Konkordija Valdemārija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Konkordija Valdemārija
Konkordija Valdemarija vapenis.jpg
Pamatinformācija
Dibināšana 1927. gada 11. februārī
Valsts karogs: Latvija Jura Alunāna iela 7, Rīga, Latvija
Krāsas Zils, oranžs, zaļš, zelts
                   
Konventa dzīvoklis Valsts karogs: Latvija Artilērijas iela 34/2, Rīga, Latvija
56°57′24.85″N 24°8′31.08″E / 56.9569028°N 24.1419667°E / 56.9569028; 24.1419667Koordinātas: 56°57′24.85″N 24°8′31.08″E / 56.9569028°N 24.1419667°E / 56.9569028; 24.1419667
Mājaslapa www.valdemaria.lv

Akadēmiskā biedrība konkordija "Valdemārija" (latīņu valodā: Concordia Valdemaria) ir brīvprātīga akadēmiska organizācija, kurā darbojas kā akadēmiski izglītotu cilvēku un studentu slēgta tipa apvienība uz mūžu ar latvisku interno dzīvi un tradīcijām. Valdemārija ir viena no sešām 20. gadsimta 20. gados Latvijā darbību uzsākušajām studentu akadēmiskajām mūža organizācijām — konkordijām (tulkojumā no latīņu valodas ‘concordia’ — vienotība, vienprātība, harmonija, saskaņa).

Valdemārija tika dibināta 1927. gada 11. februārī, Jura Alunāna ielā 7, Jauno vīriešu kristīgās apvienības telpās. Tās statūti 1927. gada 14. decembrī tika apstiprināti Latvijas Universitātes Padomē. Valdemārijas kā organizācijas mērķis ir apvienot latviešu studentus, audzināt viņus, un sagatavot sabiedriskajam darbam. Audzināšanas nolūkos padziļināt biedros tēvzemes mīlestību un atdzimušās Latvijas ideju izpratni, nostiprināt ticību latviešu tautas sūtībai un varenībai, attīstīt biedros garīgo un fizisko stāju un atbalstīt viņus studiju darbā.

Strādājot savu mērķu piepildīšanā, organizācija par savu paraugu un garīgo patronu ņem Krišjāņa Valdemāra personību un viņa darbu latviešu tautas labā. Tieši tāpēc arī organizācija savā nosaukumā nes Valdemāra vārdu.

Valdemārijas konventa dzīvoklis atrodas Rīgā, Artilērijas ielā 34/2, pie Ziedoņdārza.

Simboli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdemārijas simboli jeb regālijas ir karogs, vapenis, karoga uzgalis, krāsnešu un filistru vairogi, cirķeļi, biedru deķeļi un lentes.

Krāsas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdemārijas krāsas ir zils, oranžs, zaļš un zelts. Ārējām nozīmēm izvēlētais četru krāsu princips atspoguļo 4 Latvijas novadus — Vidzemi, Latgali, Zemgali un Kurzemi[1], taču krāsu simboliskā piederība kādam konkrētam novadam nav noteikta. Šāds krāsu un novadu lietojuma idejiskais uzstādījums ir kopīgs visām konkordijām.

Devīzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdemārijā ir vairākas devīzes:

  • "Esi vīrs un turi vārdu!" un "Tēvzemei un Brīvībai!" — Valdemārijas devīzes,
  • "Zelta sirds, ceri, dedzi Krišjāņa Valdemāra idejās!" — Valdemārijas krāsu devīze,
  • "Viens par visiem, visi par vienu!" — organizācijas jaunāko biedru — junioru devīze.

Vapenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vapenis sevī ietver pārējās Valdemārijas regālijas un devīzes. Tas izveidots trimdā, ASV, 20. gs. 70. gados. Vapeņa autors mākslinieks, fil! Jēkabs Gailītis.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dibināšana un pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdemārijas kā akadēmiskās organizācijas pirmsākumi ir meklējami jau 20. gs. 20. gadu sākumā, kad 1924. gada rudenī studenti Alfrēds Kalnājs, Kārlis Kalniņš, Vilis Bērziņš, Teodors Ābeltiņš, Kārlis Elksnis u. c. nodibināja studentu organizāciju "Cursica". Savukārt pēc šīs Latvijas Universitātes studentu organizācijas likvidācijas protokola formālās parakstīšanas 1926. gada pavasarī, tā paša gada rudens semestrī tika uzsākts idejisks darbs pie korporācijas "Turaida" veidošanas, kuras pamatā bija iecerēta jauna, nacionāla gara piesātināta konstitūcija.

