Kalves zeme

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aptuvenā 13. gadsimta Sēlijas teritorija Daugavas kreisajā krastā.

Kalves zeme (latīņu: terra, que Calue dicitur), vai Kalvene (rakstos: Calve, Calre vai Calven) bija sēļu zeme līdz 13. gadsimta vidum, kad to iekļāva Livonijas ordeņa valsts teritorijā.

Rietumos tā robežojās ar Medeni (sēliski - "mežu zemi"), ziemeļos ar Sēleni, bet austrumos ar Alekteni. Uz dienvidiem atradas Nalsenes robežzemes (Pelone un Maleisine).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi vēsturiskajos rakstos Kalve pieminēta sakarā ar to, ka Jersikas ķēniņa Visvalža meita otrreiz apprecējusies ar Johanu no Bardevišas (Johannes de Bardewisch)[1], kas adoptēja viņas pirmā vīra Konrāda dēlu un laikā starp 1224. un 1257. gadu kļuva par Ikšķiles un Kalves piļu īpašnieku un Rīgas arhibīskapa Alberta II vasali [2]. Tas netieši norāda uz Kalves zemes agrāko pakļautību Jersikas ķēniņam.

1251. gada 3. februārī Romas pāvesta kūrija pieņēma lēmumu likvidēt Zemgales bīskapiju un tās teritoriju pievienot Rīgas bīskapijai, tomēr Livonijas ordenis panāca, ka 1254. gada 23. maijā Romas pāvests Inocents IV sevišķi apstiprināja Livonijas ordeņa tiesības uz Alektenes, Kalves, Sēlenes, Medenes un Nīcgales pilīm un ciemiem[3].

Sēlijas dalīšanas laikā pretenzijas uz Kalves pilsnovadu pieteica arī Rīgas domkapituls, kas tikai 1256. gada vasarā atteicās no savām prasībām.[4]

Pēdējo reizi Kalves zeme pieminēta 1493. gadā kādā Livonijas ordeņa mestra Freitāga no Loringhofes izdotā dokumentā par ordeņa vasaļu tiesībām uz zemi rietumos no Kalves (Calven) - starp Zalves, Susējas un Mēmeles upēm.[5]

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiek uzskatīts, ka dokumentā minētais Kalves pilsnovads (no vārda "kalve" - senbaltu "pakalns") atradies Augšzemes augstienes Sēlijas paugurvalnī uz dienvidiem no Sēlenes zemes.[6]

Pēc Indriķa Šterna[7] uzskata Kalves zemes teritoriju mūsdienās daļēji aizņem Jēkabpils novads, Viesītes novads, Neretas novads un Aknīstes novads, bet tā dienvidu daļa iesniedzas mūsdienu Lietuvas teritorijā (Rokišķu rajons). Vienīgais pilskalns ar līdzīgu nosaukumu - Kaupres pilskalns atrodas Jēkabpils novada Ābeļu pagastā Ābeļu salā Daugavā.

Vilis Biļķins Kalves pili identificēja Lašu pagastā.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Friedrich Georg von Bunge (Hrsg.): Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbuch 3. Reval, 1857; Seite 21, Nummer 101a
  2. Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften Teil 2, 1.2 Estland, Seite 475-520
  3. «Romas pāvesta Inocenta IV rīkojums Asīzē, 1254. gada 23. maijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 23. novembrī. Skatīts: 2015. gada 24. septembrī.
  4. Vienošanās starp Rīgas arhibīskapu, domkapitulu un Vācu ordeni par pakļauto zemju dalīšanu (1256)
  5. 1493. gada dokuments par Frīdaha Zelles tiesībām uz zemēm starp Zalves, Susējas un Mēmeles upēm (vāciski)
  6. Hanswilhelm Haefs. Polen.
  7. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002, 185., 429. lpp.
  8. V.Biļķins. Sēlija un Dienvidkursa. Mineapole, Sēļzemnieka apgāds, 1992, 20.-22. un 28.-29. lpp.