Talavija

Vikipēdijas lapa
Talavija
Pamatinformācija
Dibināšana 1900. gada 14. decembris
Rīga
Krāsas balts - zaļš - zelts
Devīze Roku rokā
Darbs ceļ vīru
Konventa dzīvoklis Lāčplēša ielā 28 (Rīga)
Mājaslapa www.talavija.lv

Talavija ir viena no vecākajām un lielākajām Latvijas studentu korporācijām.

Studentu korporācijas "Talavija" krāsu vairodziņš un cirķelis.
"Talavija" krāsu vairodziņš un cirķelis.

Krāsas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Talavijas krāsas ir balts — zaļš — zelts, kas simbolizē korporācijas principus — atturību (balts), izglītību (zaļš) un tautību (zelts).

Atturības princips uzliek par pienākumu atturēties no visām pārmērībām, kas nav izglītota cilvēka cienīgas, bojā garu un miesu vai traucē kārtīgas dzīves norisi. Atturība nenozīmē pilnīgu atturēšanos no alkohola, bet gan: "jo mazāk dzer, jo teicamāki". Izglītības princips uzliek par pienākumu, blakus sekmīgai studēšanai, censties papildināt savu izglītību ar vispārējām zināšanām, sekojot zinātnes attīstībai un jaunākiem notikumiem literatūras un mākslas laukā. Lai to sekmētu, noturamas zinātniski — literāras sapulces un rīkojamas kopējas teātru izrāžu un citu mākslas sarīkojumu apmeklēšanas. Tautības princips nosaka, ka talavietim katrā vietā un laikā atklāti jāuzstājas kā savas tautas krietnam un cienīgam pārstāvim, nekad nenoliedzot savu tautību. Sarunā ar līdztautiešiem arvien ir jālieto latviešu valoda un tāpat satiksmē ar cittautiešiem, kas prot latviski.

Devīzes un simboli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Talavijas devīzes ir "Roku rokā" un "Darbs ceļ vīru", kā tās simboli kalpo korporācijas karogs, vapenis, vairogs un cirķelis.

Talavijas karogā ir trīs horizontālas svītras. Augšējā trešdaļa ir balta, vidējā zaļa un apakšējā — zelta krāsā. Talavieša studenta cepure (deķelis)[1] ir tajās pašās krāsās ar baltu virsu un tajā iešūtu zelta septiņstūrainu lietuvēna krustu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Korporācijas ēka
Atsevišķās studentu rotas karavīri 1919. gada vasarā (no Talavijas jubilejas albuma).

Dibināšana un pirmais darbības posms (1900-1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Talavija ir dibināta 1900. gada 14. decembrī Rīgas Latviešu biedrības namā. Tās dibinātāji bija 25 Rīgas Politehniskā institūta studenti, kuri atsaucās Tirdzniecības nodaļā studējošā Viļa Olava aicinājumam nodibināt Rīgas Politehniskajā Institūtā jaunu latviešu studentu korporāciju (līdztekus Selonijai un neatzītajai Zemgalijai). Vilis Olavs agrāk bija studējis Tērbatas universitātē un bija Lettonias filistrs. Par Talavijas mērķiem viņš izvirzīja latviešu tautības studentu apvienošanu, goda prāta un tautiskās apziņas izkopšanu, kā arī izglītošanos. Par Talavijas principiem tika atzīti tautība, izglītība un atturība. Sevišķi grūts bija korporācijas sākumposms, jo biedru skaits aug lēnām. Vācbaltiešu korporācijas aktīvi uzstājās pret latviešu korporācijām. Sākas Pirmais pasaules karš un 1915. gadā Rīgas Politehnisko institūtu pārcēla uz Maskavu, kas cirta lielu robu korporācijas rindās, jo ne visi varēja turpināt studijas Maskavā, bet citus iesauca armijā. Talavijas 15. gada svētkos Maskavā no 244 talaviešiem piedalījās tikai 56.