Paralēli Bruno Rozenbergs savu domubiedru vidū pārrunājā līdzīgas idejas. Tieši Rozenbergs ar biedriem 1926. gada 21. novembrī[2] nodibināja pirmo četrkrāsu slēgtu latviešu studentu konventu — "Concordia Latviensis", iekšēji stingri disciplinētu un nacionālu savā nostājā. Šādu ideoloģisko nostāju un konkordiju kustību atzina arī Alfrēds Kalnājs ar domubiedriem, tomēr konkordijā Latviensis neiesaistījās. Alfrēda Kalnāja domubiedru grupa turpina skaitliski augt, līdz 1927. gada 11. februārī, Jura Alunāna ielā 7, Jauno vīriešu kristīgās apvienības (YMCA) telpās tika dibināta konkordija "Valdemārija" (tobrīd oficiālais nosaukums "Concordia Valdemaria"). Tās dibināšanas sapulci vadīja Kārlis Elksnis. Sapulcē 17 studenti, parakstīja Valdemārija dibināšanas protokolu. Tiek ievēlēts arī Valdemārijas pirmais prezidijs.

Valdemārijas dibinātāji:

  • Aleksandrs Cimdiņš,
  • Alfrēds Krembergs — Kalnājs,
  • Arnolds Asars,
  • Kārlis Kalniņš,
  • Artūrs Zvaigznītis,
  • Indriķis Peniķis,
  • Georgs Miķelsons,
  • Jēkabs Jansons,
  • Teodors Ābeltiņš,
  • Arvīds Amatus,
  • Jēkabs Apse,
  • Kārlis Elksnis,
  • Kārlis Andžāns,
  • Henrichs Kaņeps,
  • Reinholds Rags — Radziņš,
  • Vilis Bērziņš,
  • Kārlis Sīlis.

Par Valdemārijas pagaidu mītnes vietu tika izvēlēts Reinholda Raga — Radziņa privātdzīvoklis Lienes ielā 11, Rīgā, kurā jau 20. februārī uz pirmo darba konventu pulcējās biedri. Valdemārijas statūti Rīgas apgabaltiesā tika apstiprināti 1927. gada 16. februārī. Pēc tam organizācijas statūti iesniegti Latvijas Universitātes Padomē, kur tie ar tā laika prorektora prof. Voldemāra Maldoņa labvēlību tika apstiprināti tā paša gada aprīlī. 1927. gada 18. novembrī par Valdemārijas pirmo goda filistru tika uzņemts, ārsts un literāts, Dr. med. Augusts Zandbergs, tuvs Krišjāņa Valdemāra draugs un līdzgaitnieks.

1929. gada pavasarī par goda filistru tiek uzņemts mākslinieks Jūlijs Madernieks, kurš deva lielu pienesumu latviskuma ideju veicināšanai ne tikai Valdemārijā, bet arī visā konkordiju saimē kopumā. Sākot ar savas darbības pirmsākumiem un līdz pat 20. gs. 30. gadu vidum, konkordija "Valdemārija" līdzās konkordijai "Latviensis" darbojas pie Konkordiju Seniorāta izveides, kā arī konkordiju "Imantija", "Zelmenis", "Veronija" un "Zinteniece" statūtu atzīšanas Latvijas Universitātes Padomē, kur tā sastapās ar vērā ņemamu pretspēku, kam par pamatu bija korporāciju nevēlēšanās pieļaut jaunu, latviskos uzskatos un tradīcijās balstītu akadēmisko organizāciju iesaistīšanos studentu dzīves un sadzīves veidošanā. Valdemārijas biedri aktīvi darbojās Konkordiju Senioriāta izdotajā laikrakstā "Studenta Dzīve", kura galvenais uzdevums bija veicināt latviskumu tolaik izteikti vāciskajā akadēmiskajā vidē universitātes iekšienē.

