Pāriet uz saturu

Suns

Labot saites
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Mājas suns)
Šis raksts ir par dzīvnieku. Par citām jēdziena Suns nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Suns
Canis lupus familiaris (Linnaeus, 1758)
Labradoras retrīvers
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaSuņu dzimta (Canidae)
ĢintsSuņi (Canis)
SugaPelēkais vilks (nis lupus)
PasugaSuns (Canis lupus familiaris)
Sinonīmi
  • Canis familiaris
  • Canis familiaris domesticus
Suns Vikikrātuvē

Suns jeb mājas suns (Canis lupus familiaris) ir suņu dzimtas (Canidae) plēsējs, kas ir viena no pelēkā vilka (Canis lupus) pasugām.

Cilvēks pieradināja vienu no pelēkā vilka pasugām apmēram pirms 15 000 gadu Centrālāzijā. Mājas suns ir kļuvis par vienu no populārākajiem un visvairāk izmantotajiem mājdzīvniekiem cilvēces vēsturē. Pieradinātais dzīvnieks ātri kļuva par nozīmīgu cilvēka dzīves daļu visā pasaulē. Piemēram, zinātnieki uzskata, ka bez suņu palīdzības, kas vilka nartas, cilvēki nebūtu šķērsojuši Beringa jūras šaurumu.[1] Ilgo gadu laikā, ko suns pavadījis kopā ar cilvēku, tas ir attīstījis izcilas prāta spējas un spēju interaktīvi komunicēt ar cilvēku. Suņa sociālais raksturs un inteliģence ļauj to izmantot gan medībām, gan citu mājdzīvnieku ganīšanai, gan aizsardzībai, gan cilvēku-invalīdu apkalpošanai,[2] gan vienkārši priekam, gan visdažādākajiem darbiem, kur nepieciešamas suņa iedzimtās spējas.[3] Šobrīd pasaulē ir apmēram 400 miljoni suņu.[4]

Ir ļoti daudzas un dažādas suņu šķirnes, kas atšķiras ar izmēriem, apmatojumu un raksturu. Tās visas ir Canis lupus familiaris un netiek uzskatītas par atsevišķām sugām vai pasugām. Šķirnes ir sākts veidot relatīvi nesen, tikai pirms dažiem simtiem gadu, salīdzinot ar tūkstošiem gadu, ko cilvēks un suns pavadījuši kopā. Pirmsākumos suņu veidošanās un attīstība bija to nejaušas krustošanās rezultāts.

Terminoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par suni tiek saukti visi mājas suņi (Canis lupus familiaris). "Suns" latīņu valodā ir "canis", un tas ir devis vārdu visai suņu dzimtai (Canidae), pie kuras pieder visi vilki, lapsas, koijoti un citi suņu dzimtas dzīvnieki. Par suņiem sauc arī suņu ģinti (Canis), kas ietver vilkus, koijotus un šakāļus. Vārds "suns" tiek lietots, lai apzīmētu dažādus savvaļas suņus, kuri nekad nav bijuši mājdzīvnieki, piemēram hiēnsuns, sarkanais suns vai jenotsuns.

Latviešu valodā mājas suņa tēviņu sauc par suni, mātīti par kuci, bet mazuli un jaunu suni līdz gada vecumam par kucēnu.

Evolūcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sienas mozaīka Senajā Romā: liels suns ar kakla siksnu medī lauvu

Iesākumā mājas suns tika klasificēts kā Canis familiaris un Canis familiaris domesticus (Linnejs, 1758.),[5] tomēr mūsdienās, izmantojot ģenētiskos, ieradumu un rakstura pētījumus, zinātnieki ir secinājuši, ka suns ir pelēkā vilka pasuga (Canis lupus familiaris).[6]

Dažādu valstu zinātnieki ir nonākuši pie vienota slēdziena, ka neviens šobrīd nevar pateikt, kad tieši suns tika pieradināts.[1] Ģenētiskie pētījumi liecina, ka suns ir atdalījies no vilku saimes apmēram pirms 15 000 gadu, tomēr daži zinātnieki uzskata, ka suns dzīvojis kopā ar cilvēku vēl agrāk. Skaitlis 15 000 ir ticams arī tādēļ, ka DNS pētījumi saskan ar arheoloģisko izrakumu liecībām.[1] Tomēr atšķirīgu versiju zinātniekiem ir savi apsvērumi un fakti, kādēļ viņi domā citādi.

