Mežotnes zeme jeb Mežotene (dažādos tekstos: Medzothen, Masoten, Mezoten) vai Mežote (Mesyote, Mesiothe, Mesiote, Mederothe, Medeiothe) bija seno zemgaļuUpmales zemes pilsnovads (latīņu: castrum Mezoten) uz sēļu apdzīvoto zemju robežas Zemgales austrumdaļā.
1219. gadā Mežotne pirmo reizi minēta Indriķa hronikas beigu daļā sakarā ar tās iedzīvotāju vēlmi pāriet Rīgas bīskapa aizsardzībā pret citiem zemgaļiem un lietuviešiem.
1219. gadā pēc zemgaļu kristīšanas Mežotnes pilī nometināja krustnešu garnizonu, kuram uzbruka Viestarda vadītais kaimiņnovadu zemgaļu karaspēks. Krustneši atstāja Mežotni un zemgaļi atkrita no kristietības un savienības ar Rīgas bīskapu.
1220. gadā krustneši devās lielā karagājienā pret "Mežotnē sapulcējušos atkritēju tautu", kurā piedalījās 4000 vāciešu un vēl 4000 līvu un letgaļu. Pēc ilgstošām cīņām pils tika ieņemta, izlaupīta un nodedzināta.
1225. gadā uz Mežotni pārcēla 1218. gadā dibinātās Sēlijas bīskapijas administratīvo centru.
1226. gadā ar Rīgas bīskaps Alberts pieņēma lēmumu par Sēlijas bīskapijas likvidēšanu un Zemgales bīskapijas nodibināšanu. Par Zemgales pirmo bīskapu kļuva Sēlijas otrais bīskaps Lamberts, kas atsacījās no Sēlijas zemēm par labu Rīgas bīskapam.
1231. gadā Mežotnes un Upmales teritoriju pievienoja Rīgas diacēzei.
1232. gadā pāvests Gregorijs IX anulēja Rīgas bīskapa lēmumu un par Zemgales bīskapu tika apstiprināts Alnas Balduīns. Mežotne kļuva par Zemgales prāvesta Heidenrika un kapitula mitekli.
1233. gadā pāvests deva Mežotnes kapitulam sv. Augustīna un premonstriešu ordeņa satversmi.
1236. gadā Alnas Balduīns Zemgales diacēzi nodeva atpakaļ pāvestam.
1237. gadā Maincas virsbīskaps ar pāvesta piekrišanu par Zemgales bīskapu iecēla Licelburgas Heinrihu (Heinrich von Lützelburg). Zemgales bīskaps turpmāk materiālā ziņā kļuva atkarīgs no Rīgas bīskapa Nikolaja.
1251. gadā pāvesta kūrijas kardinālbīskapu kolēģija izskatīja Zemgales bīskapijas jautājumu un nolēma, ka tā likvidējama un tās teritorija pievienojama Rīgas bīskapijai.
1254. gadā līgumā par Upmales novada dalīšanu Rīgas arhibīskapija ieguva Mežotni un pārējās zemes Lielupes labajā krastā līdz pat sēļu zemei Medenei. Savukārt Livonijas ordenis ieguva Lielupes kreisā krasta zemes līdz Garajai salai,
1265. gadā uz Garās salas Lielupes vidustecē tika uzcelta Jelgavas pils, kas aizēnoja Mežotnes nozīmi un kļuva par galveno bāzi Zemgales iekarošanai.
1309.-1322. gadā Livonijas ordeņa mestrs Gerhards fon Jorke (Gerhard von Jorke) uzcēla Mežotnes pili.
