. Kopš 1995. gada tajā piedalās latviešu scenogrāfi ar savu ekspozīciju, un katrreiz tā ieguvusi apbalvojumus (sudraba medaļa A. Freibergam par scenogrāfiju J. S. Baha un K. Penderecka baletam “Marija Magdalēna”, 1995; UNESCO balva LMA Scenogrāfijas nodaļas studentu ekspozīcijai, 1999; sudraba medaļa J. Blumbergam par scenogrāfiju un kostīmiem V. A. Mocarta operai “Burvju flauta”, 2003; zelta medaļa LMA Scenogrāfijas nodaļas studentu ekspozīcijai un zelta medaļa scenogrāfijas studentam R. Suhanovam, 2007). 2002. gadā notika plaša I. Blumberga scenogrāfijas darbu izstāde Parīzē. Latvijā scenogrāfa profesiju var iegūt LMA Scenogrāfijas fakultātē (meistardarbnīcas vad. A. Freibergs).^[3]

Ievērojamākie latviešu scenogrāfi: Ilmārs Blumbergs, Eduards Brencēns, Juris Dimiters, Jānis Kuga, Ludolfs Liberts, Helmuts Puto, Rūsiņš Rozīte, Voldemārs Valdmanis, Ģirts Vilks.

Atsauces

↑ Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. - Rīga: Avots, 2005. 891 lpp. - ISBN 9984757374
↑ Latviešu valodas vārdnīca. - Rīga: Avots, 2006. - 1211 lpp. - ISBN998475779X
↑ Scenogrāfija // Latvijas enciklopēdija, 5. sēj. - Rīga: Valērija Belokoņa izdevn., 2009. - 134. - 135. lpp.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Scenogrāfija.

Literatūra

Blumbergs, Ilmārs. Scenogrāfija : [reprodukciju albums]. — Rīga : Liesma, [1983]. — [119] lpp. : il.
Latviešu padomju scenogrāfija : [reprodukciju albums]. — Rīga : Liesma, 1981. — 127, [1] lpp. : il.
Skatuves glezniecība //Siliņš J. Latvijas māksla 1915 – 1940, 2. sēj. , 343. – 387. lpp.

[1] Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. - Rīga: Avots, 2005. 891 lpp. - ISBN 9984757374

[2] Latviešu valodas vārdnīca. - Rīga: Avots, 2006. - 1211 lpp. - ISBN998475779X

[3] Scenogrāfija // Latvijas enciklopēdija, 5. sēj. - Rīga: Valērija Belokoņa izdevn., 2009. - 134. - 135. lpp.

[1]

[2]

[3]