Šajā diskusijā liela nozīme ir arheoloģijai. Zinātnieku grupa no Beļģijas 2008. gadā publiskoja zinātniskos pētījumus, kuri tika veikti Beļģijā atrastiem fosiliem, liela izmēra suņa kauliem, kas ir 37 000 gadus veci. Tika noskaidrots, ka dzīvnieks barojies ar zirga, staltbrieža un ziemeļbrieža gaļu. Skeleta izpēte un kaulu atrašanās konteksts lika zinātnieku grupai izvirzīt hipotēzi, ka kauli piederējuši pieradinātam sunim. Pirms beļģu zinātnieku atklājuma vecākie fosilie kauli — liela izmēra suņu galvaskausi bija atrasti Krievijā un Vācijā, tie tika datēti kā 14 000 gadus veci. Mazāka izmēra 12 000 gadus veci suņa kauli tika atrasti Tuvajos Austrumos, bet 8000—10 000 gadus veci kauli atrasti daudzās vietās Eiropā un Āzijā; Vācijā, Francijā un Irākā, alu gleznojumi ar suņiem atklāti Turcijā.[1]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jorkšīras terjers
Angļu mastifs

Mūsdienās mājas sunim ir vislielākā dažādība izskatā, izmērā un raksturā, salīdzinot ar pārējiem mājdzīvniekiem, tomēr ģenētiski tie visi ir radinieki pelēkajam vilkam. Suns, lai arī ir draudzīgs mājdzīvnieks, joprojām ir plēsējs un maitēdājs, tam ir labi attīstīta muskulatūra, spēcīgi kauli, un tā fizioloģiskā uzbūve ļauj dzīvniekam būt gan sprinterim, gan maratona skrējējam, tā zobi ir piemēroti kampšanai un plēšanai. Ja suns netiek pareizi audzināts, tas var kļūt par sabiedrībai bīstamu dzīvnieku.[7]

Sunim ir ļoti lielas variācijas izmērā. Vismazākais zināmais suns ir Jorkšīras terjers, kura augstums skaustā ir 6,3 cm, ķermeņa garums 9,5 cm, svars 113 g, vismasīvākais suns ir angļu mastifs, kurš sver 155,6 kg, ķermeņa garums, ieskaitot astes garumu, ir 250 cm,[8] bet vislielākais augumā ir vācu dogs, kura augstums skaustā sasniedz 106,7 cm.[9]

Ja salīdzina suni ar atbilstoša izmēra pelēko vilku, tad sunim ir par 20% mazāks galvaskauss, par 10% mazākas smadzenes un proporcionāli mazāki zobi. Sunim dzīvības funkciju uzturēšanai pietiek ar mazāk kalorijām nekā vilkam. Tā kā vilkam, lai medītu, ir vajadzīgi lieli žokļi un žokļu muskuļi, tad sunim, dzīvojot kopā ar cilvēku, ir samazinājies galvaskauss, žokļi un attiecīgi ir notikusi žokļu muskuļu atrofija, kas sunim radījusi nokareno ausu formu.

Redze

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suņa redze ir veidota tā, lai kalpotu sunim kā medniekam. Tā ir nosacīti slikta, redzes asums ir vājāks kā cilvēkam, toties spēja saskatīt kustīgu objektu ir ļoti augsta. Ir pierādīts, ka suņi spēj saskatīt un identificēt savu saimnieku no 1,6 km (vienas jūdzes) attāluma. Kā krēslas stundu mednieki, suņi spēj izmantot savu redzi slikta apgaismojuma situācijā. Tiem ir lielas acu zīlītes, kas uztver visniecīgāko gaismu. Kā lielākā daļa zīdītāju suns redz tikai divas krāsas, tā redze ir līdzīga cilvēkam — daltoniķim, kurš neredz visas krāsas.[10]

Redzes leņķis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādu šķirņu suņiem ir dažādas formas acis, un to redzes leņķis ir atšķirīgs. Šķirnēm ar garu purnu parasti ir ļoti plašs redzes leņķis, to acis ir novietotas abās galvas pusēs, un tie var pārskatīt lielu teritoriju. Dažiem dzinējsuņiem redzes leņķis sasniedz 270° (cilvēkam redzes leņķis ir 180°). Suņiem ar īsu purnu redzes leņķis ir šaurāks, bet to redze paliek centrāla, līdz ar to redzes asums uzlabojas, un to var salīdzināt ar cilvēka redzes asumu. Dažām plato galvu šķirnēm ar īsu purnu redzes leņķis ir tāds pats kā cilvēkam.[10]