20. gadsimta 30. gados vidū šis nesaskaņas norima, un Valdemārija piedzīvoja uzplaukumu un attīstību. 1929. gadā Valdemārija pārcēlās uz konventa dzīvokli Cēsu ielā 43 Rīgā. Tur tika nodibināta Valdemārijas filistru biedrība, par kuras pirmo valdes vadītājs kļūst arhitekts prof. Kārlis Bikše. Aktīvu darbību uzsāka arī Valdemārijas Dāmu komiteja. Dāmu komitejas pirmā vadītāja bija Elza Siliņa, bet valdes locekles Amanda Liberte-Riebāne, Ida Lazdiņa, Marija Cīrule un Marija Elksne. Vēlākos gados Dāmu komiteju ir vadījušas Anna Zāle (tēlnieka, g!fil! Kārļa Zāles dzīvesbiedre) un Benita Bikše.

Par Valdemārija akadēmiskās bibliotēkas aizsākumu uzskatāms goda filistra Anša Gulbja dāsnais grāmatu dāvinājums, kura pamatā bija Latvijas grāmatniecības lepnums — Latviešu konversācijas vārdnīcas.

1934. gadā Valdemārijas konventa dzīvoklis pārcēlās uz Krišjāņa Valdemāra ielu 33, kur tā darbojās līdz savas darbības pārtraukšanai Latvijā 1940. gadā.

Darbības Latvijā pārtraukšana un okupācijas laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākoties Baigajam gadam (1940. g.) grūtus laikus piedzīvoja visa tā brīža Latvijas akadēmiskā saime. Padomju okupācijas represijām vēršoties plašumā, ar Iekšlietu Tautas komisariāta lēmumu Nr. 3261[3] tiek izdots rīkojums par periodisko izdevumu un organizāciju likvidāciju.

Tāpat kā citām organizācijām, arī Valdemārijai no varas puses tika iecelta likvidācijas komisija, kura gan savu darbību neuzsāka visai strauji. Šādi apstākļi Valdemārijas biedriem deva iespēju veikt "pašlikvidāciju". Tā laika prezidija locekļi Ēriks Vesers un Aleksandrs Cimdiņš ar dažu citu valdemāriešu atbalstu, uzņemoties augstu personīgo risku, izveidoja sarakstu ar organizācijai nozīmīgākajām vērtslietām, kas glābjamas no Padomju varas nacionalizācijas. Sarakstā tiek iekļauts un vēlāk noslēptais g!fil! prof. Ludolfa Liberta gleznotais Krišjāņa Valdemāra portrets, kurš tika aizvietots ar vienkāršotu Krišjāņa Valdemāra attēlu. Bibliotēkai tika izveidots jauns grāmatu saraksts, neiekļaujot tajā vērtīgākās grāmatas, izņemti protokoli un kases grāmatas, kas atklātu iztrūkumu. Nozīmīgāka "pašlikvidācijas" operācijas daļa sevī ietvēra Valdemārijas karoga un karoga kāta uzgaļa glābšanu. Karoga kāta uzgalis tika aizstāts ar krāmu tirgū iegādātu uzgali, savukārt, karoga kātam piestiprināts pie ēkas fasādes izkaramais Valdemārijas karoga atveids. Šīs regālijas tiek nodotas muzejā, pretī saņemot kvīti, kas vēlāk tiek iesniegta likvidācijas komisijai, tādējādi paglābjot Valdemārijas parādes karogu.

Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā pasaules kara laika posmā, kad Padomju okupāciju Latvijā nomainīja vācu karaspēka okupācija, Valdemārijas biedriem paverās iespēja atkal satikties. Vairāki valdemārieši pret pirmo Padomju okupāciju bija cīnījušies, iesaistoties partizānu kustībā, citi bija iesaukti vācu armijā, bet vēl citi iesaistīti policijas vienībās. Vairāki no tiem tikuši ievainoti, krituši vai pazuduši bez vēsts.