Otrais darbības posms (1918-1940)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gadā Talavijas karogs atgriezās Latvijā. Talavieši rūpējās par kārtības uzturēšanu Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgajā sēdē 18. novembrī. Pēc Latvijas brīvības cīņu sākuma 1918. gada decembrī Talavija un Selonija nolēma atbalstīt Latvijas neatkarību, visiem aktīvajiem, Latvijā esošajiem biedriem iestājoties tās topošajā karaspēkā. 20. decembrī Latvijas Republikas aizsardzības ministrs nodibināja Atsevišķo studentu rotu, kurā iestājās 47 seloņi, 43 talavieši un citu korporāciju pārstāvji (letoņi, letgaļi un frāteri). Talavieši bija uzticīgi Latvijas neatkarības idejai jau no tās sākotnes. Vienojoties Lettonia, Selonijai, Lettgalliai, Talavijai un Fr. Letticai 1919. gada septembrī tika izveidots Prezidija Konvents, kuram vēlāk pievienojās arī citas korporācijas. Talavijā šajā periodā uzņēma 592 studentus, un 1939. gada decembrī korporācijā bija 463 locekļi (no tiem Filistru biedrībā 301). Talavieši bija plaši pārstāvēti Latvijas partijās, sabiedriskās organizācijās, aktīvi darbojās Latvijas valsts celtniecībā, trīs no viņiem bija Latvijas Republikas ministru prezidenti — Zigfrīds Anna Meierovics, Hugo Celmiņš un Ādolfs Bļodnieks.

Trešais darbības posms (1940-1989)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā korporācijas tika aizliegtas un to pārstāvji tika represēti. Tika izsūtīti septiņdesmit septiņi talavieši ar ģimenēm, tikai pieciem no viņiem izdevās atgriezties no izsūtījama. Pēc okupācijas Talavijas kopas darbojās trimdas apstākļos vispirms Vācijā, vēlāk piecos kontinentos.

Ceturtais darbības posms (no 1989)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1989. gada 23. maijā dzimtenē dzīvi palikušie korporācijas filistri atjaunoja Talavijas darbība Latvijā. Drīz vien Talavija kā viena no pirmajām studentu korporācijām atguva savu vēsturisko namu Lāčplēša ielā 28, Rīgā. Tajā ar ārzemju talaviešu finansiālo palīdzību tika veikti vērienīgi atjaunošanas darbi un atsākta pilnvērtīga korporācijas sabiedriskā dzīve. Šobrīd Talavija apvieno vairāk kā 400 cilvēku visā pasaulē, kurus apvieno devīzes "Roku rokā" un "Darbs ceļ vīru". 2015. gada rudenī Talavija paziņoja par savu izstāšanos no Prezidiju Konventa un 2016. gada rudenī kopā ar studentu korporāciju Lettonia atjaunoja Šaržēto konventu.

Pazīstami talavieši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paula Saksa balva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1995. gadā studentu korporācija Talavija nodibināja profesora Paula Saksa Atzinības balvu, lai atbalstītu jaunos latviešu opermūzikas talantus.

Korporācijas Talavija Atzinības balvas saņēmuši:

  • 1995 Aivars Krancmanis, bass
  • 1996 Sonora Vaice, soprāns
  • 1997 Kristīne Zadovska, soprāns
  • 1998 Dita Kalniņa, soprāns
  • 1999 Krišjānis Norvelis, bass
  • 2000 Viesturs Jansons, tenors
  • 2000 Andžella Goba, mecosoprāns
  • 2001 Kristīne Gailīte, soprāns
  • 2002 Aleksandrs Antoņenko, tenors
  • 2003 Maija Kovaļevska, soprāns
  • 2004 Kristīne Opolais, soprāns
  • 2005 Jānis Apeinis, baritons
  • 2006 Aira Rūrāne, soprāns
  • 2007 Evija Martinsone, soprāns
  • 2008 Inga Šļubovska, soprāns
  • 2009 Raimonds Bramanis, tenors
  • 2010 Andris Ludvigs, tenors
  • 2011 Liene Kinča, soprāns
  • 2013 Rihards Mačanovskis, basbaritons
  • 2014 Laura Grecka, mecosoprāns
  • 2015 Mihails Čuļpajevs, tenors
  • 2016 Rihards Millers, baritons

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «deķelis | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2023-09-23.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]