Dzirde

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suņa dzirde spēj uztvert skaņas 40—60,000 Hz diapazonā,[11] tas nozīmē, ka suns spēj sadzirdēt daudz augstākas frekvences skaņas nekā cilvēks.[12] Sunim ausis ir kustīgas, līdz ar to tas spēj, pagriežot ausi skaņas virzienā, precīzi noteikt skaņas avotu. Suņa ausi vada 18 vai vairāk muskuļi, kas spēj to pacelt, pagriezt, sašķiebt, nolaist. Suns ātrāk par cilvēku nosaka skaņas avotu, kā arī spēja sadzirdēt skaņu no tāluma tam ir 4 reizes labāka kā cilvēkam.[13]

Apmatojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ķīnas cekulainais suns

Suņiem apmatojums mēdz būt divējāds; dubultais kažoks, ko veido mīksta un bieza pavilna, kas nosegta ar stingriem, gludiem akotmatiem (tāds kažoks ir vilkam); vienas kārtas kažoks, ko veido tikai akotmati. Suņu šķirnēm, kas veidojušās aukstajā klimata zonā, parasti ir dubultais kažoks. Suņu apmatojums var būt īss, tādus suņus sauc par īsspalvainiem, vai garš, tādus suņus sauc par garspalvainiem. Ir šķirnes, kurām gandrīz vispār nav apmatojuma, tikai nedaudz uz galvas, kājām un astes, piemēram, Ķīnas cekulainais suns.[14]

Mājas suņu kažoka krāsa var būt ļoti dažāda, ieskaitot kontragaismas kamuflāžas krāsojumu, kas raksturīgs savvaļas dzīvniekiem. Tādam krāsojumam ir raksturīgi, ka mugura ir tumšāka, bet pavēdere gaišāka.[15] Tādā veidā dzīvnieka krāsojums dzēš dabīgā apgaismojuma efektu un vizuāli noslēpj dzīvnieka auguma aprises. Ja dzīvnieks būtu viscaur vienkrāsains, mugura izskatītos gaišāka, jo būtu apgaismota ar dienas gaismu, bet pavēdere tumšāka, jo atrastos ķermeņa ēnā. Bieži gaišāko pavēderi papildina izteikti gaišas krūtis, pazode, svītras uz sāniem.

Aste

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Čau čau suns ar ritenī sagrieztu asti

Suņiem ir dažādu formu astes: taisnas, taisnas un izslietas augšup, sirpjveida, sagrieztas ritenī un sagrieztas ritenī vairākas reizes. Ir suņu šķirnes, kurām astes tiek apgrieztas jeb kupētas, visbiežāk medību suņiem. Astes tiek grieztas, lai pasargātu suni no "darba" ievainojumiem,[16] lai gan palielinoties suņu īpatsvaram, kas tiek turēti kā mājas mīluļi, mainās attieksme pret astes griešanas nepieciešamību. Mūsdienās daudzām šķirnēm astes drīkst negriezt, un tas neskaitās šķirnes standarta pārkāpums. Ir šķirnes, kurām kucēni var piedzimt ar ļoti mazām astītēm vai vispār bez astes. Tas ir novērojams šķirnēm, kurām ilgstoši astes ir tikušas apcirptas.[17]

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī suņi ir cēlušies no pelēkā vilka, tie ir visēdāji.[6] Tiem ir garāks zarnu trakts kā kaķiem, kas ir izteikti gaļēdāji, kā arī barībai nav obligāti jābūt bagātai ar olbaltumvielām, lai saņemtu ikdienā nepieciešamo. Suns var sagremot ne tikai gaļu, bet arī dažādus dārzeņus un graudus. Savvaļā suņi bieži ēd dažādus augus un to augļus.[6]

Reprodukcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Akitas kucēns ar māti

Suņa abi dzimumi dzimumbriedumu sasniedz laikā no 6—12 mēnešiem, lai gan daži indivīdi nobriest vēlāk līdz 2 gadu vecumam. Kuces meklējas 2 reizes gadā, un tās var pāroties ar vairākiem suņiem. Grūsnības periods ilgst 56—72 dienas, vidēji 63 dienas. Vidēji metienā ir 6 kucēni, bet to skaits variē atkarībā no šķirnes. Mazām šķirnēm kucēnu ir mazāk, kas var būt 1—4, bet lielajām vairāk, kas var sasniegt pat 12 kucēnus metienā. Ir šķirnes, kuru tēviņu seksuālā aktivitāte ir ļoti zema, un, lai pavairotu šķirni, tiek izmantota mākslīgā apsēklošana. Pie mazaktīvajām šķirnēm varētu pieskaitīt čau čau suņus, franču buldogus.[18]