Okupācijas un Otrā pasaules kara laikā par Tēvzemes brīvību kritušie valdemārieši:

  • Oskars Baltiņš, par pilsoniskā saraksta organizēšanu un iesniegšanu komunistu izsludinātajās vēlēšanās apcietināts un nomocīts 1940. gadā.
  • Imants Cimurs, Latviešu leģiona leitnants, 1944. gadā kritis Kurzemes cietoksnī.
  • Verners Kanups, Latviešu leģiona leitnants, 1945. gadā kritis Kurzemes cietoksnī.
  • Ēriks Vesers, Valdemārijas t/l seniors, latviešu leģiona leitnants, 1945. gadā kritis Kurzemes cietoksnī.

Kaut arī oficiālu organizācijas darbības atsākšanu vācu okupācijas vara nepieļāva, šajā laikā Valdemārija savām rindām piepulcē piecus jaunus biedrus. Kaut arī Valdemārijas 15 gadu pastāvēšana netika oficiāli atzīmēta, 1943. gada 11. februārī ar svinīgu sarīkojumu atzīmē Valdemārijas 16. gadadienu.

Trimda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, vairums Valdemārijas biedru devas bēgļu gaitās. Izejot bēgļu nometnes Rietumvācijā, vairums no biedriem pārcelās uz ASV, citi uz Lielbritāniju, bet daži devās arī uz Austrāliju. ASV laika gaitā nodibinās un attīstās 3 Valdemārijas trimdas kopas — Mičiganā, Garezerā un Kalifornijā.

Atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā, kad vispārējais nacionālpatriotiskais noskaņojums un tautas atmodas kustība ir sasniegusi savu mērķi, un Latvija pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas ir atguvusi savu neatkarību, līdzīgi kā citas akadēmiskās organizācijas, arī Valdemārija atjaunoja savu darbību. Tas, klāt esot trim Latvijā dzīvojošajiem filistriem un diviem jaunuzņemtajiem krāsniešiem, notika 1990. gada 23. jūlijā.

Konkordijas Valdemārija darbība mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš savas darbības atjaunošanas Latvijā, Valdemārija plaši iesaistās akadēmiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Aktīvi tiek rīkoti literārie un tematiskie viesu vakari, ņemta dalība nozīmīgos valsts svētku un atceres pasākumos, tiek strādāts pie biedru personīgās izaugsmes veicināšanas.

Ieejas vārti Rīgas Brāļu kapos

Kā viens no nozīmīgākajiem Valdemārijas veikumiem šajā vēstures periodā ir jāmin fil! Jēkaba Gailīša un citu ASV kopas valdemāriešu iniciatīva, ieguldītais darbs un līdzekļi Latvijas valsts ģerboņa Brāļu kapu ieejas vārtos atjaunošanā, ko, klāt esot augstākajām valsts amatpersonām, svinīgā ceremonijā atklāja 1996. gada 11. novembrī[4]. Kopš darbības atjaunošanas 1990. gadā, Valdemārija savu darbību ir veikusi dažādās telpās Rīgā, Jūrmalā un Jelgavā, līdz 2005.gadā tā pārcēlās uz savu šī brīža konventa dzīvokli Artilērijas ielā 34/2, Rīgā, ko tā ieguva kā dāvinājumu no trimdā dzīvojošā rakstnieka, Valdemārijas biedra fil! Gunāra Janovska.

Šobrīd Valdemārijas biedru vidū ir visdažādāko studiju virzienu un profesiju pārstāvji — juristi, ekonomisti, mediķi, inženieri, ģeogrāfi, aktieri un režisori, tulki, teologi, valodnieki un žurnālisti un citi. Laikā kopš darbības Latvijā atjaunošanas šobrīd aktīvo Valdemārijas biedru skaits ir pārsniedzis biedru skaitu 30. gados.

Ievērojami valdemārieši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Konkordija Valdemārija: 35 gados, 1927-1962. Konkordija Valdemārija interns izdevums
  2. Studenta Dzīve, Nr.7 http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp%7Cissue:/p_001_stdz1930n07%7Carticle:DIVL74%7Cpage:1%7CissueType:P
  3. Konkordija Valdemārija mājaslapa. http://www.valdemaria.lv
  4. 'Ar Latvijas svēto simbolu', Latvijas Vēstnesis Nr.20 (505), 02.02.1996. https://www.vestnesis.lv/ta/id/38767

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]