Sterilizācija un kastrācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai kontrolētu suņu vairošanos, kuces tiek sterilizētas, bet suņi kastrēti. Daudzās valstīs suņu ir vairāk, nekā tiem ir saimnieku, katru gadu tiek iemidzināti simtiem un tūkstošiem suņu. Saskaņā ar ASV statistikas datiem, katru gadu tiek iemidzināti 3—4 miljoni klaiņojošu suņu un kaķu tikai šajā valstī vien. Nav datu par to, cik klaiņojoši suņi gada laikā tiek iemidzināti Latvijā, bet vidēji mēnesī Liepājas pilsētā tiek noķerti 18 klaiņojoši suņi, no kuriem apmēram 11 tiek atrasti jauni saimnieki, bet pārējie tiek iemidzināti.[19] Visā pasaulē dzīvnieku aizstāvji cenšas rast alternatīvus risinājumus eitanāzijai, veidojot dzīvnieku patversmes un meklējot suņiem jaunus saimniekus. Tādēļ valstīs, kur cilvēki cenšas izturēties humāni pret saviem mīļdzīvniekiem, tiek ieteikta dzīvnieku sterilizācija, ja dzīvnieks nav paredzēts vaislai.[20] Tā ir cilvēku atbildība rūpēties, lai suņi un kaķi nekontrolēti nevairotos un nenonāktu uz ielas, apdraudot pašu cilvēku drošību un veselību. Tas ir cilvēku godaprāts rūpēties, lai dzīvnieki nenonāktu pusbada vai bada un netīrības apstākļos, lai citiem sabiedrības locekļiem nebūtu jāvāc nelaimīgie dzīvnieki un jāveic nepatīkamā iemidzināšanas procedūra, jo dzīvnieks ir nedziedināmi slims vai nespējīgs sociālam kontaktam.[21]

Suņa sterilizācija vai kastrācija atrisina dažādas problēmas, ko rada hiperseksualitāte, īpaši suņu tēviņiem. Sterilizētas kuces retāk saslimst ar piena dziedzeru vai dzimumorgānu vēzi, tomēr tas palielina risku saslimt ar urinēšanas slimībām gan kucēm, gan suņiem, tādēļ kastrētiem, sterilizētiem dzīvniekiem ir jāievēro speciāla diēta, lai izvairītos no urīnceļu saslimšanām.[22]

Dzīves ilgums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suņu dzīves ilgums ir saistīts ar konkrēto šķirni, bet visbiežāk suņi dzīvo 7—9 gadus. Mazo šķirņu suņi kopumā dzīvo ilgāk nekā lielo šķirņu suņi.

Visīsākais dzīves garums ir Bordas dogam — vidēji 5,2 gadi. Ir šķirnes, to skaitā bulterjeri, angļu buldogi, bladhaundi, īru vilku suņi, Bernes ganu suņi, vācu dogi un angļu mastifi, kas vidēji dzīvo 6—7 gadus.

Visilgāk dzīvo mazie suņi, piemēram, toipūdeļi, borderterjeri, pundurpūdeļi, Tibetas spanieļi, takši, kuru vidējais dzīves garums ir 14—15 gadi. Suņi jaukteņi arī dzīvo ilgāk kā tīršķirnes suņi. To dzīves garums visās auguma grupās ir par 1 vai vairāk gadiem ilgāks. Ilgākais reģistrētais suņa mūžs — 24 gadi.[23]

Inteliģence un raksturs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Borderkollijs tiek uzskatīts par vienu no visgudrākajām suņu šķirnēm kopā ar zeltainajiem retrīveriem, pūdeļiem, vācu aitu suņiem, dobermaņiem un šeltijiem

Mājas sunim ir raksturīga sociālā inteliģence, kas nevienam citam mājdzīvniekam nav tik izteikta. Suņi spēj sociālo uzvedību mācīties divējādi gan "ejot skolā" — suns tiek speciāli mācīts, gan vērojot sev apkārt notiekošo. Visaktīvāk suns apgūst dzīvi savā tuvumā apmēram 8 nedēļu vecumā.[10] Kucēns ļoti ātri mācās no pieaugušajiem suņiem, tādā veidā suns gan neiemācās uzdevumus, ko cilvēks gribētu, lai suns izpilda, bet kucēns iemācās socializēšanos un attiecības.[10] Piemēram, kucēns, kas ir redzējis, kā viņa vecāki velk nartas, 15x ātrāk iemācās vilkt nartas, nekā suns, kas to nekad pirms tam nav redzējis.

Kucēns mācās atdarināt arī cilvēku mīmiku un darbības. Zinātnieki to ir pierādījuši ar eksperimentiem, piemēram, tika veikts eksperiments, ierādot kucēniem, ka bumbiņu rotaļai var dabūt laukā no kastes, nospiežot sviru. Tad bumbiņa tika ielikta atpakaļ kastē, un kucēni tika atstāti ar kasti vieni paši — 3/4 kucēnu nospieda sviru, lai tiktu pie bumbiņas. Suņiem ir arī spējas konkrētus priekšmetus un darbības savienot ar abstraktiem jēdzieniem, citiem vārdiem runājot, sunim var iemācīt valodu, suns spēj izprast arī ļoti komplicētas abstraktas norādes.[10] Piemēram, suņa apbalvojums tika noslēpts zem vairākām kastēm. "Pēdējā kastē"— cilvēks sunim saka priekšā, paklauvējot pa kasti vai tikai norādot ar pirkstu uz to. Suns spēj saprast cilvēka norādi un ātri atrast noslēpto lietu. Šis uzdevums tika veikts arī ar citiem eksperimenta dalībniekiem: šimpanzēm, vilkiem un maziem cilvēkbērniem. Suns uzdevumu veica vislabāk. Zinātnieks Dr. Stenlijs Korens uzskata, ka šī eksperimenta rezultāti pierāda to, ka suņa spēja socializēties ar cilvēku ir daudz augstāka pat par mūsu tuvākajiem radiniekiem — cilvēkpērtiķiem, un šī spēja suņiem ir ģenētiski iedzimta. Tieši šī iedzimtā spēja visbūtiskāk atšķir suni no vilka.

Suns cenšas atdarināt cilvēka smaidu, sunim ir nosacīta humora izjūta, un tas labprāt atsaucas spēlēm un jokiem. Suns spēj plānot limitētas darbības, piemēram, suns spēj apzināti slēpt no cilvēka aizliegtu nodarījumu, nozogot kaulu, to noslēpt un nerādīt cilvēkam, un uzsākt kaula ēšanu tikai pēc tam, kad cilvēks ir pametis telpu.[10]

Suns spēj pieņemt lēmumus un rīkoties. Čīles galvaspilsētā Santjago uz ceļa tika savainots kāds suns, otrs suns izglāba savu draugu no tuvojošās satiksmes, pieliekot visus spēkus, novilka draugu lielceļa malā, kur vēlāk abus izglāba autoceļu patruļas darbinieki.[24]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 http://books.google.com/books?id=EUrXahLxUL8C
  2. ↑ «About Guide Dogs - Assistance Dogs International». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 12. decembrī. Skatīts: 2010. gada 21. decembrī.
  3. ↑ LV.LV
  4. ↑ Coppinger, Ray (2001). Dogs: a Startling New Understanding of Canine Origin, Behavior and Evolution. New York: Scribner. p. 352. ISBN 0-684-85530-5.
  5. ↑ ITIS Standard Report Page: Canis familiarus domesticus
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 ADW: Canis lupus familiaris: Information
  7. ↑ PetNet Aitu un ganu suņi[novecojusi saite]
  8. ↑ «Zorba». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 26. februārī. Skatīts: 2009. gada 1. aprīlī.
  9. ↑ Fantastic Pets - Tallest Dog Living
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 10,5 Coren, Stanley (2004). How Dogs Think. First Free Press, Simon & Schuster
  11. ↑ Frequency Range of Dog Hearing
  12. ↑ Frequency Hearing Ranges in Dogs and Other Species
  13. ↑ «Dog Sense of Hearing». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 1. maijā. Skatīts: 2009. gada 1. aprīlī.
  14. ↑ Cunliffe, Juliette (2004). "Coat Types, Colours and Markings". The Encyclopedia of Dog Breeds. Paragon Publishing. pp. 20–23.
  15. ↑ «Counter Shading - What is Counter Shading». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 27. septembrī. Skatīts: 2009. gada 1. aprīlī.
  16. ↑ «Tail docking - the case for tail docking». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 14. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 1. aprīlī.
  17. ↑ The genetic causes of the Bourbonnais pointer's tail length
  18. ↑ «Pets911 - Buffalo.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 10. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 22. oktobrī.
  19. ↑ TVNET :: Dzīvnieki - Suņi skraida bariem un apdraud cilvēkus
  20. ↑ Spay-Usa
  21. ↑ TVNET :: Dzīvnieki - Suns cilvēkam ir ne tikai draugs, bet arī ļoti liela atbildība
  22. ↑ ASPCA | Free and Low-Cost Spay/Neuter Database
  23. ↑ Longevity, ageing, and life history of Canis familiaris
  24. ↑ «Suns izglābj ievainoto draugu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 16. februārī. Skatīts: 2009. gada 1. aprīlī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mīluļi
Mājlopi
Mājputni
Posmkāji
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Suns&oldid=4182489"